Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
14. augusts, 2015
Drukāt

Sekot savam psihoterapeitam “Feisbukā”? Ak! Izrādās, viņam ir dzīve ārpus kabineta

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Šis raksts, iespējams, šķitīs saistošs gan psihoterapeitu un psihologu klientiem, gan arī pašiem speciālistiem. Kā veidojas attiecības sociālajos tīklos no amerikāņu kolēģu viedokļa.

Dažas nedēļas atpakaļ es garlaikojos un iedomājos – būtu interesanti paskatīties, ko “Googlē” var atrast par psihoterapeitu, ko nesen esmu sākusi apmeklēt. Izmantojot e-pasta adresi, institūta vārdu un lietotājvārdu, es internetā atradu viņa Instagram bildes… Un vai apstulbu no negaidītā! Manu acu priekšā doktors S. bija seksīgas blondīnes apkampienos, rokās turot kokteiļa glāzi. Pludmalē. Skeitojot. Man pārskrēja skudriņas, taču es turpināju klikšķināt, lai redzētu vēl kaut ko. Es, protams, nojautu, ka manam psihoterapeitam ir dzīve arī ārpus kabineta, taču, kad ieraudzīju, kā viņš fotogrāfijā ievilcis vēderu vai citā bildē – izvēlas filtru tosterim, nodomāju, ka viņš manās acīs kļuvis mazāk svarīgs un viszinošs nekā man šķita, sēžot kabinetā ar sarkankoka apdari. Protams, es viņam nākamajā sesijā neko par to neteicu. Taču vairs nespēju nesekot viņa jaunajām bildēm. Galu galā “padevos” un uzspiedu “Like” vienai no tām – vienkārši lai paskatītos, kas notiks tālāk.

Nākamajā reizē, kad iegāju viņa lapā, pieeja man tai bija liegta. Un, kaut gan tas bija saprātīgi, dziļi dvēselē es izjutu nodevību. Kāpēc viņš rāda sevi visai pasaulei, izņemot mani? Un vispār – vai ir kādi noteikumi par psihoterapeitiem sociālajos tīklos?

Šādu jautājumu sev uzdod daudzi Ņujorkas psihoterapeiti, īpaši, ja ņem vērā, ka Amerikāņu psihologu asociācijas Ētikas kods pieņemts pasen, 2002. gadā. Bet 2010. gada organizācijas direktors ētikas jautājumos Stefans Benke ieteica psihoterapeitiem “būt uzmanīgiem” pret to, kādu vietu viņu praksē ieņem sociālie tīkli un “iemācīties aizsargāt savu personisko informāciju”. Viņš piebilda: “Iespējams, nākamajos divos trīs gados mūsu organizācija sāks izstrādāt jaunus noteikumus. Esmu pārliecināts, ka daudz uzmanības tiks veltīts tēmām, kas saistītas ar sociālajiem tīkliem.”

Bet, kamēr tas nav noticis, ir liela iespējamība, ka psihoterapeits satiksies ar savu bijušo klientu iepazīšanās vietnē vai ieraudzīs “Twitter”, ar ko viņš šodien pusdienojis.

“Mēs patiesi redzam pieejamību internetā kā slidenu ceļu, kas var izjaukt psihoterapeitisko procesu,” saka Kristīna Gruandsa, Psihiskās veselības institūta direktore Čelsijā. “Jo psihoterapeitiskajā darbā viens no būtiskiem apstākļiem ir apzināta noteiktu rāmju veidošana: tikties vienā un tajā pašā laikā, vienā un tajā pašā vietā un piedzīvot pēc iespējas mazāk variāciju. Saziņa ārpus šī rāmja pat caur sociālajiem tīkliem izmaina dinamiku.”

Kaut kādā mērā tas ir neizbēgami. “Freidiskais ideāls “tabula rasa” ciparu laikmetā ir vienkārši neiespējams,” saka Robs Dobrenskis, medicīnas doktors, kurš strādā pēc Millera Hilla metodes un ir autors autobiogrāfiskam stāstam par psihoterapeita likteni “Crazy”. “Ir psihoterapeiti, kas var turpināt uzturēt ilūziju, ka tā nav, taču daudzi neslēps faktu, ka internets ir tāda paša viņu dzīves daļa kā darbs.” Viņš pats ievēro paša izdomātu noteikumu: neapstiprināt klientu kontus, ne esošo, ne bijušo, pat ja viņi seko viņa rakstītajam. “Ir daži brīnišķīgi klienti, kurus es labprāt apstiprinātu kā draugus sociālajos tīklos, taču tas kļūtu par precedentu.”

Tajā pašā laikā psihoterapeiti, īpaši tie, kuri strādā ar klientiem arī caur internetu, uzskata, ka “Twitter” var būt ļoti palīdzošs instruments. “Es nekādā gadījumā nemeklēšu “Google” informāciju par klientu vai nesekošu viņam kādā no sociālajiem tīkliem, ja viņš neseko manam kontam (tādā gadījumā es obligāti sekošu arī viņējam),” saka Hloe Karmaikla, filozofijas doktore, psihoterapeite un dzīves koučs. “Es uz to skatos kā uz iespēju paskatīties uz klientu citām acīm un viņam – uz mani. Lai klients mani neidealizētu. “Twitter” var palīdzēt ieraudzīt, ka es vienkārši esmu dzīvs cilvēks.”

Ir psihoterapeiti, kas izmanto “Twitter” kontu profesionāliem nolūkiem un klients var apjukt, ieraugot viņu privātos kontus, kā tas bija minētajā gadījumā ar doktoru S. Instagramā.

Ikviens psihoterapeits, ar kuru runāju, uzsvēra, ka vislabāk jau, “uzskrienot” virsū savam psihoterapeitam iepazīšanās portālā, būtu izlikties, ka tas nav noticis. “Jā, psihoterapeiti iepazīstas sociālajos tīklos un tas ir brīnišķīgi… līdz viņi tur nesarunā tikšanos ar jums,” saka Dobrenskis. Šādā gadījumā vai arī, ja tīklos atrasts kas psihoterapeitu kompromitējošs, tam vajadzētu būt trauksmes signālam. Taču, ja atrastais ir kas nevainīgs, tas nevarēs sniegt jums būtisku ieskatu. “Ja jūs, teiksim, apmeklējat mani, lai tiktu galā ar paniku, tad manas fotogrāfijas apspriešana “Feisbukā” būs lieks laika tēriņš,” spriež Dobrenskis. “Taču, ja jūs nespējat par to nedomāt, tad tas var kaut ko liecināt par jūsu attieksmi pret autoritātēm vai to, kādu lomu jūsu dzīvē spēlē psihoterapeits, un tas jau ir pavisam cits gadījums”.

Citiem vārdiem – liekas, mums ar doktoru S. nākamajā reizē būs, par ko parunāt.

Avots: stotskaya.info pēc The New York Magazine

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+