Kultūra
Teātris un kino

Aktiera acis pasaka vairāk nekā vārdi. Baibai Indriksonei – 851

Foto no Baibas Indriksones personīgā arhīva

Lai gan populārajai teātra un kino aktrisei Baibai Indriksonei 22. februārī jau paliks 85 gadi, viņa joprojām trijos teātros spēlē izrādēs un jūtas labi. Savā – Nacionālajā teātrī – Henrika Ibsena “Pērā Gintā” – kalnu meiteni, sievieti trakonamā un sievieti mājās, Aktieru zālē Jāņa Jurkāna lugā “Pulkstenis ar dzeguzi” – Vecomāti. Dailes teātrī Ērika Hānberga lugā “Ērtas dzīvošanas mirklīši” – Dzidru, bet Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī Džakomo Pučīni operā “Vīlas. Džanni Skiki” – vienu no līgavām. “Daudzi šajos gados jau ir ļoti nevarīgi. Tomēr man laikam kāds kurbulis iekšā un gribēšana visu izdarīt,” pasmej aktrise.

Katram jādzīvo sava dzīve
Viņa ir priecīga, ka ir kaut kas darāms, nav jāsēž mājās un tikai jāskatās televizors vai jālasa visu laiku grāmatas. Baiba zina teikt, ka viņai senčos bijuši darbīgi cilvēki, kuri pieprata visus darbus. Arī aktrise par sevi saka, ka viņa esot iekšēji savākta – zina, ko var izdarīt un ko nevar.

“Tas skrējiens pa dzīvi, kurš man bijis visu mūžu, vairāk nav. Bet vienalga man patīk būt cilvēkos – tik daudzas skaistas lietas apkārt notiek! Mani interesē dēla Aivara, vedeklas Guntas, mazbērnu Gusta un Elzas dzīves – kaut gan mans skats ir no malas, un katram ir jādzīvo sava dzīve,” atzīst Baiba.

Skatītāji viņu visvairāk atceras no filmām “Vella kalpi”, “Vella kalpi Vella dzirnavās” un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. “Es biju uztraukusies par saviem liekajiem kilogramiem, bet Lēnes lomā “Vella kalpos” tas iederējās. Arī mans Ērmanītis bija omulīgi apaļš. Bija pirmā sērija, bet pēc tam bija jālien tanī pašā “ādā” atkal. Cilvēkiem ļoti patika, bet kritika to uzņēma vairāk kā tādu izklaides gabalu. Tomēr tur bija arī ilgas pēc brīvības un nepadošanās kungu varai. Aizdzen velnus, bet te bija jāaizdzen kungus. Tiem laikiem tas bija tā gudri pateikts,” spriež aktrise.

“Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”, viņasprāt, visa kompānija bija saderīga ar veco māju, ar Lilitu Bērziņu – režisors Streičs bija pareizi sadalījis lomas. Kad tu esi tēlā , tad jau iznākot daudzas improvizācijas un intonācijas. “Olitas raksturs bija tik pieglaimīgs, un to bija interesanti spēlēt. Nāk paaudze pēc paaudzes, un visiem patīk šo filmu skatīties. Un es taču ierunāju arī Lāsmiņu ,” priecājas filmas varone.

Strādā kopā ar vecajiem korifejiem

Aktrise saka, ka bieži viņas profesijas pārstāvjiem nākas arī klupt, bet dažam tā taciņa ir vieglāka. Par sevi viņa atzīst, ka esot laimes lutekle – tas, kas paticis, to arī darot. Vidusskolas laikos jau meklējusi, kur tik kādā klubiņā var paspēlēt. Tad nācis Teātra institūts un, mācoties ceturtajā kursā, toreizējā Andreja Upīša Drāmas teātrī jau bijušas lomas. Viņas tēvs Nikolaja Gogoļa lugā “Revidents” pat bijis Jānis Osis, mamma – Emma Ezeriņa, Hļestakovi bija Alfrēds Videnieks un Alfrēds Jaunušans – vesela plejāde. “Man toreiz bija tikai 20 gadu, es biju pavisam jauna. Man bija liela bijība pret vecajiem aktieriem. Es taču pieredzēju visus lielos aktierus, kuri bija sākuši strādāt Ulmaņlaikā. Arī Katlapu, Silenieku, Klintīti, Ēriku, vēlāk Radziņu, Līni, Freimani. Esmu kopā ar visiem spēlējusi un pieredzējusi visu, ko viņi ir darījuši,” saka Baiba Indriksone. Viņa atzīst, ka tagad daudzi jaunie aktieri nezina vecos korifejus.

Toreiz, Baibas jaunībā, nebija pieejamas grāmatas par latviešu aktieriem, kādas tagad iespējams dabūt. Nebūtu jau grūti izlasīt.

“Man jāsaka paldies vecākiem, kuri to talantu manī ielika, paldies Nacionālajam teātrim, kur man rit jau 65. sezona. Es atradu Veras Baļunas apsveikumu, kad es sāku spēlēt, datētu ar 1951. gada 1. decembri. Tad vēl mācījos ceturtajā kursā. Es ļoti savulaik gribēju nospēlēt Raiņa Baibiņu, bet manā laikā vairāk bija tādas padomju meitenes. Toties biju arī “Liliomā” galvenās varones draudzene Marija. Tā ir teātra vēsturē iegājusi luga. Es noteikti pieminētu Dinu “Jāzepā un viņa brāļos”, kur spēlēja gan Katlaps, gan toreiz jaunais Bebrišs. Katrā sezonā ir bijusi kāda mīļa loma,” šodien atzīst aktrise. Viņa arī mīlestību spēlējusi uz skatuves- daudz kas bijis.

