Foto – Ivars Bušmanis

Smiltenes, Strenču un Valkas novadu grāmatu svētku laikā “Latvijas Avīzes” organizētā publiskā diskusija “Latvijas ekonomika vienotā Eiropā” šoreiz izcēlās ar ļoti pozitīvu ievirzi un izsmeļošu skaidrojumu, ka valsts ir uz pareizā attīstības ceļa.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Notriektā tautumeita 7

Veselam

Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi 57

Lasīt citas ziņas

Diskusijā piedalījās Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (NA), ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (RP) un 11. Saeimas deputāts Jānis Dūklavs (ZZS), diskusiju vadīja Ivars Bušmanis.

Ieguvēji. Tikai jāsaimnieko saprātīgi

Diskusijas jautājumu nedaudz pārfrazējot, proti, vai Latvija ir ieguvēja kā valsts, esot Eiropas Savienības sastāvā, gan J. Dūklavs, gan D. Pavļuts, gan R. Zīle viennozīmīgi uzsvēra jau esošos un nākotnē paredzamos ieguvumus. Protams, ar noteikumu, ka dotās iespējas jāprot pareizi izmantot.

TV24

“Ja ir psihiatra atzinums..” Kā paši ārsti jūtas, veicot dzimuma maiņas operāciju?

Kokteilis

VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu

TV24

Zatlers: Krievu valodā runājošo auditorija uzskata, ka Latvijā nav vārda brīvības

D. Pavļuts: “Šodien Latvija ir valsts ar ātrāk augošo ekonomiku Eiropā. Vai ikdienā to jūtam? Varbūt pagaidām ne visi, varbūt pat ne vairākums, taču pilnīgi noteikti šī attīstība un izaugsme sasniegs katru. Svarīgākais – pašreizējā attīstība ir daudz nozīmīgāka kvalitātes ziņā, nekā tā bija tā sauktajos treknajos gados, kad viss notika uz parāda, aizņemoties naudu no citām valstīm, no citām bankām. Tagad nopelnām paši, dzīvojam uz tā rēķina, ko saražo mūsu uzņēmumi un pārdod ārzemēs. 70 procenti ieņēmumu nāk no Eiropas Savienības tirgus. Pērn pirmo reizi sākām eksportu uz Čadu, Jordāniju, Urugvaju. Pieprasījums pēc mūsu augstražīgajām, kvalitatīvajām precēm jo gads, jo pieaug. Piemēram, Rīgā ražo unikālas pārnēsājamas iekārtas, kas mēra radiācijas līmeni.”

Lepoties vajag. Taču statistika liecina, ka ekonomika atsviesta 2007. gada līmenī un ka Latvijā joprojām vairāk importē nekā eksportē, jo nespējam savām vajadzībām saražot pietiekamā vairumā ne pārtikas, ne rūpniecības preces.

Ministrs šim viedoklim piekrita tikai daļēji, joprojām uzsverot, ka visu pašiem nevajag mācēt saražot, vairāk vajag eksportēt ar pašu nopelnīto, nevis aizņemto naudu.

Uz jautājumu, ja Latvija Eiropas Savienībā nebūtu iestājusies, ar ko lepotos tad, D. Pavļuts atbildēja, ka nevajag zīlēt, kā būtu, ja būtu: “Jāskatās uz faktiem. Mēs esam varējuši attīstīties, pateicoties piekļuvei vienotajam tirgum, tas ir, jebkurš mūsu uzņēmums var tirgoties jebkurā Eiropas Savienības valstī. Cits ir jautājums, vai prot, vai grib, vai zina valodu un tamlīdzīgi.”

To, ka no iestāšanās Eiropas Savienībā vairāk bijis plusu nekā mīnusu, atzina arī R. Zīle, tostarp politiski. Pietiek pasekot tām Krievijas impērijas atjaunošanas vēlmēm, kādas pauž pašreizējais prezidents Putins, lai saprastu, cik pareiza bijusi izvēle 2003. gadā kļūt par ES dalībvalsti.

“Varbūt nav īsti labi, ka Latvijas iedzīvotāji brauc strādāt uz Īriju, Angliju, Vāciju, taču, manuprāt, tas ir daudz labāk, nekā, ja viņi brauktu uz Maskavu vai Pēterburgu,” spriež Zīle.

Eiroparlamentārieti satrauc arī ienākošo investīciju izcelsme: “Bīstamas ir investīcijas, kas Latvijai nāk galvenokārt pārtikas sektorā, komercbankām, uzņēmumu pārpirkšanā, tā ir Kiprā reģistrēto ofšoru, respektīvi, Krievijas biznesmeņu nauda. Tie ir riski, kas jāņem vērā. Latvijas atbildīgajām amatpersonām vajadzētu par šīm lietām vairāk rūpēties.”

