Mobilā versija
Brīdinājums +11.8°C
Agris, Agrita
Svētdiena, 24. septembris, 2017
11. februāris, 2017
Drukāt

Aktieris ir vergs vai līdzradītājs? Saruna ar aktrisi Inesi Pudžu (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Inese Pudža

Uzziņa

Izrādē "Pelikāns” spēlē Inga Apine, Ligita Dēvica, Kārlis Freimanis, Eduards Johansons un Inese Ramute.
Radošajā komandā arī kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis, mūziķis Mārtiņš Jansons, telpu veido režisore sadarbībā ar arhitektu Māri Banderu.
Lugu no zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa.
Izrāde "Pelikāns” arī 11., 14., 21.februārī, 8., 10. un 25.martā.

Valmieras teātra Apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvojusi kamerluga “Pelikāns” – viena no Latvijas teātros retāk iestudētajām zviedru dramaturga Augusta Strindberga lugām. Šī izrāde ir aktrises Ineses Pudžas debija režijā Valmieras teātrī.

…Sena teika vēsta, ka putnu māte savus mazuļus ar knābi glāsta tik lielā mīlestībā, ka viņa tos nogalina. Pēc trim dienām ierodas tēvs un, izmisumā par bērnu nāvi, pāršķeļ savas krūtis ar knābi. Asinis, kas plūst no viņa brūcēm, atdzīvina beigtos putnēnus…

1907. gadā uzrakstītajā kamerlugā tiek risinātas kādas ģimenes, kuru veido māte, meita, dēls, znots un ģimenes kalpone, savstarpējās attiecības.

Inese Pudža atklāj: “Pie šīs lugas atgriežos otro reizi. Pirmos tās fragmentus iestudēju studiju laikā, un nu, 12 gadus vēlāk, vēlos riskēt un fragmentus savienot vienā veselumā. Jo mazāk cilvēki viens ar otru sarunājas, jo sarežģītāks viss kļūst. Vakardiena veido mūsu šodienu, un šodiena nereti nosaka rītdienu… Visvieglāk ir meklēt vainīgos, bet reizēm viss ir krietni sarežģītāk.”

Ineses spēles formula varētu būt – intensīvi un detalizēti. Jau pašā pirmajā uznācienā Valmieras teātrī, spēlējot pavisam sīku lomu Oļģerta Krodera izrādē “Orfejs pazemē”, Ineses vecavās palikusī māsa Templa kā tāda žagata paguva visur iebāzt degunu. Režisors to novērtēja un ļāva Inesei plosīties, kā tīk, jo viņai piemīt ne tikai nepieciešamība pilnām izdzīvot katru skatuves dzīves mirkli, bet arī gaume un mēra sajūta.

Atzinīgi novērtēta arī Mirdzas loma Aspazijas drāmā „Vaidelote”, kur aktrise, kā “LA” raksta Ieva Rodiņa, pārliecina ar “intensīvu iekšējo pārdzīvojumu, kas ļauj noticēt un attaisnot varones pašuzupurēšanos idejas vārdā”.

Jaunākā Ineses loma izrādē “Muiža kaņepēs”, kur Inese spēlē Bulanovu – vizuāli trauslu, raksturā – nedaudz glumu, bet ārkārtīgi apķērīgu muižas saimnieces kavalieri – atzinīgus vārdus pelnījusi gan no kritiķu, gan skatītāju puses.

Inese saņēmusi Valmieras teātra balvu kategorijā “Labākā aktrise 2015./2016.gada sezonā” un iepriekš “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada jaunā skatuves māksliniece” par titullomu režisora V. Nastavševa iestudētajā A.Strindberga “Jūlijas jaunkundzē”.

Pirmo reizi kā diplomēta režisore sevi pieteicāt 2011. gadā, M. Čehova Rīgas krievu teātrī iestudējot Jevgeņija Griškoveca “Ziemu”, kas joprojām ir teātra repertuārā. Septiņi gadi izrādes mūžam nav nemaz tik maz. Vai esat palūkojusies, kas ar šo stāstu par divu zaldātu pakļaušanos idiotiskai pavēlei un bezjēdzīgu nāvi noticis tagad? Vai uzvedums nav izļurkājies, kā ar laiku nereti gadās? Varbūt gluži otrādi – kļuvis vēl grodāks?