Kādreiz, jaunībā, daudz spēlējusi teātrī – katru vakaru izrāde. Domājusi – kaut varētu kaut kur braukt filmēties! Tad tu izraujies no ierastās vides un esi starp citiem cilvēkiem, citā pilsētā vai laukos. Esot bijis pat tā, ka filmētas trīs filmas viena pakaļ otrai. Kijevā Baiba filmējusies, bet tās filmas ir sen aizmirstas.

Joprojām ar prieku spēlē

Indriksonei ļoti patīk spēlēt Dzidru Dailes teātra uzvedumā “Ērtas dzīvošanas mirklīši”. Jauki, ka izrādes beigās skatītāji ceļas kājās un aplaudē. Aktieri paši to neredz, bet interesanti ir tas, ka skatuvei aizmugurē ir ekrāns, kur rāda kadrus no spēlējošo aktieru jaunības izrādēm. Skatītāji aplaudējot saka arī paldies par veco aktieru garo darba mūžu. “Darba stāži mums visiem ir ļoti lieli. Skatītājiem nāk atmiņā, ko katrs aktieris kādreiz spēlējis, kāds izskatījies.

Katram sava vēsture nāk līdzi. Tas ir brīnišķīgi, ka mani tajā projektā paņēma. Un mēs arī braucam ar šo izrādi pie skatītājiem laukos, jo visi jau uz Rīgu nevar tikt,” vērtē aktrise un saka, ka esot priecīga, ka, pateicoties gudriem dakteriem, kājas nesāpot un ar spieķīti nav jāstaigā. Baiba varējusi vēl filmā “Džimlai rūdi rallallā” ar mūsu veco, bet ļoti mīļo aktieru piedalīšanos skriet pa mežu. Toreiz bijusi ļoti karsta vasara un vajadzējis staigāt smagajos karavīru tērpos, jāsoļo uz priekšu un atpakaļ vairākas reizes. Tomēr filmā tā ir maza epizode. Tik daudz tur dziedājuši! No Dailes teātra ar autobusu katru rītu vesti uz Ādažiem, baroti trīs reizes dienā kareivju virtuvē. “Ar vienaudžiem jau tā reti sanāk satikties! Mēs tur tik daudzi bijām! Un pļāpāšana par dzīvi, pagājušo mūžu! Aktieri jau bija no dažādiem teātriem,” stāsta Indriksone.

Nacionālajā teātrī tagad pēdējais uzvedums ir Henrika Ibsena “Pērs Gints”, kurā Baiba piedalās. “Es tur desmit minūtes sēžu viena pati un gaidu savu mūžības zvanu – tajā laikā man jāizdzīvo visa sava dzīve. Ir nolasāms, par ko es domāju, kā es jūtos. Aktiera acis ir ļoti svarīga lieta – tās pasaka vēl vairāk nekā vārdi. Bet izrādē mēs piedalāmies vairāki aktieri jau gados,” par jaunāko uzvedumu pastāsta Baiba.
“Vīlās. Džanni Skiki” Nacionālajā operas un baleta teātrī aktrise ir viena no līgavām. Viņai ir gods iznākt pirmajai ar spieķi, un aktrise atzīst, ka tā ir interesanta izrāde un tik skaista mūzika!

Saskaņu un mīlestību!
Mājās, Dzintaros, aktrises lielākais draugs ir suņuks Piksis Piksons. Suns pasakot priekšā, ko viņš gribot. Savās mājās aktrise ļoti mīlot klausīties jūras šalkās. Vedekla Gunta barojot putniņus – sīļus, strazdus un daudzus citus, kuri turp lidojot bariem vien. “Manai dzīvei ir garša un smarža, bet vienmēr man bijušas divas dzīves – mājas un teātris,” atklāti saka Baiba.

Saistītie raksti

“Es tagad ļoti daudz lasu. Man patīk vēsturiskas grāmatas, liriskie mīlas stāsti. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Filmas es skatos televīzijā, jo esmu atkarīga no tā, kur nolikt mašīnu. Man ir 48 gadus ilgs autovadītājas stāžs. Ja nebūtu mašīnas, nekur nevarētu izkustēties. Un man nav neviena pārkāpuma,” palepojas skatuves māksliniece. No izrādes, ja tumsā ir sniegs laukā, braucot ar 70 kilometriem stundā vai vēl mazāk.

Baiba saka, ka par sevi vismazāk domājot, bet gribas redzēt, kas notiek ar viņas mīļajiem. Lai viņi ir laimīgi, lai izdodas viss – lai ir mīlestība, saskaņa un arī viņu neaizmirstot. “Varbūt es līdz 90 gadiem vēl izvelku, jo vienmēr man piezvana, ka kaut kas vajadzīgs un jādara. Es varu ieteikt visiem turēt sevi rokās un nenolaist spārnus. Katra nodzīvota diena ir vesela bagātība. Jāredz, kas ar tuviem cilvēkiem notiek, un tāpēc vien ir jādzīvo. Latvijas simtgade jāsagaida! Tas tomēr ir tik tuvu. Un 2019. gada 23. februārī 100 gadu būs mūsu teātrim! Daudz kas dzīvē vēl ir priekšā,” sarunu noslēdz jubilāre.

LA.lv