Tā kā par musulmaņiem sevi uzskata vairākums albāņu, ainavas ar mošeju minaretiem uz kalnu fona nav retums.
Tā kā par musulmaņiem sevi uzskata vairākums albāņu, ainavas ar mošeju minaretiem uz kalnu fona nav retums.
Foto – Anita Pirktiņa

Ceļojumā pa Albāniju – bunkuru un mersedesu zemi 3

Kas ir pirmais, kas nāk prātā, iedomājoties Albāniju? Parasti viens no diviem – valsts, ko dēvē par Eiropas “balto plankumu”, un bunkuri, bunkuri, bunkuri… Tie droši uzskatāmi par Albānijas vizītkarti gluži kā antīkās drupas Grieķijā vai piramīdas Ēģiptē. Likās, nu, labi – ieraudzīšu pārīti un miers. Taču, jau šķērsojot Albānijas robežu, pārņem sajūta, ka esi nokļuvis slepenā militārā objektā vai Holivudas filiālē, kur uzņem filmu par kariņu – cik vien skats spēj aptvert, visur kā milzu sēnes no zemes laukā spraucas šīs savdabīgās arhitektūras formas. Protams, pilsētās tie nav tik pamanāmi, bet pierobežas pļavas ar tiem burtiski nosētas. Bunkuri sabūvēti arī ceļa malās, māju pagalmos, dārzos un parkos – visur, kur pēkšņi varētu ierasties ienaidnieks. Statistika liecinot, ka Albānijā esot apmēram 24 bunkuri uz kvadrātkilometru. Vienlaikus smieklīgi un traģiski, jo šī absolūti bezjēdzīgā bunkurizācijas programma novājināja valsts ekonomiku, apēzdama milzu līdzekļus, kuru valstij tik ļoti trūka gadu desmitiem – cilvēki dzīvoja neiedomājamā taupībā, pat elektrību saņemot trīsreiz dienā “pa karotītei”.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Atsevišķs ir stāsts par bunkuru izturības pārbaudi. Nabaga inženierim konstruktoram par savu arhitektūras šedevru bija burtiski jāatbild ar galvu: izmēģinājuma laikā viņam bija jāsēž bunkurā, kamēr to apšaudīja no tanku lielgabaliem; dažkārt tanks tam pat braucis virsū. Ja aprēķini izrādījās pareizi, izdzīvoja gan bunkurs, gan inženieris, taču kontūzija viņam bija garantēta uz visu atlikušo mūžu.

Kāds bija šā murga iemesls? Vairāk nekā 25 gadus Albānija faktiski bija izolēta no pārējās pasaules, uzturot attiecības tikai ar Ķīnu un Rumāniju. Tādu ceļu savai zemei bija izvēlējies tās vadonis, pārliecināts staļinists un diktators Envers Hodža, kurš vadīja valsti no 1947. līdz 1985. gadam. Viņa vadībā Albānija dzīvoja pastāvīgā gatavībā sākt totālu partizānu karu un aizsargāties pret kaut kādu mistisku agresiju. Paranoju acīmredzot izraisīja Albānijas saspīlētās attiecības ar kaimiņiem – konflikts ar Grieķiju par robežteritoriju piederību, kā arī nedraudzīgās attiecības ar bijušās Dienvidslāvijas un pārējām sociālistiskās nometnes valstīm. Tas noveda Albāniju pie ilgas pašizolācijas. Vispārējās bunkurizācijas ideja kļuva par valsts aizsardzības koncepcijas redzamāko daļu, kas konsekventi tika īstenota 20 gadus – no 1967. līdz pat 1986. gadam. Valstī, kur dzīvo mazliet vairāk par trim miljoniem cilvēku, tika uzbūvēti apmēram 750 tūkstoši dzelzs­betona bunkuru. Tikai pēc 1990. gada valsts atteicās no bunkuru sistēmas uzturēšanas. Šobrīd daļu bunkuru iedzīvotāji izmanto kā nojumes, noliktavas vai citas palīgtelpas, daži tajos ierīkojuši ceļmalas kafejnīcas, bet liela daļa ir vienkārši pamesti.