Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. aprīlis, 2012
Drukāt

Akmens mājas gars. Viesojamies mākslinieka mājā

maksla_035_vs

Mūsu žurnāla 11. numurā jau iepazīstinājām ar Madonas novada māksliniekiem Maiju Jakoviču un Valeriju Baidu, kurus vieno kopīgas vērtības. Tās, protams, izpaužas arī viņu mājas dzīvē, kur jaušama garīgo un praktisko izpausmju harmonija.

 

“Akmens mājas galerijas” jebšu “Lejas Vālēnu” saimnieki ir vienisprātis ar savu draugu dziesminieku Haraldu Sīmani, ka ar taustāmiem līdzekļiem neko uzcelt nevar, ja nav garīga pamata. Nav šaubu, ka tieši šī pamatu pamata trūkuma dēļ arī valsts noliesējusi kā vājinieks, kurš cenšas sevi uzmundrināt plikiem vārdiem – kļūs labāk…

 

Rīcību spārno ideja

Neatkarīgi no talanta izpausmes veida mākslinieki ir savdabīgā pozīcijā – starp parasto cilvēku un svēto. Viņi nevar sevi veltīt mākslai, ja kāds nepalīdz sadzīvē. Viņi ir jāapkalpo, teic Maija.

Dzīve dabā jau pati par sevi ir terapija. Ziemas pasaka: Madonas apkārtnē vienmēr ir sniegs, un, ja vēl to iekontūrē un iekrāso pakalni, ūdeņi un koki, gleznotājam allaž ir ko darīt! Grūtākais ir skaisto ainavu vidū atrast visvislabāko… Tā stāsta Valerijs, kurš peizāžu uztver kā gatavu materiālu, no kura veidojams tēls ar pabeigtu domu. Uzgleznot dižozola portretu nav vieglāk kā veidot ģīmetni.

– Valerijam ir izcili portreti! – vīra stāstījumā iemetas Maija. – Viņam izdodas arī telpiskie risinājumi: priekšmeti vai interjers ar vai bez cilvēkiem – kā tas viss izpaužas gaismā.

– Gaisma ir galvenais, tāpēc ir bauda dabūt uz audekla gaisa un gaismas mijiedarbi. Latiņa visu laiku jāceļ, lai pašam ir azarts un interesanti, – glezniecības tematam punktu uz brīdi pieliek Valerijs.

Jāpaskaidro, ka Maija, arī būdama Valsts Kinematogrāfijas institūta (VGIK) diplomēta māk­sliniece, pati glezno ļoti labi, tomēr savu daiļradi apzināti pakārtojusi ģimenes sadzīves un sabiedrisku mākslas norišu organizēšanai. Iespējams, tā viņa plenēru rīkošanā realizē visu savu radošo potenciālu…

 

Dzīves menedžments
maksla_066_VS

Maija to apguvusi pieredzē. Arvien bijis jāizkuļas, sabalansējot sievas, mātes, radošas personības un mājsaimnieces pienākumus:

– Mana patība vairāk izpaužas organizatoriskajā jomā. Ir daudz kas izkosts, kā konkrētajos ap­stākļos īstenot sabiedriskas mākslinieciskas aktivitātes. Jo vairāk tāpēc, ka tām nav valstiska atbalsta. Māksla sāk slāpt, un nepieciešams sapurināt radošo procesu. Organizētājs, kurš nav gleznotājs, nevar īsti saprast drēbi – kas nepieciešams māksliniekam. Jo vairāk iedziļinies, jo labāk var koordinēties arī sponsoru meklējumos, lai sarūpētu nepieciešamos materiālus. Šovasar Vestienas plenērs notiks jau trīspadsmito reizi, kārtējais būs arī Zvejniekciemā, Līgas un Armanda Vaideru “Aizvējos”. Ar prieku piedalāmies arī citu organizētajos brīvdabas saietos, piemēram, Krāslavā, kur Valerijam tapušas košas bildes. Kompānijā ar draugiem un domubiedriem iesaistās arī ārzemju mākslinieki, pat no Taivānas. Arī pati izjūtu šo vilni, kas uznes gleznošanas pacēlumā.

