Ko darīt pensionāram, kas pansionātā vēlas būt patstāvīgs un tikt prom 11
Kokneses novada Iršu pagastā sociālās aprūpes iestādes 76 gadus vecais iemītnieks Ainārs Kļaviņš vēlas pamest savu mītni. No vienas puses, ar varu neviens viņu pansionātā netur, kungs gandrīz katru dienu dodas garās pastaigās, bet, no otras puses – Ainārs tomēr apzinās, ka tā vienkārši aiziet kaut kur nevar un izdzīvot ar savu 230 eiro pensiju būs grūti. Nepieciešams vismaz savs miteklis. Lielu sūdzību par pansionātu Aināram nav, ir lietas, kas viņu pat priecē. Galvenais, kas viņu neapmierina: pansionāta būtība.
Kā kopmītnē
“Pansionāts ļoti atgādina kopmītni, kādā dzīvoju padomju laikā Jelgavā, kad par pāris maisu kombikorma zādzību man piesprieda gadu nosacīta cietumsoda un lika celt slaveno RAF rūpnīcu. Tomēr Jelgavā bija viena laba lieta: visu algu saņēmu pats un varēju to lietot, kā gribu. Pansionātā saņemu tikai 10% no pensijas un neesmu noteicējs par to, ko ēdīšu, kā ģērbšos vai ko iegādāšos. Un svarīgākais: Jelgavas kopmītnēs atrados tikai uz tiesas piespriesto laiku, taču tikt atbrīvotam no pansionāta, vēl dzīvam esot, cerības ir ļoti mazas,” vēstulē man raksta Ainārs Kļaviņš. “Savulaik domāju, ka pēc aiziešanas pensijā dienas vadīšu, sagatavodams malku, staigādams uz veikalu iepirkties, uzkopdams dzīvokli, gatavodams ēdienu. Tāds ir mans priekšstats par laimīgām vecumdienām, tas atbilstu tik daudz piesauktajām cilvēktiesībām un cilvēka cienīgai dzīvei. Kas man būtu jādara, lai šo priekšstatu īstenotu? Dzīve pansionātā varētu patikt kādam sociālistam, kam darbs ir smacējošs slogs, verdzība un sviedru liešana. Bet es esmu latvietis, un mans ideāls ir: “Dod, Dieviņi, tā nomirt,/ Kā nomira tēvs, māmiņa:/ Tēvs nomira tīrumā,/ Māte maizi mīcīdama!”
Mundrs un darbīgs
Aināru Kļaviņu Iršos satieku mundru un aktīvu. Ar lielu interesi viņš nopēta manu motociklu un fotoaparātu. Vadītāja tiesības viņam nekad nav bijušas sliktās redzes dēļ, bet digitālais fotoaparāts ir ne sliktāks par manējo. Fotografējot un arī portālā draugiem.lv ieliekot pa bildei. Ikdienā cenšoties kājām nostaigāt 12 kilometrus, kādreiz pat divreiz dienā mēro šādu nopietnu distanci. Vienkārši ejot sešus kilometrus pa ceļu vienā virzienā un pēc tam atpakaļ. Pansionāta darbinieki šajā ziņā nekādus ierobežojumus neliekot. Daudz lasa grāmatas. Abonē “Latvijas Avīzi”, kam naudu sakrāj no savas pensijas desmitās daļas, kas mēnesī ir 23 eiro.
