Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. augusts, 2012
Drukāt

Aizmirsts, ka pasludināja neitralitāti


Pēdējā laikā presē daudz tikusi pārcilāta nesen Valsts prezidenta Andra Bērziņa pasludinātā samierināšanās un izpratnes pieeja diskusijās par Otrā pasaules karā ierautajiem Latvijas karotājiem, kas Austrumu frontē cīnījās pretējās pusēs. 


 

It sevišķi nikna reakcija nāca no Krievijas Ārlietu ministrijas, kas izteica sašutumu par A. Bērziņa viedokli, ka šajās cīņās nav bijis uzvarētāja.

Mūsu prezidentam tomēr ir taisnība, jo Latvijas valsts Otrā pasaules kara priekšvakarā bija deklarējusi neitralitāti. Tā bija spēkā dienā, kad Latvijā ienāca sarkanarmija un Latvijas valsts tika iznīcināta. Tāpēc Latvijas iedzīvotāji nevarēja šajā karā ne uzvarēt, ne zaudēt.

Diemžēl zaudētāji viņi kļuva tādēļ, ka Rietumu sabiedrotajiem pēc kara bija “aizmirsies” attiecināt Atlantijas hartā doto solījumu arī uz PSRS okupētajām Baltijas valstīm.

Komentārs

Komentē “LA” žurnālists Viesturs Sprūde:

“Latvija un Igaunija sevi kā neitrālas valstis Otrā pasaules kara priekšvakarā pasludināja 1938. gada decembrī, bet Lietuva – 1939. gada februārī. Kā pierādīja Molotova–
Ribentropa pakts un tālākie notikumi, lielas jēgas no neitralitātes nebija, tādēļ mūsdienās šo soli uzskata par ārpolitiski kļūdainu un tuvredzīgu. Tomēr Latvija kā valsts Otrajā pasaules karā nekad nav piedalījusies.

Kas attiecas uz 1941. gada Atlantijas hartu, tad tur par Baltijas valstīm gan nekas konkrēti minēts netika. Tas bija principiāls, taču tajā pašā laikā visai izplūdis dokuments, ko vispirms parakstīja ASV un Lielbritānija, bet 1941. gada 24. septembrī arī PSRS. Faktiski tā galvenā jēga bija vienota platforma cīņai pret Vāciju un tās sabiedrotajiem. Valstis apņēmās nepiekrist teritoriāliem grozījumiem, kas radušies kara laikā, un deklarēja, ka tautām ir tiesības pašām lemt par savas suverenitātes atjaunošanu. PSRS Atlantijas hartai turklāt pievienojās ar atrunām, ka jāņem vērā katras valsts konkrētā situācija, un neslēpa, ka ar robežu nemainību saprot savas 1941. gada robežas. Kara apstākļos tādām detaļām neviens vērību nepievērsa, bet kara beigās Maskava varēja atļauties traktēt hartu pēc savām iegribām un Rietumu sabiedrotie, kā zināms, uz Baltijas neatkarības atjaunošanu neuzstāja.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+