×
Mobilā versija
Brīdinājums +14.7°C
Jānis
Svētdiena, 24. jūnijs, 2018
6. marts, 2018
Drukāt

Akadēmijas dīva Aija Bertrāne (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Aija Bertrāne Akadēmijā. 20. gs. 20. – 30. gadi.

Līdz marta beigām Parīzē mākslas centrā “Villa Vassilieff” apskatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde “Akademia: Performing Life”, kuras centrā ir Parīzē dzīvojusī latviešu dejotāja un publiciste Aija Bertrāne.

Būdama neparasta un unikāla personība, Aija Bertrāne un viņas vadītā Akadēmija (Akademia) kultūras metropolē ieņēma būtisku lomu Latvijas un Francijas kultūras apmaiņas procesos – jo sevišķi starpkaru periodā. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, dodoties uz Parīzi, latviešu mākslinieki vienmēr varēja apmesties pie Aijas, savā galerijā viņa aktīvi rīkoja latviešu mākslinieku izstādes un kultūras vakarus, kā arī tulkoja latviešu literatūru franču valodā, tostarp 1939. gadā Akadēmijas izdevniecībā franču valodā izdoti arī Edvarta Virzas “Straumēni”.

Neskatoties uz šo būtisko lomu, par Aiju Bertrāni līdz šim gan Latvijas kultūrtelpā, gan starptautiski zināms visai maz un atrodamās ziņas ir fragmentāras.

Dzimusi Ivanova, dažādos avotos Aija tiek saukta arī par Metu, Viktoriju vai Haiju, viņa pati Francijā izvēlas savu vārdu rakstīt īsi un kodolīgi – Aia. Kādā Bertrānes ar roku rakstītā dokumentā atrodam, ka viņas dzimšanas gads ir 1891., lai gan citos avotos parādās 1890. gads. Ivanovu dzimtas mājas atrodas Kūku pagastā, netālu no Krustpils, bet Aija mācās Rīgā Maldoņa sieviešu ģimnāzijā, kur viņas skolas biedrene un laba draudzene ir dzejniece Elza Stērste, ar kuru kopā Aija 1911. gadā dodas uz Parīzi. Tur abas vēlas mācīties Sorbonnas universitātē, kurā Stērste arī pabeidz studijas klasiskajā filoloģijā un pēcāk atgriežas Latvijā, kamēr Bertrāne ļaujas citām interesēm. Viņu aizrauj plaši pazīstamās amerikāņu dejotājas un modernās dejas pamatlicējas Aisedoras Dunkanes dejas. Tajā laikā Aisedora Parīzē uzturas ļoti reti, savukārt viņas brālis Raimonds Dunkans – ekscentrisks pašpasludināts filozofs, mākslinieks, dejotājs un dzejnieks – pilsētā vada deju kursus alternatīvā dzīvesveida komūnā un skolā – Akadēmija. Aija Bertrāne sāka apmeklēt deju nodarbības, un no 20. gadiem jau aktīvi iesaistījās Akadēmijas darbībā, kļūstot par tās direktori un no Raimonda Dunkana mācekles – par viņa dzīvesbiedri. Bertrāne Akadēmiju vada līdz pat savai nāvei 1978. gadā.

Raimonds Dunkans bija pārņemts ar grieķu kultūru – gan viņš pats, gan viņa skolnieki Akadēmijā un arī ikdienā valkāja hitonus – sengrieķu apģērbus no pārlocīta vilnas vai lina auduma, kas paredzēti valkāšanai abiem dzimumiem. Interesanti, ka pēc iepazīšanās ar Aiju gan fotogrāfijās, gan videoliecībās redzams, ka Raimonda hitons tiek sasprausts ar tradicionālu latviešu saktu. Dejas metode, ko Akadēmijas dalībnieki praktizēja, balstījās uz kustībām, kas attēlotas uz sengrieķu vāzēm. Līdztekus dejām Akadēmijā varēja apgūt dažādas mākslas, mūzikas un amatniecības prasmes, tai bija sava galerija un izdevniecība, te tika rīkoti teātra un dejas iestudējumi. Aijas vadībā kādu brīdi Akadēmijas telpās norisinājās arī Latvijas vēstniecības rīkotie pasākumi. Akadēmija bija ne tikai vieta, kur apgūt zināšanas un prasmes, bet arī dzīves telpa un līdzīgi domājošu radošu cilvēku komūna, kurus vienoja līdzīga pārliecība, sākot ar spēcīgu interesi par Seno Grieķiju, vienkāršu un dabai tuvu dzīvesveidu un veģetārismu un beidzot ar kapitālisma kritikā sakņotām idejām.

Aijas Bertrānes loma Akadēmijā ir ļoti būtiska un savā ziņā nenovērtēta, jo tās centrā vienmēr tiek iezīmēta Raimonda Dunkana personība. Viņš ir tās dibinātājs un ideoloģiskais līderis, tomēr, neskatoties uz utopiskajām idejām, arī ļoti pretrunīga personība, radot ap sevi kultu, kas jau līdzinājās sektai. Mūsdienu izpratnē Aiju varētu uzskatīt gan par Akadēmijas finanšu, gan izpilddirektori, kam papildus viņa rīkoja izstādes un iknedēļas koncertu sēriju, pārraudzīja sandaļu un šaļļu ražošanu, kuras tika pārdotas, lai nodrošinātu daļu no nepieciešamajiem ienākumiem komūnas uzturēšanai. Bieži Aija bija uzvedumu režisore un vadīja Akadēmijas izdevējdarbību. Viņa bija redaktore un kritiku autore Akadēmijas izdotajos ikmēneša žurnālos “Exangelos” un “New-Paris-York”, kas citstarp kalpoja arī par nozīmīgu platformu politiskiem vēstījumiem. Piemēram, 1944. gadā vienā no žurnāla numuriem rakstā “Long Live, Latvia” Bertrāne nosodīja padomju okupāciju.

Lai gan visu dzīvi Aija ir kopā ar Raimondu, savu franču uzvārdu viņa aizgūst no kāda Bertrāna, ko apprec uzturēšanās atļaujas dēļ. Viņam precības savukārt ir izdevīgas, lai izvairītos no armijas un iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā. 1917. gadā piedzimst Bertrānes un Dunkana meita, ko Aija nosauc par Ligoa, ar savādo rakstību atgādinot latviešu Jāņu dziesmu piedziedājumu “Līgo, līgo”.

Viens no veidiem, kā sekot Bertrānes gaitām, ir viņas ilglaicīgā vēstuļu biedra, drauga un pielūdzēja rakstnieka Viktora Eglīša biogrāfija, kurā Aijai ir būtiska loma kā māksliniecei, kas dzīvo un strādā plaši un ar starptautisku vērienu, bieži vien simbolizējot pretstatu zināmam provinciālismam, ar ko Eglītis sastopas ikdienas dzīvē. Viņa stāstā “Judīte” par radošu un drosmīgu latviešu meiteni, kas dodas uz Parīzi, lai izbēgtu no vienmuļās Rīgas dzīves, Aija ir Judītes prototips, un stāsts ļoti precīzi apraksta viņas gaitas lielpilsētā.

Aijas Bertrānes stāsts jau 27. aprīlī būs redzams arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā projektā “Pārnēsājamās ainavas”, kas atsedz līdz šim nezināmas latviešu trimdas un emigrācijas mākslas norises. Kopā ar arhīva materiāliem izstādē būs apskatāma virkne Latvijas un ārvalstu mūsdienu mākslinieku darbu, kas atsaucas uz vēsturisko materiālu un tēmām, ko šis stāsts iezīmē.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+