“Ziemu” neesmu redzējusi jau ļoti ilgu laiku. Sakarā ar to, ka mana ikdiena paiet starp Rīgu un Valmieru, šobrīd izrādi vairs nepieskatu. Sākumā nedaudz to darīju, bet jāatzīst, ka man labāk patīk, ja aktieri paši spēj noturēt reiz radīto un veidoto.

Par “Ziemu” tikāt pie ” Spēlmaņu nakts” Gada spilgtākās debijas nominācijas. Tātad uzvedums arī no kritiķu puses tika atzinīgi novērtēts. Ko izjūtat pret likteni, ka jūs, diplomēta režisore, pie otrās režijas tiekat tikai tagad, pēc sešiem gadiem? Kādā intervijā esat teikusi, ka ”aktieris tāds lopiņš jau vien ir, kuru var izmantot pēc saviem ieskatiem”…

Šobrīd, iestudējot “Pelikānu” Valmieras teātrī, ļoti daudz runāju ar kolēģi Ingu Apini. Spriežam par mākslu, par to, kas ir teātris un kas ir aktieris tajā. Vai tikai vergs? Vai līdzradītājs, kā tagad ir modē par to runāt… Domāju, ka izrādes radīšanas procesā impulsam jānāk no režisora, un tad jau ideālā gadījumā ir līdzgaitnieki, kuri iet ar tevi līdzās, lai kaut kas notiktu pēc būtības un jēgas. Par maniem pirmajiem aktrises gadiem Valmierā man uzkrājusies neliela pieredze, kura šobrīd ļoti palīdz arī darbā ar aktieriem, tāpēc iespējams labāk, ka izrādi veidoju tagad nevis pirmajā sezonā, kad ierados Valmierā!

Trīs lomas jūsu aktrises karjerā, par kurām esat pateicīga liktenim, un – kāpēc?

…Helēnas loma izrādē “Sala”, kuru iestudēja mana kursa vadītāja Māra Ķimele. Tā bija mana pirmā pieredze strādāt profesionālā teātrī, biju jauna un ļoti naiva, lai gan nekas daudz jau manī nav mainījies arī šobrīd. Helēnas lomā sapratu, ko nozīmē vienai uz skatuves runāt monologu pilnai zālei – to sauso muti varu atsaukt atmiņā jebkurā mirklī arī šobrīd.

Jūlijas jaunkundze – izteikts komandas darbs, kurš izvērta jaukas koleģiālas attiecības ne vien teātrī, bet ieguvu draugus arī ārpus teātra sienām.

Mirdza “Vaidelotē”. Runāt Aspazijas dzeju bija izaicinājums. Joprojām to mācos no izrādes uz izrādi.

Jūsu jaunākā loma ir izrādē “Muiža kaņepēs”, par ko esat atzinīgus vārdus saņēmusi kā no kritiķu, tā skatītāju puses. Atveidojat Bulanovu – trauslu, raksturā nedaudz glumu, bet ārkārtīgi apķērīgu muižas saimnieces kavalieri… Ko īsti nozīmē spēlēt vīrieti? Vai aktrisei tas ir īpašs izpētes darbs?

Vīrieti man bija iespēja spēlēt arī izrādē “Makbets”. Man ir interesanti atklāt jebkura tēla domāšanu. Bija interesanti Bulanova sakarā runāt ar kolēģiem vīriešiem, kuri man daudz ko atklāja vai “pamācīja”. Tajā bija kaut kas ļoti jautrs un nedaudz bezatbildīgs, un tajā pašā laikā vēlme riskēt, nu kaut kāds mazs riebīgs glumeklis tur izveidojās. Bet vai kāds tiešām noticēja, ka esmu vīrietis? …Domāju, ka nē, tā bija tāda spēlēšanās!

