Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
18. janvāris, 2013
Drukāt

Aizrauj skolēnus novada izpētē

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

“Pulciņa nodarbība ilgst divas stundas. Lasīt vēsturisku grāmatu, turklāt mazākumtautības skolēniem? Tad puse teksta prasītu papildu skaidrojumus. Izdomāju, ka vajag spēlēt, un spēli veidojām visi kopā,” stāsta Mārupes novada Skultes sākumskolas novadpētniecības pulciņa vadītājs, arī latviešu valodas skolotājs Valdis Čeičs.

 

Viņa vadībā radīta oriģināla galda spēle “Bermontiāde Mārupes novadā”, kas iepazīstina ar izšķirošiem notikumiem Latvijas Brīvības cīņu vēsturē 1919. gada oktobrī un novembrī. Spēle atklāj, kā notika cīņas Dienvidu frontē, kas aptvēra arī Pierīgā esošo Tīraini, Jaunmārupi, Skulti un tās apkārtni. Janvārī novadpētniecības pulciņa dalībnieki dodas uz Rīgu, uz barikāžu muzeju. Tā ir tradīcija. “Braucam un līdzi vedam dāvanu, bērnu zīmējumus, kādus viņi iztēlojas 1991. gada barikāžu notikumus. Mūsu audzēķņa Sergeja Zotova zīmējums bija neparasts un tajā pašā laikā izcils. Zēns ar zīmuli uz balta fona uzzīmēja visu, kas raksturoja šo laiku – tur bija smagā tehnika, metāla “eži”, Doma baznīca ar Latvijas karodziņu, cilvēki – viens ar lauzni, cits ar cirvi, viens atpūšas, sēžot uz baļķa, cits nes malku ugunskuram. Tālāk kafejnīca, vairāki ugunskuri, bet centrā – galvenais ugunskurs. Uzzīmēts ar bērna roku, šis attēls visus aizkustināja. Kad bijām apskatījuši ekspozīciju, muzeja darbinieces bija sajūsminātas, ka skolēns spējis ielikt šajā zīmējumā barikāžu laika garu,” stāsta skolotājs Valdis Čeičs. Attēlā: Artūrs Pļavnieks ir viens no aizrautīgajiem skolēniem, kurš piedalījās spēles tapšanas gaitā.

 

Varētu uzņemt 
pat filmu
Skulte1_VS_7

“Mūsu skolas bibliotēkā ir unikāla grāmata divos sējumos “Latvijas atbrīvošanas kara vēsture”, kas izdota ar Austrālijas latviešu atbalstu. To sarakstījis ģenerālis Mārtiņš Peniķis. Ģenerālis bija augstākais Latvijas armijas virsnieks tieši tajā laikā, kad notika kaujas Mārupes novada teritorijā. Viņš ir viens no visu laiku labākajiem militārvēsturniekiem. Bermontiādes cīņas viņš apraksta tik saistoši, ka no šī materiāla varētu uzņemt vēstures filmu! Lasot grāmatu, jutu, ka veidojas sižets, par kuru var runāt ar bērniem. Un vislabākā forma, kā notikumiem iegulties atmiņā, ir spēle,” stāsta V. Čeičs, mārupietis ceturtajā paaudzē.

Lai to izveidotu, palīgā ņemta tā laika Pierīgas karte, kas starp daudzām citām atrodas minētajā grāmatā. Bērni katrs uz savas kartes novilka divas līnijas: vienu ar sarkanu, bet otru ar zilu krāsu. Viņiem paskaidroja, ka starp abām līnijām – starp Latvijas un Bermonta armiju – atradās neitrālā josla, ko toreiz kontrolēja sabiedrotie – Francija un Anglija. Skolēni izteikuši savus minējumus, kas ir neitrālā zona un kas tur varētu notikt. Viedokļi bijuši tik dažādi un neparasti! Tā bijusi viena no interesantākajām nodarbībām, atzīst skolotājs.

Pētot uzbrukumus, kopā domājuši spēles gājienus. Sākumā notikumus mēģināja izkārtot uz 54 lauciņiem, bet ar to nepietika, izdevās ar 120. Spēlei pievienots arī notikumu apraksts. Kauju laikā kā vienu, tā otru armiju piemeklēja gan veiksmes, gan neveiksmes, un tas ir pamats gājieniem uz priekšu vai atpakaļ. Uzvar tas, kurš pirmais kopā ar Latvijas armijas karaspēku liek ienaidniekam pamest Mārupes novada teritoriju 1919. gada 11. novembrī – Lāčplēša dienā.

Spēli kā dāvanu saņēma pārējās novada skolas un arī novada dome, kur ar to var iepazīties interesenti. Skolotājs norāda, ka spēlē ir psiholoģiski grūts sākums, gluži kā toreiz 1919. gadā, kad abi pretinieki cīnījās uz vietas, līdz Latvijas armijai izdevās sākt izšķirošo uzbrukumu. “Apbrīnoju, ka tik mazi bērni to visu saprot,” saka V. Čeičs.

