Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. jūnijs, 2012
Drukāt

Akadēmiķis Ronis par trešo aci (1)

Foto - Artis DrēziņšFoto - Artis Drēziņš

Saruna ar vēsturnieku Induli Roni viņa lauku mājās.

 

­– Jau krietnu laiku esat projām no vēsturnieku sabiedrības. Kā no malas vērtējat vēstures pētniecību pēdējā laikā?

– Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pagājušā gadsimta 90. gados bija vairākas koncepcijas, kā un kādos virzienos strādāt. Vēsture ir ļoti konkrēta. Ir smagi jautājumi, vairāki mezgla punkti. Tie ir latviešu tautas izcelšanās. Otrs: latviešu apdzīvotās teritorijas iekarošana, struktūra, kas šeit izveidojās viduslaikos, kā to vērtēt no vietējās, no Eiropas attīstības viedokļa. Piemēram, Filozofijas institūta direktore Maija Kūle lībiešu virsaiti Kaupo uzskata par Eiropas civilizācijas nesēju Latvijas teritorijā, nevis nodevēju. Taču, ja paskatās no juridiskā aspekta, Kaupo darbība bija kara noziegums, jo tā iznīcināja vietējo lībiešu etnosu. Tie ir ļoti principiāli jautājumi. Vēl svarīgs vēstures izpētes jautājums ir perestroika, atmoda.

– Jūs tā ātri pārlēcāt pāri visam 20. gadsimtam, abiem pasaules kariem, okupācijai.

– No Latvijas viedokļa tie ir puslīdz skaidri jautājumi. Bet ļoti neskaidrs jautājums ir Latvijas valsts izveidošanās, sākot jau no 1905. gada. Ir vēstures periodi, ko neesmu pētījis, un par tiem man ir tikai savs profesionāla vēsturnieka viedoklis, bet, kas attiecas uz 1905. gadu, ar to esmu padziļināti strādājis. Un tāpēc varu pateikt, ka tur viss ir kreizī. Kas bija 1905. gada revolūcija Krievijā? Visi zina, ka tā gada 9. janvāris bija Asiņainā svētdiena, bet kas zināms par 6. janvāri? Tolaik cars Nikolajs II ļoti pārdzīvoja neveiksmes krievu–japāņu karā un tāpēc 6. janvārī rīkoja gājienu, lai Ņevas upē izcirstā āliņģī iesvētītu militāros karogus. Šajā pasākumā piedalījās lielkņazi, lielākā daļa cara ģimenes. Ar lielgabaliem šāva salūtu, bet viena lielgabala apkalpe izšāva kaujas lādiņu cara ģimenes virzienā, bet netrāpīja, tikai nedaudz papostīja Ziemas pili. Tas bija atentāts pret valdnieka ģimeni kara laikā, kas Krievijā izsauca milzu sašutumu, Pēterburgā sākās stihiskas demonstrācijas pret atentāta rīkotājiem, kurus sauca par nihilistiem. Zināms, ka Maskavas ohrankas priekšnieks Zubatovs bija savā kontrolē izveidojis strādnieku savienības – lai novērstu revolucionāro propagandu strādnieku vidū. Taču šīs organizācijas izmantoja rūpnieki, kas deva policistiem kukuļus, lai tie liek strādniekiem rīkot demonstrācijas savu konkurentu rūpnīcās. To redzot, cars lika šīs savienības slēgt, tikai Pēterburgā to nezin kāpēc neizdarīja. 9. janvārī ohrankas aģents pops Gapons sacēla šīs savienības kājās, lai dotos caram sniegt petīciju, viņu sveiktu un demonstrētu lojalitāti, strādnieki gāja ar ģimenēm, svētku drānās.

 

Bet divi lielkņazi uzsūtīja gājienam kavalēriju, simtiem cilvēku apšāva. Tas bija liels pārsteigums arī Ļeņinam, kas tobrīd atradās emigrācijā, jo šī akcija nebija revolucionāru organizēta. Tas bija ohrankas darbs. Tā nu caram uzticīgākie cilvēki – strādnieku aristokrātija, īstie krievi, līdz nāvei uzticīgie mužiki – pārvērtās par cara lielākajiem ienaidniekiem.

 

Tā dzima revolucionāra kustība. Līdz tam bija, atvainojos, tikai pupu mizas, kaut kāda narodņiku ākstīšanās, terorisms.

– Kas Latvijai no tā?

– Latvijai 1905. gada notikumi bija ļoti būtiski. Te dedzināja muižas. Bet tās bija apdrošinātas, pirms dedzināšanas gleznas un antīkās mēbeles nezin kāpēc bija izvāktas ārā. Kad muižnieki aizmuka uz Vāciju, viņi savās vietās atstāja stingru muižas policiju un tā saucamos uzticamības ļaudis, kas muižniekiem rakstīja ziņojumus par to, kas šeit notiek. Es Vācijā šo ziņojumu kopijas esmu redzējis vēl pirms Berlīnes mūra krišanas, bet kuri mūsu šo laiku vēsturnieki šos ziņojumus ir pētījuši?

– Kāpēc tas tik svarīgi?

