Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Alberts Bels: Nenožmiedza okupācija, savējiem ar’ neizdosies


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Parīt, 18. aprīlī, Mūža balvu rakstniecībā savas rudenī gaidāmās 75. dzimšanas dienas priekšvakarā saņems Alberts Bels. Viņam līdzīgu psiholoģiskā žanra meistaru latviešu literatūra līdz šim nav redzējusi. Romānus un stāstus pilda emocijas, pārdomas, baiļu drebuļi pašam par savu dzīvošanu un sabiedrības skaudrumu. 
Saruna ar rakstnieku Albertu Belu.

 

– Kā no Alberta Cīruļa pēc pases kļuvāt par Belu?

A. Bels: – Ar Cīruļiem pilna Latvija, prese arī. Nav labais tonis ienākt literatūrā ar tādu pašu vārdu kā jau kādam atzītam rakstniekam. Tas Bels arī daudzus kaitināja. Taču, kā teicis Šarls de Golls, mākslinieka uzdevums ir kaitināt mietpilsoņus.

– Uzzinot par balvu, paš-ironiski teicāt, ka tas ir glaimojoši un biedējoši reizē.

– Patīkami saņemt atzinību, taču mūža ieguldījums nozīmē, ka mūžs ir atdots, ieguldīts. Un tas liek paskatīties uz 43. izmēra kurpju kasti… pelniem. Bet vēl jau gribētos ko uzrakstīt, ja Dieviņš atvēlēs.

– Esat 22 grāmatu autors. Kurus pats uzskatāt par saviem trim labākajiem darbiem?

– Romānus “Saucēja balss”, “Būris” un “Cilvēki laivās”.

– Kad bija vieglāk rakstīt – toreiz vai tagad?

– Tā dēvētajos padomju laikos latvieši bija kā sazvērējušies pret okupāciju. Ne tikai rakstnieki, arī redaktori centās apiet cenzūru, daudzi bija spoži palīgi rakstniecībā.

Toreiz cenzūras aizliegumi bija strikti zināmi, tagad katrs izdevējs uzliek bieži viņam vien zināmus ierobežojumus. Jā, literatūrai toreiz bija lielāks atbalsts nekā patlaban. Taču tagad brīvība ir reāla, par domām, tēliem un idejām nevienu pie tiesas nesauc un uz Sibīriju nesūta.

– Jūsu 1967. gadā sarakstītais romāns “Bezmiegs” cenzētā versijā tika publicēts tikai 1987. gadā, pirms tam par to bija ierosināta krimināllieta un atbilstoši rakstītajam darbs iznāca tikai 2003. gadā…

– Kļūdījos, ka darba manuskriptu sākumā iedevu “Karogā” ar neviendabīgu redakcijas sastāvu un vairākiem reakcionāriem kungiem tajā. Manuskriptu atdeva manai kundzei – pats tolaik mācījos augstākajos scenāristu kursos Maskavā – ar piekodinājumu, ka rakstniekam labāk manuskriptu apkārt vairs nenēsāt. Man tādi aizrādījumi neko nenozīmēja. Tad pasludināja, ka es it kā nolēmis nodot manuskriptu publicēšanai ārzemēs. Un tad tā jezga sākās. Būtu smagi cietis, ja neglābusi sakritība. Tieši tad, kad prokuratūra mani pratināja, “Zvaigzne” izdeva nākamā romāna “Būris” pirmo daļu. Daži cilvēki prokuratūrā bija ļoti pārsteigti: lielākais žurnāls ar 100 tūkstošu metienu sāk drukāt pretpadomju propagandā apsūdzēta autora romānu ar ļoti zīmīgu nosaukumu “Būris”?

– Savā pēdējā 2005. gadā iznākušajā grāmatā “Vientulība masu sarīkojumos” zīmējat diezgan skaudru, traģiski biedējošu Latvijas ainu. Kas ar mums, jūsuprāt, notiek?

– Manu tādas dīvainas Latvijas valsts demontāžas pazīmes.

Arvien retāk dzird vārdkopu “latviešu tauta”. Taču tauta ir tūkstoš gadu laikā augstāku norišu un spēku radīts cilvēku kopums noteiktā teritorijā ar kopēju vēsturisku atmiņu un galvenais – nākotnes vīziju. Tauta ir godā turama, bijājama, Dieva dota.