 

Ideju pētījumiem 
netrūkst

Novadpētniecības pulciņa vadītājs iecerējis kādā nodarbībā salīdzināt abu karavadoņu – Mārtiņa Peniķa un Bermonta – personības. Abi mācījušies cariskās Krievijas karaskolās, piedalījušies Krievijas–Japānas karā un Pirmā pasaules kara sākumkaujās. Likteņi katram tik atšķirīgi: viens avantūrists, bet otrs Latvijas patriots, savas valsts aizstāvis, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa otro un trešo šķiru, Triju zvaigžņu ordeni, daudzu valstu augstākajiem apbalvojumiem.

Cits temats saistās ar Skultes izpēti. V. Čeičs: “Reiz manās rokās nonāca žurnāls “Belfort”, tajā izlasīju, ka agrāk Skulte atradusies visu pasaules lielvaru militārajās kartēs. Mazā Skulte! Skaidrs, ka tas notika kara aviācijas garnizona dēļ, kas šeit atradās padomju laikā līdz pat atmodai.”

Skolotājs domā, ka pēdējais laiks sākt vākt materiālus arī par šo agrāk tik slepeno garnizonu. Tajā atradās sarežģīti lidaparāti, īstas laboratorijas, kas pēc izskata atgādina cepelīnus un devās tālos lidojumos virs okeāna, lai meklētu un fotografētu amerikāņu zemūdenes. Piedalījās arī militārajos konfliktos. Vēl tagad Skultes slēgtajā zonā redzami 10 metrus augsti uzbērumi – kaponieri, kur novietoja šīs lidmašīnas. Daži no tiem, kas toreiz apkalpoja šīs lidmašīnas, joprojām dzīvo Skultē.

Pērn kopā ar vienu no bijušajiem komandieriem novadpētnieki apmeklēja slēgto zonu, apskatīja pazemes vadības centru un citus objektus. Skolotājs jau uzzīmējis iespējamo maršrutu ar vairākiem objektiem, kas varētu ieinteresēt tūristus, īpaši militārā mantojuma pētniekus. Valdis atzīst – tas bijis elpu aizraujošs piedzīvojums stāvēt līdzās šiem objektiem, ēkām, kas pamazām grūst, un apjaust apkārtnes vēsturisko ainu.

Tepat Skultes pievārtē ikvienu iebraucēju sagaida lidmašīna “Il-38”. “Skaista lidmašīna, par kuru kādā no tūrisma bukletiem bija minēti tikai trīs teikumi. Nospriedu, jāvāc informācija, lai bērni jebkuram var pastāstīt, kas interesants bijis šajā lidaparātā.”

Pulciņa vadītājs stāsta, ka skolā par saimniecības daļas vadītāju strādā viens no šīs lidmašīnas pilotiem, bijušais radists. Daudziem Skultes iedzīvotājiem ir interesanta pagātne. Tie ir pašreizējo skolēnu vecvecāku gados, tāpēc nolemts tikties un pierakstīt arī viņu dzīvesstāstus.

Valdis Čeičs atklāj vēl kādu vērtību – mežā atrastu kādas jaunas latviešu sievietes dienasgrāmatu, kas rakstīta laikā no 1945. līdz 1948. gadam. Autore liecina, kā mainījusies dzīve tūlīt pēc kara. Ikvienu, kurš Rīgā pietuvojas Brīvības piemineklim, apstāj čekisti, prasa uzrādīt pasi un to vairs neatdod. Dienasgrāmatā daudz personisku pārdomu, bet novadpētniekam īpaši noderīgi tajā minētie Mārupes apkārtnes māju un ļaužu vārdi. Tas būs pamats tālākiem pētījumiem.

 

Viedokļi

Mārtiņš Bojārs, Mārupes novada domes priekšsēdētājs: “Savas vēstures iepazīšana ir veids, ka apzināties piederību vietai, kurā dzīvo un audz. Tāpēc skolotāja V. Čeiča veikums, iesaistot šajā darbā skolēnus, ir ļoti atbalstāms. Jaunajai paaudzei tā ir iespēja arī iemācīties, kā šos vēstures materiālus vākt. Nākotnē ir iecere izveidot novada muzeju, kāda pašlaik mums nav. V. Čeiča un viņam līdzīgu cilvēku devums veido pamatu, lai tas varētu īstenoties. Pašvaldības vārdā paldies par vēsturiski patriotiskās spēles radīšanu un paveikto lokālās vēstures izpētē!”

Gaļina Grizāne, Mārupes novada Skultes sākumskolas direktore: “Mūsu bērniem novadpētniecības pulciņš ir ļoti noderīgs. Skolotāja Valda Čeiča vadībā viņi tiekas ar vietējiem iedzīvotājiem, uzzina viņu dzīves stāstus, iepazīst tuvāko apkārtni. Pulciņu apmeklē gan pašreizējie 1. – 4. klašu skolēni, gan tie, kas tagad mācās citās skolās. Viņi turpina izzināt vēsturi.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+