Aizstāvēsim mātes valodu!
 0

Mūžu ilgi varu brīnīties un nenobrīnīties par tautasdziesmu un pasaku dziļo gudrību, par to viedo mantojumu, kas atstāts nākamajām paaudzēm.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Dižgars Rainis ir pacēlis šo dārgumu un, jaunā mākslas vērtībā pārkalis, savukārt ielicis mūsu rokās par neiznīcināmu atgādinājumu.
 Padomājiet vien, vai nesenie Latvijas vēstures notikumi, ar atmodas laikiem saistītie, nerisinājās kā pasakā, kur gudrie brāļi rosījās tikai ap mantas iegūšanu, nelikdamies ne zinis par mirstošo tēvu un neieklausīdamies vēstījumā par tautas brīvību, par tautas dzīvību – Saulcerīti, sastindzinātu Stikla kalna zārkā? Diemžēl to neizdevās atdzīvināt visaptverošā drošībā ne pirmajā Antiņa mēģinājumā, ne arī nonest uz neaptumšotām labklājības dienām otrajā pārbaudījumā – pēc augusta puča. Izrādās, tagad vajadzīgs trešais mēģinājums – atkal apdraudēts Latvijas valstiskums un tā neatņemamā sastāvdaļa – valoda.

 

Vissāpīgākais, ka vēršanās pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Tēvzemē varēja notikt tādēļ, ka gan mūsu nacionālās (?) valdības, gan visi mēs esam piemirsuši turēt godā un spodrināt tautas garu, tautas morālās vērtības ne tikai svētku reizēs, bet arī ikdienā.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

Kopš juridiski atgūta Latvijas patstāvība, gudrie brāļi nebeidz pievākt un dalīt mantu. 
Tieši tādēļ, ka esam sapīti materiālajos pinekļos, sašķelti un noguruši politiskajos ķīviņos, ikdienā pat vienaldzīgi kļuvuši, jā, tieši tādēļ pārprastā un bezzobainā demokrātiskuma apstākļos Latvijā saimnieko viltus prinči, vēl tēlodami aizvainotus un par maz lutinātus, tieši tādēļ gaišā dienas laikā te ierasties drīkst svešzemnieks un izprovocēt aptauju, kādā valodā mums jāsarunājas ar tiem daudzajiem, kuri šeit, juzdamies kā mājās, nevēlas pat labrītu padot tās zemes valodā, kurā apmetušies uz dzīvi. Stipras nacionālas valsts valodu reti kāds uzdrošinātos skart un dalīt.
 Cienīsim krievu tautības cilvēkus, sapratīsim, ka arī viņu bērni pirmos vārdus mācās savas mātes valodā, dzīvosim līdzās, kā vēsture šeit viņus un citu tautu pārstāvjus atvedusi. Bet – vienmēr apzināsimies un atcerēsimies, ka šeit ir mūsu Tēvzeme, ka Latvijas valsts valdošā un uz nākotni vadošā drīkst būt tikai viena – mūsu mātes valoda, latviešu valoda.