Aizgājušo laiku meklējot: sievišķīgi skaista ukraiņu māksla 0
Šādu virsrakstu gribētos likt ukraiņu mākslinieces Annas Bulkinas (1973 ) sievišķīgi skaistajai glezniecības izstādei, kura Kurzemē nokļuvusi ar lietuviešu un latviešu draugu ‒ Talsu mākslinieku ‒ atbalstu. Kamēr tā pēdējā gadā ceļojusi pa Lietuvu un Latviju, pasaule ir mainījusies. Harmonija ar skaisto Karpatu dabu, rītos pamostoties ar rudenīgi oranžo, dižskābaržiem noaugušo kalnu ainavu aiz loga. Mākslinieku plenēra idille, laimīgas satikšanās prieks ‒ tas taču bija nupat, vēl pagājušā gada novembra sākumā, Ļvovā, satiekoties triju zemju gleznotājiem! Tagad liekas, ka tā vairs nebūs nekad. Jo pasaule ir aptrakusi pa šo īso laiku…
Pirmajā brīdī Annas Bulkinas glezniecība šķiet labā nozīmē slāviski dekoratīva, bet tas ir tikai ārēji. “Lasot” bildes un iedziļinoties, var redzēt, ka tās tomēr ir modernas ukraiņu sievietes pārdomas par savu laiku, par sevi (nav grūti daudzviet atpazīt Annas pašas sejas vaibstus). Par savas mākslas skaistuma ideāliem, par to, kas notiek ar mums visiem. Un galu galā ‒ par ko tad ir vērts gleznot. Pacietīgi un rūpīgi strādājot (ar plānu un it kā ierīvētu krāsu, bieži vien bez baltā pigmenta), māksliniece izkopusi īpašu un ļoti personisku tēlu sistēmu un, protams, profesionāli meistarīgu stilizācijas pakāpi (nostalģisko figūru izstieptā vai diagonālā plastika, sejām bezkaislīgas, it kā pusnomodā esošas acu zīlītes, bieži vien guļošas vai peldošas figūras, meitenes, kuras sapņo pludmalēs, baseinā, starp puķu vāzēm, savi stilīgi “dreskodi”…) . Taču te klāt ir arī īsta glezniecība un vienā bildē ‒ prieks par olīvzaļo, citā ‒ par smaragdzaļo, vēl citā tik labi savietots violetais rozā ar umbru dabisko… Protams, izstādes darbu vidū ir arī tādi, kam raksturīgs īsts slāvu mākslinieku gadsimtiem ilgi cienītais reālo lietu skaistuma slavinājums, taču tas ir ļoti personisks un ar savas simbolizācijas pakāpi.
Izstāde, protams, šobrīd liekas distancēta no Maidana radītajām realitātēm (Annas Bulkinas mamma palikusi Luganskā, kur šobrīd visi karo). Ar savu “…līdzsvaroto procesiju, nebeidzamas siestas hronometriju, brīvu no līderisma, sveramības un obligātā turpinājuma” (Ostaps Sļivinskijs, Ļvovas dzejnieks un literatūrzinātnieks) A. Bulkinas māksla ir kā pretstats vardarbībai. Kā jau dzejnieks, viņš ir sajūsminājies par šo “dīko” skaistumu un arī trāpīgi uzrakstījis, ka Annas glezniecība ‒ tā ir ķermeņa lēna tuvināšanās pasaulei. Pasaule, kuru vērojam ar ādu vai pusnomoda acīm, caur nolaistu skropstu spraugām, krēslas, mirušo zonu un ieilgušu atplūdu vai bēgumu pētījums. Tādēļ ir šī mazliet arhaiskā izstādes kopnoskaņa ‒ it kā tas tomēr būtu iepriekšējais laiks. Bet vai mēs to šodien vispār varam atļauties ‒ priecāties par skaistumu? …
Viens no interesantākajiem Annas gleznu minējumu laukiem ir spogulis un atspīdums tajā. Vai viņa, kura glezno, ir prom no mums? Vai arī no sava sānskata mūs vēro? Varbūt gleznā attēlotais dīvainais personāžs, iespējams, pa daļai jau ir nozombēts no plašā pasaules piedāvājuma, ko sniedz TV un citi aparāti? Uzlūkojot spilgti zilo cilvēciņu ar antenu rotājumu galvā gleznā “Dress code” IV, vai tikai retam skatītājam varētu šķist, ka šī tēla mirdzošais, pret mums pavērstais un jautājošais acu skats liecina, ka vēl esam silti un dzīvi “vakara sagurumā zem atdzisušās saules”?
Izstādē nav grūti pamanīt, ka Anna Bulkina ir laba bērnu grāmatu ilustratore: dažu gleznu personāži ir pasaku tēli un tajās esošās naivās un tīrās noskaņas…
Anna Bulkina dzimusi 1973. gadā, beigusi Luganskas mākslas skolu un Ļvovas Mākslas akadēmiju. Glezno portretus, ainavas, figurālas kompozīcijas, ilustrē grāmatas.
Annas Bulkinas gleznu izstāde Liepājas muzejā no 5. līdz 29. jūnijam.