 

– Kam pieder pagātne, tas valda pār nākotni. Ja mēs zinām, kādi cilvēki darbojās 1905. gadā, tad mēs varam no tādiem cilvēkiem piesargāties šodien. Bet tagadējie tā saucamie oficiālie vēsturnieki spēlē spēlītes, nevēlas pētīt 1905. gadu.

 

– Kuri?

– Šis darbs būtu jādara Inesim Feldmanim, Antonijam Zundam, citiem. Tagad Valsts prezidenta vēsturnieku komisiju vada Inesis Feldmanis, kopā esam strādājuši, bijuši labi kolēģi, gudrākais no visas tās komandas, manevrē tāpat kā padomju laikos.

– Kas viņam šos manevrus liek darīt?

– Nezinu. Varu runāt tikai par to laiku, kad mani 1996. gada februārī izmeta no darba. Tad biju Valsts vēstures komisijas vadītājs. Visas manas nepatikšanas sākās ar militāro izlūkdienestu, ko tajā laikā vadīja Auseklis Pļaviņš. Viņš pie manis atsūtīja savu darbinieku Stabiņu, kurš vēlējas zināt, ko esmu darījis Amerikā, kādus dokumentus Hūvera institūtā redzējis. Teicu, ka Amerikā veicu akadēmisku darbu, bet vairāk nediskutēju un palūdzu Stabiņam atstāt savu kabinetu, par šo vizīti uzrakstot sūdzību premjerministram Mārim Gailim. Atbildi nesaņēmu.

– Jūs gribat sacīt, ka Latvijas specdienesti izdara spiedienu uz vēsturniekiem?

– Viņi mēģināja izdarīt spiedienu uz mani. 1997. gada maijā Saeimas arhīvā atradu, ka Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests savā struktūrā izveidojis 20. gadsimta sociālpolitiskās vēstures nodaļu, dokumentu par to parakstījis Saeimas sekretārs Imants Daudišs. Starp citu, padomju gados vēsturnieku darbību uzraudzīja čeka, tai šīm vajadzībām arī bija speciāla nodaļa.

– Tomēr nesaprotu, kam šāda uzraudzība nepieciešama? Lai sabiedrība neuzzinātu kaut ko netīkamu par 1905. gadu, kādu citu vēstures periodu?

– Latvijas vēsturē mistiska ir arī valsts izveidošanās 1918. gadā. Arī man tā nav skaidra. Vēl padomju, bet jau perestroikas laikā Aleksandrs Drīzulis sacīja, ka tur kaut kas neesot tīrs, kaut kas neštimmē, bet nevajag bļaustīties pirms laika, vajag redzēt dokumentus. Viņš mums izkārtoja piekļūšanu arhīva specfondiem par 1917. un 1918. gadu. Galvenā mistiskā persona – Bermonts.

– Par viņu tik daudz rakstīts…

– Muļķības rakstītas! Netiek rakstīts, kā tas varēja notikt, ka nevienam nezināms cilvēks, kristīts Tbilisi ebreju amatnieka dēls, nosaucot sevi par kņazu, kļuva par komandieri armijai, ko bija izveidojuši emigrācijā esošie cariskās Krievijas diplomāti un kas bija domāta cīņai pret sarkanajiem Krievijā? Cik lielā mērā Latvijas valsts izveidošanās bija iekšpolitiski, cik ārpolitiski noteikta?

– Nupat bija 17. jūnijs – Latvijas okupācijas diena. Kas jums kā vēsturniekam būtu sakāms par to?

– Kad Kārlis Ulmanis uzzināja par Ribentropa–Molotova paktu un tā slepenajiem papildprotokoliem, sākās panika. Pirmā ideja bija pretoties, aizsardzības koncepcija balstījās uz to, ka jānoturas viena divas nedēļas, kamēr angļi atbrauc ar saviem karakuģiem. Kad kļuva skaidrs, ka angļi neatbrauks, jo vācu zemūdenes viņus kopā ar kuģiem uzlaidīs gaisā, sāka meklēt citus variantus. Tas nebija cirks, tā bija spēlīte par lojalitāti.

 

Esmu nosaucis Ulmani un Munteru par finlandizācijas politikas pionieriem, viņi cerēja, ka, ielaižot valstī padomju armiju, kaut kāda Latvijas autonomija ārpus Padomju Savienības tiks saglabāta. Cerības neīstenojās. Te vēl daudz ko pētīt. Es jau to savulaik sāku darīt.

 

Šo laiku vēsturniekiem, īpaši tiem, kas stāv tuvumā vietām, kur dala naudu, gribu pastāstīt, ko man padomju laikos teica vēsturnieks Vincents Karaļūns. Viņš atšķirībā no Drīzuļa bija nesamierināms Latvijas neatkarības pretinieks, bet arī godīgs cilvēks. Arī tajos laikos bija iespējams tikt pie naudas, uzliekot tikai vienu formālu parakstu vai kļūstot par it kā līdzautoru kādam pētījumam, bet Karaļūns draudzīgi teica: “Kādreiz liekas, ka bez tiem pāris tūkstošiem gals klāt, ir iespējas tos viegli paņemt, bet nedariet to. Vienmēr būs trešā acs, kas to būs redzējusi, un tad nevis jūs būsiet priekšnieks, bet pār jums būs priekšnieks.”

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Laimigu Jauno2015.g. novel,Ilmars ar mammu,saldu.

Draugiem Facebook Twitter Google+