Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
22. novembris, 2012
Drukāt

Aizkrāso uzrakstus pieturās, ne avīzēs

Foto - LETAFoto - LETA

Nākamajā pēc Lāčplēša dienas vakarā TV3 parādīja sižetu, kurā Rīgas pašvaldības uzņēmuma strādnieki krāsoja ciet uzrakstus kādas ielas transporta līdzekļu pieturvietās. Krievu valodā – Latvijas valsts esot vien blefs un tamlīdzīgi. Nekā jauna…

 

Paskaidrojošais sižeta teksts informēja, ka tamlīdzīgu sacerējumu neitralizēšana Rīgas pilsētai ik gadus izmaksā diezgan lielu summu – vairākus desmitus tūkstošus latu: ne vien transporta līdzekļu pieturās, bet arī liftos un citās pieejamās vietās. Jo pilsētas vara tamlīdzīgus tekstus tomēr uzskata par nevēlamiem vai pat huligāniskiem. Faktiski tādi ir provocējoši. Tā patiešām ir.

Tāpēc ar gandarījumu varu rakstīt, ka sabiedrības jūtas aizskarošus tekstus no publiskām vietām aizvāc, kaut gan saturā līdzīgus neviens neaizkrāso dažās Rīgā izdotās avīzēs, jo tad tos dēvē par “viedokļiem”. Iespējams, ka attiecīgu nozaru lietpratēji jums izskaidros, ka politisku samazgu izplatīšanu var apzīmēt kā modīgu protesta formu.

Pēdējā laikā par vienu tādu modē nākušu protesta formu var uzskatīt dažu personu plātīšanos ar savu nelojalitāti pret valsti, pret valdību vai pret visu ko, kas vien visapkārt.

Tā nesen krievu presē uzzinājām, ka nelojālistu pulciņam pievienojies arī bijušais ministres Ēlertes k-dzes padomnieks, bet patlaban LU institūta pētnieks doktors A. Berdņikova k-gs, kurš, kā viņš apgalvo, “nebrīnītos, ja rīt pie manis atnāks drošības policija un sāks izķidāt kompjūteru…”.

“Latvijā nav diskusiju brīvības,” konstatē doktors Berdņikovs, kas, tomēr policijas netraucēts, joprojām brīvi un netraucēti darbojas krievu presē kā viens no pieprasītākajiem autoriem. Īpaši, kopš viņš pazīstams kā lindermaniešu partijas dalībnieks.

Tomēr jāatzīst, ka par vēl autoritatīvāku politologu atzīts LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns prof. J. Rozenvalds, varbūt tāpēc, ka politologs skubina krievus “spiest uz varu” (“Vesti”, 5. XI).

Spiest un protestēt – tie patlaban ļoti izplatīti saukļi. Tomēr – uz ko spiest, par ko un pret ko protestēt? Valsts prezidentam tuvas aprindas savukārt sauc uz saliedēšanos un citiem tamlīdzīgiem labiem darbiem un jūtām. Doktors Berdņikovs, kas pats vēlas grozīt Latvijas valdības kursu, pamāca, ka to var grozīt tikai tajā gadījumā, ja valstī parādīsies trīssimt tūkstoši jaunu pilsoņu. “Es domāju, ka nepilsoņi kopā ar krievvalodīgo kopienu var iegūt pusi vietu Saeimā…” (“Vesti”, 6. V, 2012). Tas gan var notikt. Atliek vien noskaidrot, kādas izmaiņas Latvijā tieši šādi apvienotie spēki spētu un vēlētos ienest. Tā kā par šiem mērķiem un nodomiem klusē, nekāda uzticība un saticība nerodas. Iespējams, ka tā pat pasliktinās. Lai gan, vērojot oficiālo aprindu stāstus un manevrus, vajadzētu uz to pusi virzīties. Taču kļūdu ir par daudz – ja pieņemam, ka varas nodomi ir labi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+