Akita-inu – suns no sirdi plosošās filmas par Hačiko 0
Raksta autore: Aija Lietiņa, Delfi.lv
Noskatoties filmu “Hačiko: suņa stāsts” ar Ričardu Gīru vienā no galvenajām lomām (pašā galvenajā bez šaubām ir japāņu akita), tikai retais neizplūst asarās, jo patiesos notikumos balstītais stāsts ir tiešām saviļņojošs: Hačiko dzelzceļa stacijā desmit garus gadus uzticīgi gaida pārrodamies savu saimnieku, kurš ir gājis bojā. Noskaidrojām, kādi šīs šķirnes pārstāvji ir dzīvē, aicinot uz sarunu akita-inu kucītes Mejas saimnieci, “Lāzerklīnikas” kosmētiķi Ēriku Zirni.
– Kāpēc izvēlējies tieši šīs šķirnes suni? Varbūt ir īpašs stāsts, kā tas pie tevis nonāca?
Ērika: “Pirms pieciem gadiem nomira mūsu iepriekšējais suns – taksītis Pifs, kuru ļoti mīlējām un kurš nodzīvoja piecpadsmit gadus. Bijām nolēmuši, ka kādu laiku suni neiegādāsimies, tomēr tas aizvien biežāk tika pieminēts mūsu sarunās. Bijām vienisprātis: būtu labi atkal mājās sajust dzīvību, jautrību…
Jaunākā meita teica, ka viņai neomulīgi vienai atrasties lielajā mājā, tāpēc kādu dienu viņa mani nosēdināja pie datora, atvēra suņu sludinājumu lapu un lika izvēlēties.
Sludinājumi sākās ar burtu “A”, un šķirne “akita” bija vai nu pirmā, vai otrā sarakstā. Kad ieraudzīju akitas bildes, teicu, ka gribu šo suni un nevienu citu. Tam piekrita arī pārējie ģimenes locekļi. Suni braucām “tikai paskatīties” uz Kuldīgu vēlā augusta vakarā, bet, protams, “tikai paskatīšanās” beidzās ar to, ka mājās vedām mazu, mīļu suņu meitenīti.
Kad Meju pirmo reizi ieraudzījām, viņa pirmā no visiem kucēniem metās mums pretī un sāka spēlēties ar vīra kurpju šņorēm. Meja arī bija visneveiklākā no visiem kucēniem, bet – vissabiedriskākā un draudzīgākā.”
