Foto – Scanpix/Reuters

Uldis Šmits: Aizmirstam Krimu un turpinām banketu? 5

Ukrainas krīzes iztēlošana vienīgi par Vašingtonas un Maskavas ģeopolitisku stīvēšanos, ko nekādi nevar iespaidot, ir diezgan vienkāršots un cinisks pasaules skatījums. Putinam ļoti izdevīgs. Bet tieši šādā veidā notikumus mēdz interpretēt dažs labs Latvijas politiķis arī valdošajā koalīcijā. Piemēram, Dzintars Zaķis intervijā “Dienai”. (“Es domāju, ka šīs ir tās spēles, kas notiek starp lielvarām. Mēs varam novērot tikai sekas, nevis būt lēmumu veidotājiem šajā situācijā.”) Ja pārāk daudz sprēgāsim, tad var gaidīt nepatikšanas. Un “jāapzinās, cik viegli Krievijai pateikt, ka, piemēram, benzpirēna šprotēs ir par daudz. Vai, ka kravas tomēr ies caur Ustjugu, nevis caur Rīgas vai kādu citu Latvijas ostu.”

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Tāds viedoklis ir ļoti tipisks un mūsu politiskajai elitei raksturīgs. Proti, ka benzpirēns šprotēs un kravu apjomi ir atkarīgi no Latvijas iztapības pakāpes, mutes turēšanas ciet vai, sacīsim, gatavības paslaucīt zem paklāja valsts vēsturi. Tomēr tas diez ko nemaina Kremļa stratēģiskos apsvērumus, uz ko norāda gan iepriekš pieminētā vēsture un Maskavas attieksme pret šo vēsturi, gan mūsdienu politika, kura nesākās ne vakar un ne aizvakar, bet diezgan noteiktā veidā iezīmējusies kopš Putina nākšanas pie varas un pēdējos gados ir ieguvusi jau pavisam konkrētas aprises. Tās bija nojaušamas, bet nekas neliecina, ka Latvijas ārpolitikas veidotāji, kuri Eiropas Savienībā uzdodas par pēcpadomju telpas norišu lielākajiem lietpratējiem un “ekspertīzes” speciālistiem, būtu jel ko pareģojuši vai izdarījuši pienācīgus secinājumus, teiksim, no Krievijas invāzijas Gruzijā. Vērojot Rīgas nostāju attiecību veidošanā ar Maskavu, varēja likties, ka Latvija ir viena no Beniluksa valstīm un tai kaimiņos atrodas Vācija vai Francija. Vēl pavisam nesen Krievijas vicepremjere Olga Golodeca, Kremļa t.s. krievu pasaules koncepcijas cītīga īstenotāja, izpelnījās sajūsmas pilnas atsauksmes no Latvijas vēstnieces Krievijā Astras Kurmes, kuru pirms došanās uz Maskavu caurstrāvoja, kā viņa sacīja, “ļoti laba, pozitīva un optimistiska sajūta”.

Nupat Latvijas radošo aprindu ļaudis atklātā vēstulē izteica šaubas par Andra Bērziņa spējām pārstāvēt valsti. Bet tas būtu plašākā nozīmē izvirzāms jautājums par attiecībām ar Krieviju un par attieksmi pret Putina režīmu. Uz Austrumiem vērstā biznesa ietekmē Latvija, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, izraudzījās pieeju, saskaņā ar kuru attiecības var veidot bez politiskas attieksmes – tā paliek ES ziņā. Latvijas valsts galva (tāpat kā viņa priekštecis, kurš aicināja Putinu “mūsu komandā”) šo pieeju visnotaļ uzskatāmi iemieso. Pēc notikumiem Ukrainā tomēr bija kaut kas jāteic, ko viņš ar lielu piepūli paveica. Taču atzīt, kā to vēlētos vēstules autori, ka Krievijā vara pāraugusi diktatūrā, ir no prezidenta par daudz prasīts. Un eiropeiskās “Vienotības” frakcijas priekšsēdētājs Zaķis varbūt tad būtu pats pirmais, kurš Bērziņam iebilstu… Lai gan skaidrība nenāktu par sliktu. Jo pagaidām ir skaidrs vienīgi tas, ko Maskava grib panākt Latvijā, bet joprojām nav īstas pārliecības, vai Latvija to saprot.