Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
28. februāris, 2013
Drukāt

Aktīvais un dīvāna zemnieks


Gata Šļūkas zīmējumsGata Šļūkas zīmējums

Pirmdien un otrdien Briselē ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sanāksmē notika politiskās debates viedokļu saskaņošanai par to, kam no nākama gada pienāktos tiešmaksājumi. 


 

Šai diskusijai ES līmenī un tai sekojošiem precizējumiem aktīvā lauksaimnieka definīcijai Latvijas līmenī vajadzētu skaidri atdalīt aktīvos zemniekus no tā sauktajiem dīvāna zemniekiem. Izrādās, tas nemaz nav tik viegli, jo Latvijā ir daudz puszemnieku un sīkzemnieku.

 

Tiešmaksājumus – ražotājiem!

ES tiešo maksājumu sistēmai ir jānodrošina iespēja sniegt finansiālu atbalstu tikai tiem lauksaimniekiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, Briselē saviem kolēģiem Latvijas pozīciju paudusi Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretāre Dace Lucaua, kura turp devās sasirgušās ministres vietā. Uzstājoties sanāksmē, viņa uzsvēra – jau no 2014. gada ir jāparedz dalībvalstīm iespēja noteikt tiešo maksājumu atšķirīgas vērtības, lai lielāko atbalstu saņemtu tieši ražojošie lauksaimnieki. “400 000 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes stāv pamesti novārtā un netiek ne izmantoti, ne pieteikti atbalstam. Līdz 2020. gadam šīm platībām pakāpeniski ir jāatgriežas ražošanā,” sacīja Lucaua.

To Latvijā varētu panākt ar diferencētiem tiešmaksājumiem. Ražotājiem – vairāk, appļāvējiem – mazāk.

“Vecās dalībvalstis to īsteno ar vēsturiskajiem maksājumiem, bet jaunajām piedāvātais regulas projekts šādu iespēju neparedz. Mēs cenšamies panākt, lai pamatmaksājumu shēmu varētu diferencēt, un mēs nebijām vieni savās interesēs,” teica Rigonda Lerhe, ZM Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktore, kura arī piedalījās šais debatēs.

“Mēs jau agrāk panācām, ka lauksaimnieka aktivitāti varēsim mērīt atbilstoši mūsu situācijai. Iepriekš tika piedāvāts par aktīvo uzskatīt tikai tādu, kurš iepriekšējā gadā saņēmis vienoto platību maksājumu 5000 eiro un vairāk. Pēc mūsu prasības iekļauta iespēja dalībvalstīm noteikt zemāku aktivitātes slieksni – pat no 1000 eiro.”

Sagaidāms, ka dalībvalstis par jauno regulu varētu vienoties martā, un tad sāksies saskaņošana ar Eiropas Komisiju un Parlamentu.

 

Lauksaimnieku priekšlikumi

“Gan tiešmaksājumos, gan Lauku attīstības plānā pieejamie naudas resursi jāizmaksā ražojošajiem lauksaimniekiem. To var izdarīt, ieviešot aktīvā lauksaimnieka definīciju,” norāda Juris Lazdiņš, biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs.

Zemnieku saeimā izspriests, ka aktīvais lauksaimnieks ir tas, kurš ir reģistrēts Lauksaimnieku reģistrā, vēsta priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja. Tomēr ne jebkurš. Un arī ražotājam jāspēj saražot minimumu, lai pieskaitītos.

“Lai šajā reģistrā reģistrētos, jābūt attiecīgām zināšanām un pieredzei, vismaz 50% personas ieņēmumu jābūt gūtiem, realizējot lauksaimniecisko produkciju.

Turklāt personas rīcībā vai nomā jābūt lauksaimniecības zemei vai būvēm, kas nepieciešamas dzīvniekus turēšanai, kā arī nepieciešamajām iekārtām un tehnikai. Tās lauksaimnieciskās darbības ieņēmumiem (neskaitot valsts un ES atbalstu) jābūt vismaz 200 latu no hektāra,” M. Dzelzkalēja uzskaita kritērijus.

“Varbūt šeit līdzīgi kā Francijā jānosaka minimālā platība, lai neveicinātu zemes sadrumstalošanos.”

Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons ir kategorisks pret lauku attīstības naudas beznosacījumu pārcelšanu tiešmaksājumiem: “Ja to darīs tādā formā kā šobrīd, kad tiešmaksājumus saņem arī appļāvēji, neatbalstām nekādā gadījumā. Kooperatīvi vērsti uz ražošanu, nevis naudas saņemšanu.”

