Egils Līcītis: Pulkvedim Urbanovičam neviens neraksta 4
Vai nu tas bija apliecinājums Latgales paštecinātās šmakovkas nevīstošai slavai, vai latviešu farmakoloģijas kārtējiem sasniegumiem, bet nesen deputāts Jānis Urbanovičs, uztaisījis vīra dūšu, laida biezu, apzieģelētu vēstuli uz Vašingtonas Vaithauzi, kas bija aizlipināta ar atzīmi “Air Mail” skrejamais un sākās ar vārdiem “dārgais krusttēv, Baraka Barakovič”. Tālākais bija rakstīts rēgainā, spokpilnā Gabriela Garsijas Markesa literārā mantojuma manierē, kādu pazīstamais mistiķis Urbanovičs patapinātu lieto arī savās grāmatās (“Nākotnes melnraksti”, “Mūķene Janīna un citi mani varoņdarbi” utt.). Lasītāji atceras, ka Rēzeknes vēstulnieks korespondencē ASV prezidentam minorīgā noskaņojumā sūdzēja bēdas, katoliskā uzcītībā gādādams par čūlojošo Latvijas nepilsoņu jautājumu. (Pašlaik Jānis Urbanovičs norasojušu pieri strādā ar tekstu Romas pāvestam par morāliski pagrimušu sieviešu skaita palielināšanās problēmu.)
Lai gan viesmīlīgā saimnieka Rēzeknes nama durvis arvien bijušas plati atvērtas rezidējošiem Amerikas vēstniekiem, laikam atpakaļ “Saskaņas” pulkvedim Urbanovičam neviens neraksta. Obama būs garadarbu novietojis X failu plauktā līdzās materiāliem par avārijas nosēšanos Rozvelā 1946. gadā un vēlākām noslēpumainām, neizskaidrojamām parādībām vai arī izmetis mēstulēs. Var gan būt arī tā, ka kancelejisti godbijīgi novietojuši tālus ceļus staigājušo sacerējumu ASV Kongresa bibliotēkā dārgumu un reto rokrakstu sektorā.
Nu ko bez atbildes palikušais deputāts? Neko. Iespiež seju spilvenā, noraud, dodas tālāk savās gaitās. Oi, kādas tās bija intensīvas politiskas karadarbības gados! Jānim galva kā advokātam – pilna stiķu, un dažas paveiktās darbības būtu numurējamas un kvalificējamas kategorijās – 5. kolonna, 6. palāta, 7. kamera. Cik trūka – viņš būtu cilvēkus vedis ielās, te varēja atkārtoties Biškekas asiņainie notikumi! Tagad Jānis iet, tikai savā sirdī nesdams sāpi par nehumānu un beztiesisku apiešanos ar nepilsoņiem.
Bet pa to laiku vietējībā… Vietējībā Nepilsoņu kongresa loceklis Pjotrs Griščenkovs, dusmīgs kā vērsēns, Rīgas krievu avīzē iedrukājis žultainu atbildi Urbanovičam. Iedunkājis – sak, nelien ar savu pirtsslotu svešā pirtī pērties! Kurš “saskaņieti” pilnvarojis vēstuļošanai ar Obamu, ja nepilsoņiem ir pašiem sava politiska aizstāvības organizācija pieredzējušā cilvēktiesību cīnītāja Aleksandra Gapoņenko vadībā! Viņi jau vedot pastāvīgu pasta saraksti ar Dmitriju Anatoļjeviču un Vladimiru Vladimiroviču, žēlojoties par Latvijas nepilsoņu “nēģeru” stāvokli un pieprasot automātisku Krievijas pavalstniecību, jo daudzi tūkstoši nepilsoņu dzimuši KPFSR teritorijā. Biedri Kremlī ir lietas kursā!
Tā, labu gribēdams, mūsu internacionālists, Maskavas Tautu draudzības ordeņa kavalieris, ar “Jedinaja Rossija” un Ķīnas komunistisko partiju tubrālības sadzērušais Jānis atkal dabūjis tabaciņu degunā paost un ar koku pa saliekto muguru.
Beidzamajā laikā Urbanovičam nekur neveicas, un vairs nevis sarkana – tagad brūnā ir viņa mīļākā krāsa. Vairāku iemeslu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka sūdīga dzīve. Pa politiskā šaha dēli Jānis pamazām pārvietojies no Putina vicekaraļa lauciņa līdz bandiniekam. Dzimtajā partijā vecais komjaunietis arī ir vien bijušais premjera kandidāts, kam atņemta pieeja valsts noslēpumam – palēnām mumificējas, kā jau cilvēks, kurš tuvojas otrās bērnības gadu sliekšņa pārkāpšanai un kuram jaunie sociāldemokrāti drīz atņems prjaņikus. Tavu nelaimi – arī cīņubiedrs slāvs Pjotrs Griščenkovs izlamā tikpat kā suni un liek sūri grūti sacerētās vēstules tēvocim Semam nolaist ausgusā, izsviest papīrkurvī vai uzkārt nužņikā uz nagliņas.
Tikām Latgalē vīri pie bodes runāja. Vadzi, Jāzep, eku ruļevojs Joņs Obamam uz Amēriku uzrakstījis. Oi, Ontūn, būs pārkarsis dienasvidus saulē! Vei, skrej uz ezeru, samērcē dvieli aukstā ūdentiņā, aptīsim šamam ap galvu, saplūc vaivariņus čajam, a to ambulances Jadviga būs jāizsauc.