Madonas kultūras dzīves izcilā rosinātāja Elza Rudenāja savulaik rajonam piesaistījusi ievērojamu skaitu Mākslas akadēmijas absolventu, kas palikuši uz dzīvi ar darbu 5 mākslas skolās. Svarīgi, lai bērnus māca labi mākslinieki, uzsver Maija. Plenēru organizēšana sākusies kā nepieciešamība, lai nezustu mākslas skolu pedagogu māk­slinieciskā profesionalitāte. Tas nav izdarāms ar novada māk­slinieku biedrības M-ART aktivitātēm vien, tālab šīs iespējas māksliniekiem un mākslas pedagogiem organizējamas ar sabiedrības līdzdalību. Kļūst saprotams, kādēļ Maijas un Valerija “Akmens mājas galerija” kļuvusi par sabiedrisku mākslas telpu, kur patlaban LEADER projekta ietvaros notiek galerijas – ainavu darbnīcas labiekārtošana izmantošanai visa gada garumā.

 

 

Privātā telpa

Stāstītais nenozīmē, ka Valerijs tik vicina otu gleznojot vai darina ietvarus saviem un Maijas darbiem. Kinematogrāfijas institūta diplomētais mākslinieks–inscenētājs apguvis daudzas lietišķās mākas un prasmes darboties dažādās tehnikās un materiālos.

Viņš nesen pamatīgi pārveidojis otru plašāko telpu mājas centrā, kas bijusi gara, ar zemiem griestiem un neatbilstoši mazu logu. Valerijs veicis pamatīgu pārbūvi, paceļot griestus 3,60 m augstumā, kā arī izkaļot mūri ievērojami platākam un augstākam logam, kas nomainījis veco. Jaunā loga ārpusē no ķieģeļiem viņš izveidojis ēkas oriģinālajiem logiem autentisku dekoratīvu apmali. Tā kā šī telpa atrodas blakus remonta stadijā esošajai galerijai, tai arī jābūt pieejamai kuplākam pulciņam, nosprieduši saimnieki, kuri vēl nepabeigto telpu jau raksturo kā komunikāciju centru ar pavardu.

Caurstaigājamā ģimenes istabā viss ir pa divi: logi, durvis, pat krāsnis! Viena apsilda guļamistabu, otra – vannas istabu. Ar dekoratīvajām krāsnīm patīkami kontrastē tumškoka ēdamgalds, vecie krēsli, grāmatskapis un rakstāmgalds, ko Maija mantojusi no vectēva.

 

Svētumi

maksla_057_VSSvētbildes ir būtisks atribūts pareizticīgo un vecticībnieku mājokļos, kur to, balstoties uz sākotnējo krasnij kā skaistā un svētku jēdzienu, dēvē par kras­nij ugol (skaisto stūri). Tam nav nekā kopīga ar komunistu ievies­tajiem sarkanajiem stūrīšiem.Sienu līdzās kamīna mūrim grezno Valerija Baidas atveidotais erceņģelis Mihaēls. Zinot, ka mākslinieks dāvājis pašrocīgi gleznoto pirmskara Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskapa Jāņa Pommera svētbildi Madonas pareizticīgo draudzei, kurai piederīga visa ģimene, nav jābrīnās par ticības apliecinājumu arī viņu pašu mājās. Valerijam priekšā darbs pie jaunām svētbildēm, kuru pamatnes viņam jau iedevis Madonas pareizticīgo baznīcas mācītājs Edvīns Prizna.

Valerijs bieži izmanto sabiedrisko transportu, un vairākkārt gadījies, ka tur viņš uzrunāts kā garīdznieks. Uz minējumu – acīmredzot cilvēkus pievelk viņa īpašais starojums – Valerijs nosmaida: no VGIKa Mākslas fakultātes iznācis ne viens vien garīdznieks…

Dieva Augšāmcelšanos šogad pareizticīgie svinēs nedēļu vēlāk nekā pārējie kristieši. Lejas Vālēnos olas krāsos ar lielu radošu brīvību, ar vaska krītiņiem veidojot zīmējumus, kas atstāj rakstu gan sīpolu mizās, gan speciālajās krāsās rotātajās olās. Tās nesit un neēd pirms Lieldienu dievkalpojuma, kura beigās mācītājs svētī draudzes locekļu nesumu – dzīvības simbolu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+