Aizsargāt savu tirgu vai iegūt svešus?

Gan Pavļuts, gan Zīle pieminēja krīzes laika lielāko kļūdu, proti, ka tērējām vairāk nekā nopelnījām. Taču ir vēl cita Latvijas problēma – mēs arī patērējam vairāk, nekā saražojam. Vai valsts to var regulēt, var kaut kā veicināt, lai spēku samērs mainītos vai izlīdzinātos? Varbūt aizsargāt savu tirgu?

D. Pavļuts: “Kas ir būtiskāk – aizsargāt savu tirgu vai stiprināt savu konkurētspēju ārzemēs? Viena no krīzes pozitīvajām sekām bija tā, ka nostabilizējās tirdzniecības bilance.

Pirms tam mēs no citiem pirkām ārkārtīgi daudz. Šobrīd pārsvars nav liels, un kādu laiku tas nav bīstams, ja, piemēram, importējam iekārtas, tehnoloģijas, kas mums ļaus nākotnē saražot eksportspējīgu preci.

Uz jautājumu, vai vairāk eksportēt vai importēt, viennozīmīgi atbildēt nevar, abas lietas iet roku rokā. Jo konkurētspējīgāki būs mūsu uzņēmumi, jo vairāk mēs nopelnīsim. Tādēļ ir izstrādāta industriālā politika ar mērķi, lai Latvijā būtu vairāk uzņēmumu un tiktu ražotas kvalitatīvas augstu un sarežģītu tehnoloģiju bagātām valstīm raksturīgas preces. Piemēram, pārdoti nevis baļķi, bet ekskluzīvas mēbeles. Runājot par importa ierobežošanu, jāteic, ka atvērtā pasaulē nav nekādas jēgas pilnīgi visu ražot pašiem.”

Jānis Dūklavs gan šajā jautājumā saskatīja pilnīgu bezzobainību mūsu uzņēmēju atbalstīšanā: “Dažādās iestādēs dzer Polijā ražotu pienu, skolās ēd Lietuvā vai kādā citā Eiropas valstī augušus dārzeņus, kaut gan mūsu pārtika ir atzīta par vienu no garšīgākajām un kvalitatīvākajām Eiropā. It kā aizmirsts, ka ir tāda lauksaimniecība un lauki, bet tieši tur mēs varam paši ražot un nepirkt importa produkciju.”

R. Zīle tomēr uzskata, ka norobežoties no pasaules nav iespējams. Pat tad, ja Latvijā kāds audzētu siltumnīcā banānus, tie noteikti būs dārgāki nekā no Kolumbijas importētie.

Var, protams, arī reņģes likt kārbiņās ar rokām un mēģināt konkurēt tirgū, bet uzskatīt, ka tas ir attīstāmais virziens un tur jādod valsts atbalsts, ir aplami.

Enerģija. 
Dārgāka vai lētāka

Diskusijā neiztika arī bez mūžvecā jautājuma par zaļās enerģijas un biogāzes izmantošanu. Vai gribam zaļo un dārgāko, kur visa peļņa paliek ražotājam, vai parasto – lētāko.

Ministrs satrauktos prātus nomierināja, ka darīšot visu, lai enerģijas cenas tik strauji neaugtu. Izsludināšot moratoriju jaunām atļaujām zaļās enerģijas ražošanai, un paralēli tiks piedāvāts jauns atbalsta mehānisms, kas tik dārgi neizmaksās gala patērētājam.

D. Pavļuts: “Pakāpeniski tiks samazināts gāzes patēriņš, un iepirkums nākotnē notiks arī no citām valstīm, ne tikai no Krievijas. Kas attiecas uz zaļo enerģiju, tad, dedzinot biomasu, apkures tarifi ir zemāki. Reizē ar to valstī ir jāatrod tāds atbalsta mehānisms, lai zaļo enerģiju ražotu, taču tā neizmaksātu tik dārgi.”

Runājot par biodegvielas ražošanu, jau ir ieguldīti vairāk nekā 60 miljoni latu ražotnēs, taču vēlamā rezultāta nav. Tādēļ bijušais zemkopības ministrs J. Dūklavs ir satraucies, ka drīz fosilajai degvielai piemaisāmais daudzums kaut kur tiks iepirkts, nevis ražots uz vietas no Latvijas lauksaimnieku tīrumos augušiem nekvalitatīvajiem graudiem. Tāpat nav padomāts, kur paliks biogāzes ražošanas procesā radies lētais siltums.