Runājot par režiju – kuri ir tie režisori, kuru jūsuprāt lielisko iestudējumu veiksmes atslēgu jums nav izdevies “uzlauzt”?

Laikam tā īsti uz šo jautājumu nemaz nevarēšu atbildēt – es esmu savā ziņā ļoti nepateicīgs teātra skatītājs, jo ļoti atvērti cenšos uztvert izrādes. Es laikam nevērtēju, bet cenšos saprast un just, līdz ar to neko nerēķinu – vienkārši vēroju.

Vai Strindberga “Pelikāna” izvēlē kāda nozīme ir tam, ka Strindberga “Jūlijas jaunkundzē” esat spēlējusi titullomu un par to” Spēlmaņu naktī” ieguvusi jaunās skatuves mākslinieces balvu?

Šoreiz nē, jo, kad lugu pirmoreiz izlasīju, kā jau minēju, es vēl neko nenojautu par to, ka man būs iespēja spēlēt Jūlijas jaunkundzi.

Kādā intervijā esat teikusi, ka pati nekad nepiedāvājaties. Tagad kā režisorei visas kārtis jūsu pašas rokās. Paveriet priekškaru “Pelikāna” aktieru izvēlē…

Ļoti intuitīva. Muļķīgi tā teikt, bet jutu un viss, laikam tas nav tā īsti pat izskaidrojams. Vienkārši redzēju, ka šie Strindberga varoņi būs Inese Ramute, Ligita Dēvica, Inga Apine – trīs grandāmas! Un Eduards Johansons ar Kārli Freimani – divi burvīgi aktieri.

Kas vilina vairāk – režija vai spēle? Aktieri sauc par mālu režisora rokās…

…Laikam vairs nevaru runāt par vilinājumu, vilinājums bija, kad biju 19 gadus veca, šobrīd laikam tā tomēr ir jau profesijas izpēte – kas tas ir? Kur tas paliek? Vai profesija nes kādu jēgu?

Vladislavs Nastavševs, kuru vienu laiku dēvēja par Ineses Pudžas režisoru, jo spēlējāt vairākos viņa iestudējumos, pats savās izrādēs gan spēlē, gan dzied. Jūsu kursa biedrs Jurijs Djakonovs veido gan izrādes, gan spēlē… Vai jums nav bijis kārdinājuma sekot šim paraugam?

Laikam nē, katram jau ir savs ceļš ejams. Saprotu vienīgi to, ka es varu kaut ko veidot tikai tad, ja tas manī rezonē, es nevarētu profesionāli kā režisore vienkārši “salikt izrādi”, jo vajag, ka Pudža tagad iestudē. Šajā brīdī nezinu, vai kaut kad izšķiršos par vienu ceļu vai tomēr viss notiks paralēli.

…dominējošā sajūta pirms pirmizrādes…

…Šobrīd jau gribas, lai tas viss ātrāk beigtos, liekas, ka viss ir slikti un izrādē nekas nav tā kā vajadzīgs… Bet no otras puses – skatos uz visiem aktieriem, un jūtos laimīga, ka kāds ceļa gabaliņš no manas dzīves ir noiets kopā tieši ar šiem cilvēkiem – Ingu, Inesi, Gitu (kā mēs viņu dēvējam teātrī) un Kārli un Eduardu – jau esmu neobjektīva pret viņiem, lai gan cenšos būt objektīva! Varbūt pārāk skaļi teikts – bet katrs no viņiem man ir ļoti mīļš, un vienmēr zināšu, ka mani pirmie režijas soļi Valmierā ir sperti kopā ar viņiem, nu ziniet, kā – neviens nekad neaizmirst savu pirmo mīlestību..

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. kas tur ko spriedelēt ! Atbildēt

    Ja režisors pratis ieskaidrot savu redzējumu – aktieris ir līdzradītājs.
    Ja režisors pratis tikai pateikt savu redzējumu – aktieris ir vergs.

Cik bagātas ir ekrāna sejas?Britu sabiedriskā raidorganizācija atklājusi, cik maksā zvaigznēm. Latvijā konkrētas algas slēpj
Draugiem Facebook Twitter Google+