Kādam brīnumam jānotiek, lai prezidents un premjers reiz Vecgada vakarā atļautos vienkāršo, saprotamo uzrunu: godājamā latviešu tauta, godātās minoritātes, godātie cittautieši… Minoritātes mums tikai divas – lībieši un romi. Pārējie – šeit dzīvojošās cittautiešu kopienas. Bet pie mums jau latviešus sāk saukt par kopienu. Un tad nez kādās bailēs pārspīlētās rūpes par valsts ārējo tēlu un nepilsoņiem. Cik briesmīgi viņi te jūtas, lūk, jārīko valodu referendums! Brīnos, ka mūsu eksperti akustisko uzbrukumu 16. martā leģionāru gājienam nekvalificēja kā huligānisma, pat terorisma paveidu. Un, re, cik savādi – kaunināja nevis akustiskā ieroča lietotājus, bet ar skaņu dēli pa galvu sitienu dabūjušos deputātus. Pret mums vērš milzu dezinformācijas vilni. Kaut vai ar melīgo apgalvojumu par it kā visā pasaulē 7. janvārī svinētajiem pareizticīgo Ziemassvētkiem. Taču tepat līdzās Somijā patriarhijai nepakļautā pareizticīgo baznīca tos svin kopā ar luterāņiem, ar pārējo kristīgo Eiropu, tāpat kā Latvijā līdz 1944. gadam. Pareizticīgo Ziemassvētki ir tikai instruments, kā saglabāt kaut iluzoru atgriešanos impērijas ideoloģijas telpā. Un ja mums aizsardzības nolūkos vajadzētu kādus bruņojuma elementus novietot drošā vietā Vidzemes augstienē? Vairs nav ar ko aizvest. Latvijas neatkarības gadu simbols – stratēģiski nozīmīgais dzelzceļš Rīga–Ērgļi ir nojaukts. Vai tas nav vistipiskākais valsts demontāžas piemērs? Un kā gan citādi var nosaukt novadu reformu, pēc kuras Latvija izskatās kā lupatu deķis? Reformai iztērēja miljonus, kad krīze jau klauvēja pie durvīm, sarāva saites, sataisīja pamatīgu jūkli. Brīvvalsts laikā pietika ar 20 apriņķiem.

Bet latvietis jau ir spītīgs un izturīgs, izķepurosies arī tagad. Partiju politiskie ielikteņi ķeras pie ekonomiskām lietām, valsti uzlūkojot kā savu šaha dēlīti. Kas par to, ka spēle jau iesākusies. Nē – visu sagāž, sajauc un sāk no jauna. Protams, mūsdienu ritms laupa laiku apdomai, taču nemitīgā valsts un cilvēku raustīšana līdz galam neizstrādātās reformās ir patiesi baisa.

– Arī jūs 1990. gadā balsojāt par Latvijas neatkarību. Kāpēc, jūsuprāt, mums klājas tik smagi?

– Vislielākā pēdējo gadu netaisnība, ka smagi dabūjām ciest par divu baņķieru – Kargina un Krasovica – kļūdām. “Parex” bijušie īpašnieki saglabājuši savas bagātības, bet tas puisis, kas Ņujorkā sataisīja bankai ziepes, tagad krāso cietumā sienas.

– Kādā mūsu sarunā pirms desmit gadiem teicāt, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, mums derētu ieviest progresīvo ienākuma nodokli. Neesam tikuši ne soli uz priekšu. Francija mēģināja, un, skat, Depardjē kļuva par Krievijas pilsoni.

– Franči latiņu pacēla par augstu! Nabaga kinozvaigznei gribēja atņemt visus mūža ietaupījumus. Pie mums vārdos atbalsta skandināvu modeli, bet, līdzko jāķeras pie darīšanas, tīšuprāt izvirza absurdi augstas prasības.

Man jau šķiet, ka Eiropā ir divi kārtīgi valstsvīri – visus biedējošā Merkele Vācijā un savā līnijā stingrais Kemerons Anglijā, kā trešo es vēl pieminētu Dombrovski. Bet pārējā Eiropa ir putraina. Diemžēl Latvijā daudzi domā, ka tā ir no dzelzsbetona.

Ir jau grūti ar nodokļu sistēmu regulēt valsti. Apbrīnoju finanšu ministru Vilku, ka šajā milzīgajā jūklī atkal miljards sakrāts. Bet, tiklīdz presē pazibēja priecējošā vēsts, tā klāt Zaharjina kungs ar kliedzienu: “Metalurgam” vajag naudu, citādi izputēs visa Liepāja un valsts! Vai nav lieliski!

– Gribēju pavaicāt par eiro – ja jau tā Eiropa tik putraina, vai jēga tajā līst vēl dziļāk?

– Labāk atrasties vienotā dāldera telpā – kādreizējā Hanzas pilsētu savienība taču ir vēsturiska pašreizējā Eiropas Savienība miniatūrā – nekā austrumu spiediena bailēs. No tās putras mums vajag nevis baidīties, bet baroties. Mēs ar savu karoti tos putraimus krietni pamaisītu sev par labu, ja izdotos savulaik neīstenotais Meierovica sapnis par mūsdienu Beniluksa valstīm līdzīgu, vienotu Baltijas telpu ar vienādiem ekonomiskiem griestiem un grīdu. Tad putrainā, savā lielummānijā mūs nedzirdošā Eiropa būtu spiesta ar Baltiju rēķināties.

