×
Mobilā versija
Brīdinājums +22.0°C
Melānija, Imanta
Svētdiena, 19. augusts, 2018
12. jūnijs, 2018
Drukāt

Aizraujoši par senatni kaprīziem lasītājiem

Klavis_melnais

Aivara Kļavja romāns pusaudžiem “Melnais akmens” aizsācis triloģiju “Ceļš uz nezināmo zemi”, kas vēsta par trīstūkstoš astoņsimt gadu senu pagātni – mūsu tālo senču pirmbaltu ceļu līdz pašreizējai mītnes vietai pie Baltijas jūras. Iecerēts, ka triloģijas noslēdzošā grāmata tiks izdota jau šoruden.

Autora galvenais trumpis ir lieliska orientēšanās vēsturiskajā materiālā un dažādajās teorijās par baltu izcelsmi, diskutablu un grūti pierādāmu procesu. Presē jau izskanējuši bažīgi jautājumi, vai šādi pusaudžiem kā patiesība netiek piedāvāta nepierādīta teorija, taču Ai­vars Kļavis, pirmkārt, apstiprina, ka romānā izkristalizētā versija šobrīd arī speciālistu vidē tiek uzskatīta par ticamāko, un, otrkārt, apliecina uzticēšanos auditorijai, kas arī šādā romānā spēj atšķirt realitāti no rakstnieka izdomas. Vēsturiskais konteksts ieskicēts arī romāna priekšvārdā, kur īpaši uzsvērtas gan pretrunīgās ziņas avotos, gan arī izvēlētajai versijai par labu liecinošie argumenti.

Arī Aivara Kļavja līdzšinējā pieredze vēsturiskajā literatūrā, domājams, nav atstājama bez ievērības, jo katra teksta rinda apliecina, ka autors izvēlētajā materiālā jūtas ja ne gluži kā zivs ūdenī, tad kā dārznieks savā personīgajā saimniecībā gan, ne tikai teorētiski, bet gluži intuitīvi izjūtot, kura atvase nošņāpjama jau pašā saknē, bet kam jāļauj zelt bez mākslīgas iejaukšanās, tā sasniedzot maksimāli noturīgu un ilgspēlējošu krāšņumu. Viens no šādiem sulīgiem un krāšņi ziedošiem ceriem “Melnajā akmenī” ir priekšmetiskā vide – sadzīves lietas un jo īpaši kaujas ekipējums, kas, meistarīgi lietā likts, kalpo ne tikai par vienu no sižeta, bet arī auditorijas intereses virzītājspēkiem: “Viņi smējās, vērojot, kā puikas ar pavirši uzasinātiem koka šķēpiem neveiksmīgi mēģina trāpīt salmu vīkšķiem vai savā starpā cīnījās veciem, salauztiem, ādās ietītiem akmens cir­vjiem. Vēlāk, kad šķēpi sāka lidot arvien tālāk, arvien precīzāk un Vardots tiem piesēja īstus, paša taisītus kaula uzgaļus, smiekli pieklusa. Bet, kad trijotne mežā atrastus brieža ragus iemainīja pret loku ar pāris bultām un trušu ādas pret īstu akmens kara cirvi, tie apklusa pavisam.” (86. lpp.) Arī turpmāk tekstā piedzīvojums un pārdzīvojums šķietami ņem virsroku, un informatīvais slānis līdz ar to tiek pavisam nepiespiesti iebarots arī tam lasītājam, kas parasti ar vēsturi ir pavisam nedraudzīgās attiecībās.

Tāpat romāna kopainā organiski iekļaujas dabas pasaule, tās patvērumu sniedzošais un arī postošais spēks, kā arī analoģija ar dzīvnieku pasauli. Lai gan Vilka Zoba tēls un tam pakļāvušamies vilku bars liek maigi pasmaidīt, atsaucot atmiņā Maugli, Tarzānu un citus līdzvērtīgi populārus personāžus, šīs epizodes ļauj saglabāt saikni ar totēmiskajiem pirmsenčiem, kam jo īpaši būtiska nozīme ir tieši karotāja dzīvē, kā arī ir viens no tiltiem starp mūsdienīgo domāšanu (kā viena no dominējošajām īpatnībām tai tiek piedēvēta racionalitāte, tomēr reizumis svaru kausu uz leju neglābjami liec arī pārprasts humānisms un vājākā pārlieka žēlošana) un dabiskajiem procesiem, kur neizbēgama ir kā atlase, tā neveiksme vai ziedošana lielāka mērķa sasniegšanai. Aktualizēti ir arī citi mitoloģiskajai domāšanai raksturīgi aspekti, piemēram, sapnis kā saikne ar viņsauli, no kuras mirušie vai gari sūta ziņu šaisaulē dzīvojošajiem, kā arī jautājums par to, vai cilvēks drīkst apšaubīt garu vēstis un lēmumus, tos mainīt.

Šobrīd diskutabls un ne līdz galam pārliecinošs šķiet cits “Melnā akmens” aspekts, proti, tā sauktā mūsdienu sižetiskā līnija, kur vasaras garlaicības mākti pusaudži, pavisam citus dārgumus meklējot, atrod melno akmeni ar pagātnes vēstījumu. Pirmkārt, atšķirībā no dominējošās sižeta līnijas šī šķiet virspusējāka, daudz mazāk izstrādāta, savā ziņā kā robusts ietvars, kas kontrastē ar detalizēto vēsturisko gleznu. Otrkārt, nedaudz kaitina tās shematiskais raksturs, kas beidzamo gadu latviešu literatūrā bērniem un pusaudžiem izmantots itin bieži un, izņemot varoņu vārdus un ģeogrāfisko vidi, praktiski ne ar ko neatšķiras. Treškārt, lai arī autors ir apgalvojis, ka viņam šī līnija nepieciešama, lai tālo un neizprotamo senatni darītu pieejamu mūsdienu auditorijai un lai varētu runāt, piemēram, par attieksmi pret senatni, tekstā šāda vajadzība grūti nolasāma. Taču ir jāuzticas autoram un jācer, ka acīmredzot arī šī sižetiskā līnija īstos apgriezienus uzņems un iecerētajā kopainā pilnvērtīgi iekļausies triloģijas turpmākajās daļās.

Ļoti patīkams pārsteigums, kas realitātē krietni pārspēj iepriekš izlolotās cerības, ir romāna ilustrācijas, ko radījis viens no mērķauditorijas pārstāvjiem – 8. klases skolnieks Emīls Mozga. Ja šis fakts netiktu īpaši uzsvērts, grāmatas noformējums neliktu šaubīties, ka tās radījis profesionālis.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+