Aizsapņojies Urbanovičs 0
Tas varēja būt Vecgada vakarā, kad cietā miegā dusošais politiskais bojātu arbūzu pārdevējs Jānis Urbanovičs redzēja savādu sapni.
It kā ap viņa gultu pulcējas nokaunējušies valdošās koalīcijas pārstāvji un vienā asarainā balsī lūdzas, lai nu lielais saskaņietis neņemot ļaunā, ka no valdības atstumts par pelnrušķi, lai piedodot nelaimīgajiem, kas nezināja, ko dara, bet tagadiņ gan lai mudīgi ar visu “Saskaņas centra” partiju ieņemot sev pienākošos samtā tapsētos krēslus valdībā. – Ha, ha, ha! – Jānis, lepns palicis, smējās pretī lūdzējiem un piecirta ar kāju, – likšu pagaidīt! Es pats ņemšu varu, nevis ka iešu jūsu bodītē! Ap Urbanoviča cisām lodājošie avantūrists Zatlers, SVF pakalpiņš grāmatvedis Dombrovskis un pārējie līdzskrējēji, kā ar aukstu ūdeni aplieti, bēdās sagumuši, tūlīt manījās prom, līdz pagaisa, un tad jau arī dziedāja gaiļi. Pamodies Zaļā pūķa gada pirmajā dienā tā pavēlāk, Jānis pats izdzēra lielu krūzi ar kāpostu marinādi un tūlīt steidzās reģistrēt pusnakts skaidro kā stikliņu redzējumu savu labāko, platīna un zelta sapņu diskogrāfijā. Līdzteku tur bija iegūlušās miglas vālu mirāžas: mazliet nopelējusī “Es, Urbanovičs, būšu premjerministrs”, zinātniskie “Nākotnes melnraksti”, “Mūķene Janīna jeb manas nerātnības”, kā arī tā neaprakstāmi skaistā reiz rītausmas snaudā piedzīvotā vīzija, ka Vladimirs Vladimirovičs Putins par savu kabineta šefu izvēlas nevis vecā igauņu komunista Vaino dēlu, bet latviešu komjaunieti Urbanoviču. Nu – vismaz par durvju sargu Kremlī akreditē.
– Es būtu galīgs zostēviņš, ja nepastāstītu cilvēkiem par naksnīgo viesu apmeklējumu, – savā prātā nosprieda Jānis Urbanovičs un tūlīt 3. janvāra avīzē “Čas” visu pastāstīja, bagātīgi piepušķodams un izrotādams fantāzijas, kā viņš ņemšot varu, un proklamēdams, ka Latvijas un Urbanoviča intereses ir vienas un tās pašas.
Pūķis uz astes atvedīšot parlamenta atlaišanas procedūru, šņikts, šņakts, Saeima atkal padzīta un tad pēc drakona pavēles – ārkārtas vēlēšanas. Desmit tūkstoši trieciennieku vienmēr gatavi parakstīties par visu, ko vien pastums priekšā – vai nu būs krievu pašcieņas aizskārums, vai izturēšanās no valdošo politiķu puses pret krieviem kā viduslaikos. Latvijā vēl nav nācijas – spriedelēja Urbanovičs, bet tas, ka nācija ir, acīmredzot ir zvērīgo latviešu nacionālistu izgudrojums. Īstenībā ir tikai etnosi, un nācija vēl tiek veidota (maisīta), tuvinot divu kopienu ļaudis, latviešus un krievus… Tā pletīzera apņēmībā, izsalcis kā vilks, vēl ilgi zobus grieza aizsapņojies Urbanovičs – par izveidoto, pamodušos un atskurbušo “vienoto” nāciju, kas aiztriekšot veco valdību un “Saskaņas centra” vadībā došoties pretī labklājības subtropiem…
Bet tad atkal uzlēca mēness. Un šonakt mūsu Jāni, gultā svaidoties, apciemoja vai gatavie lietuvēni! Āboltiņas kundze bargi draudēja ar asiem nadziņiem – sprāguša ēzeļa ausis, draudziņ, nevis vietas pie varas. Slāja Jānis Jurkāns un pa priekšu vēla sēru lentēm vītu kapakmeni “Ardievu, Saskaņas centr!” Aiz viņa, slotu vicinādams, nāca dvorņiks un nabaga gulošā skaistāko sapņu grāmatu dzīrās aizslaucīt nužņikā. Un pēdīgie parādījās Latgales vīri, kas sacīja: tu būtu feins puika, Joņ, ja tā nedžinkstētu, bet, atklāti sakot, izstieptos tīklos vēl lielākus dundurus par tevi esam noķēruši.