– Pēc romāna “Saucēja balss” tapa filma “Uzbrukums slepenpolicijai”, Ansis Epners ekranizēja “Būri”, pēc jūsu darba radīta arī filma “Šāviens mežā”. Pats esat studējis scenāriju rakstīšanas prasmi. Kura no minētajām filmām jums visvairāk pie sirds? Un – no mūsdienu kino?

– “Uzbrukums slepenpolicijai” ir ļoti profesionāla filma, ārkārtīga vērtība – latviešu aktieri, lente ir piemineklis viņiem. Ļoti spožs ir arī operatora Mika Zvirbuļa darbs. Ģeniāls bija arī pats Oļģerts Dunkers. Viņam izdevās atkal palaist filmēšanas ratu, kaut lentes uzņemšanu apturēja trīs reizes.

No mūsdienu kino mani kā latviski dziļi jūtošu cilvēku aizkustināja “Sapņu komanda”. Pulsējošs ritms, lielisks aktieru ansamblis. Dzirkstoša, optimistiska, spēcīga filma. Kā otru pieminētu Jura Poškus “Kolka Cool”. Brīnos, ka ne Streičs par “Rūdolfa mantojumu”, ne Juris Poškus par lielisko darbu neieguva balvu Latvijā. “Kolka Cool” ir pērlīte Latvijas filmu gredzenā, paliekošs darbs.

– Jūsu jaunākā grāmata “Vientulība masu sarīkojumos” iznāca pirms astoņiem gadiem. Vai bijāt pagājis malā?

– Ir jau sakrājusies sarakstītu lapu kaudzīte, taču, kamēr rakstnieks neredz savu darbu gatavu, nevar spert nākamo soli. Jau pagājuši astoņi gadi, taču neveicas vienā izdevumā laist klajā visas trīs grāmatas – “Latviešu labirintu”, “Atspīdumu uz olu čaumalām” un jaunāko – “Vientulību masu sarīkojumos”. Nupat apgāda “Mansards” vadītājs Jānis Oga apņēmies to izdarīt. Nedomāju, ka romāni ko mainīs cilvēku uztverē par dzīvi vai arī pakustinās to pozitīvā virzienā, taču manī ir iekšēja nepieciešamība redzēt visus trīs darbus vienā laidienā, citādi tāda saskaldītības sajūta. Un, runājot par manu klusēšanu, taisnību sakot, kliegt tukšumā būtu diezgan savādi. Tikpat labi varu doties uz kāpām un izrunāties ar jūru. Rakstniekam dīvaina sajūta, apzinoties, ka ir cilvēki, kuri nevar atļauties nopirkt pat vienu grāmatu gadā.

– Vai izdevēji šodien ir latviešu literatūras balsts?

– Ja izdevēji ir zirgā, viņi ratos ved līdzi lielu pulku rakstnieku. Bet, ja nodokļu sistēma oriģinālliteratūrai neizdevīga – un patlaban tā ir tieši tāda! –, arī rakstniecība neplaukst. Izdevējs ir izvēles priekšā: atbalstīt oriģinālliteratūru vai izdot tulkojumus, ejošu tirgus preci, ar kādu pilns Eiropas tirgus.

Katrā valstī ir dučiem grāmatu, kuras izlasīt tīrais prieks. Bet oriģinālliteratūra ņemas ar eksistenciālas dabas jautājumiem, kas katram pašam līdz kaklam. Cilvēkiem patlaban ir pieprasījums pēc patvēruma literatūras, kur gūt atveldzi no dienas nepatikšanām, nemitīgām kataklizmām. Tādēļ daudz patīkamāk lasīt Tolkīnu, nevis ņemties ar īpatnējiem uzstādījumiem un novitātēm nākošu, taču sarežģīti rakstošu autoru darbiem. Labs honorārs ceļ autora pašapziņu, bet, ja saņem tikai pabalstu no Valsts kultūrkapitāla fonda un tā dēvēto stipendiju, rakstītājs jūtas kā lūdzējs un nabags. Kā smejies, demontējot valsti, tas jādara pa visiem gaņģiem, literatūru ieskaitot. Protams, lieliski, ja pašam izdodas izcīnīt grāmatas klajā nākšanu caur izdevniecību. Taču – kā jau teicu, latvieši ir sīksti. Ja mūs neno-
žmiedza okupācija, savējiem ar’ tas neizdosies. Veltas cerības!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+