Šim sietam izkristu cauri daudzi mazie un vidējie zemnieki, kas sevi nebūt neuzskata par dīvāna zemniekiem. Ir 61 456 naturālās saimniecības, kam gada apgrozījums mazāks par četriem tūkstošiem eiro (Ls 2,8 tūkst.). Pārrēķinot ienākumus uz hektāra, atbalstam varētu nekvalificēties kādas no 15 tūkstošiem saimniecību, kam apgrozījums gan lielāks, bet nesasniedz 15 tūkstošus eiro (Ls 10,5 tūkst.).

Jānis Tomsons, zemnieku saimniecības “Lillijas” īpašnieks Salacgrīvas pagastā, ir nobažījies: “Dzīvoju no rokas mutē. Savus 12 hektārus lauksaimniecības zemes, kas ir akmeņaina un smilšaina, varu tikai appļaut un dot noganīt. Zāli pļauju ar savu traktoru un dodu kaimiņam, kam četras govis.

Dodu ganīt arī otram kaimiņam, kam tāda kā zirgu pansija. Ja man nebūs hektārmaksājumu, tad jāizput.”

Pēc šodienas definīcijas, viņš vēl ir lauksaimnieks. Bet kā būs nākamgad?

“Lilliju” īpašnieks jau dzirdējis no lielsaimniekiem, ka “tie mazie jāpiežmiedz”, un to arī sācis just pēc tā, ka mazajiem uzlika akcīzi bezmaksas degvielai. “Kam lielāka rīkle, tas vairāk dabūs, bet uz kā rēķina?” Tomsons vaicā.

“Ja mēs iedalām tikai divās grupās – aktīvie un dīvāna, tad man ir bažas, ka iestrādājot vienādus kritērijus 3000 ha un 30 ha saimniecībām, mazās vienkārši iekritīs dīvāna zemnieku grupā nelielo ieņēmumu dēļ. Es ceru, ka, diferencējot trijās grupās, vismaz varēs pasargāt vienkāršos lauku iedzīvotājus, kas ražo un mēģina izdzīvot,” domā Armands Krauze,

uzsverot, ka saka tikai savas domas – kā lauksaimnieku pārstāvis Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā (ESSK). Tāpēc viņš ierosina atsevišķi izdalīt trešo grupu pa vidam – “ekstensīvi ražojošus aktīvos lauksaimniekus” – mazās lauku saimniecības, kas tomēr ražo un nodrošina ieņēmumus ļoti daudziem tūkstošiem lauku cilvēku.

 

Ideālu definīciju meklējot

“Grūti atrast tādu ideālu definīciju, jo vienā vai otrā gadījumā kāds lauksaimnieks tiks izslēgts no potenciālā atbalsta saņēmēju loka,” atzīst Edgars Treibergs, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs.

“Jāskatās, kāds ir konkrētās politikas mērķis un mērķa grupa, un tad jādomā, kā šo atbalstu novirzīt, lai politikas mērķis tiktu sasniegts. Turklāt ir jāņem vērā, ka Kopējās lauksaimniecības politikas mērķi arvien vairāk tiek vērsti arī uz lauku iedzīvotājiem un teritoriju, viņš uzsver.

Atšķirībā no Zemnieku saeimas un LLKA kategoriskā “tiešmaksājumus tikai ražotājiem!” LOSP iestājas par diferencētiem tiešmaksājumiem, paredzot lielāku atbalstu par aramzemi un intensīvi apsaimniekotajām pastāvīgajām pļavām, ganībām, bet mazāku atbalstu par platībām, kurās tiek ievēroti laba lauksaimniecības un vides stāvokļa nosacījumi. Precīzākus kritērijus Treibergs pagaidām izvairās nosaukt.

Diferencētu maksājumu nepieciešamību Treibergs pamato ar to, ka arī šajās zemes platībās “ir izdevumi, piemēram, lai nopļautu un novāktu zāli, uzturētu kārtībā īpašumā esošās meliorācijas sistēmas”. Tam, ka zeme netiek efektīvi izmantota, var būt dažādi iemesli, kas nav atkarīgi no lauksaimnieka: piemēram, kūdraina zeme vai arī zeme atrodas ekonomiski neizdevīgā vietā, vai arī tā ir pārāk sadrumstalota, uzskaita LOSP vadītājs. Tādējādi viņš aicina padomāt arī par zemnieku Tomsonu un vēl vairāk nekā 70 tūkstošiem saimniecību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+