“Ak, kaut man Balcera rokas būtu” 0
Pagājušā gadsimta 30.gados Latvijā populāra bija fokstrota meldiņā sakomponētā dziesma par slaveno soļotāju Jāni Daliņu – “Ak, kaut man Daliņa kājas būtu”. Mūsdienās Latvijas jaunā hokeja paaudze pie sevis varētu dungot mazliet palabotu šīs dziesmas versiju, kaut ko līdzīgu šim “Ak, kaut man Balcera rokas būtu”.
Aizvadītās nedēļas nogalē un šīs sākumā Rūdolfa Balcera vārds noteikti bija visbiežāk locītais Latvijas sporta līdzjutēju aprindās, jo 21 gadu vecais liepājnieks beidzot iekaroja hokeja Mekas – Nacionālās hokeja līgas (NHL) plašumus. Jauneklis ne tikai piedzīvoja savu debijas spēli, bet otrajā mačā iemeta arī pirmo ripu, kārtējo reizi nodemonstrējot savu roku veiklību.
Balcers Latvijas hokejā ir unikāls spēlētājs, un ne jau savu roku dēļ. Laurim Dārziņam vai Mikam Indrašim tās ir ne mazāk veiklas.
Atšķirīgais no pārējiem ir tas, ka ceļu līdz NHL Rūdolfs izlauza caur Norvēģiju, tikai pēc tam pārceļoties uz Kanādas junioru līgu.
Pie mums pastāv iesīkstējis uzskats, ka puikas gados dodoties uz Ziemeļameriku, tur sākot spēlēt vēl vidusskolu komandās, ir daudz lielākas izredzes sasniegt profesionālo hokeju. Protams, ir labi piemēri – Zemgus Girgensons, arī Teodors Bļugers, taču daudz, daudz vairāk puišu mājās atgriežas labākajā gadījumā ar labu izglītību, kas gan arī nav slikti, taču tā arī nepiepildot savu sapni.
Rūdolfs un viņa vecāki izvēlējās citu ceļu, ko vajadzētu ielāgot arī tagadējo topošo hokejistu ģimenēm. Par labu hokejistu var izaugt ne tikai Ziemeļamerikā, bet arī mūsu platuma grādos. Kāds iebildīs, ka Balcers ir tik liels talants, ka par NHL līmeņa spēlētāju kļūtu, ja 14 gados aizbrauktu uz Ameriku. Visticamāk, taču nevar noliegt, ka viņa izaugsmē liela loma bija tam, ka Rūdolfs 16 gadu vecumā jau debitēja Norvēģijas čempionātā pieaugušajiem, bet 17 gados kļuva par šīs valsts čempionu. Pie večiem iegūtā pieredze pēc tam lieti noderēja otrpus okeānam.
Bet atgriežoties pie rokām. Tieši ar tām Balcers pelna savu maizīti, lasi, nopelnīja vietu NHL. Sezonu sācis Otavas “Senators” fārmklubā Belevillā, viņš lēnām, bet pārliecinoši kļuva par šīs vienības rezultatīvāko vīru, pelnīti tiekot pie izsaukuma uz NHL. Arī šī gada AHL čempionātā liels vairums Balcera iemesto ripu bija pēc ātra metiena, vai “aptamborējot” aizsargu vai vārtsargu. Lai gan to, ka roku veiklība un tehniskais izpildījums ir viņa trumpis, mēs uzzinājām jau pērn maijā, Balceram ieliekot divas “odziņas” Norvēģijas izlases vārtos, tostarp treknu zemeni pagarinājumā, apspēlējot teju visus tobrīd uz ledus esošos norvēģus.
Pagaidām Balceram Otavas “senatoros” gan vēl nekas nav garantēts. Patiesībā, īstā cīņa tikai tagad ir sākusies, jo NHL ir skarbs bizness. Neizmantosi doto iespēju tagad, pie otras vairs netiksi. To ir izbaudījuši daudzi – Sprukts, Karsums, Kulda, Ķēniņš un citi. Balcera spēles laiks pirmajās trīs spēlēs nav bijis liels, taču pirmo iespēju viņš ir izmantojis. Cerams, ka būs arī turpinājums.
