Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
4. aprīlis, 2013
Drukāt

Alberts Legzdiņš: Ja būšu letiņš, tas būs kaut kas


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzē” viesojās ALBERTS LEGZDIŅŠ no “Čikāgas piecīšiem” – pabijis dzimtenē, lai saņemtu Mūža ieguldījuma balvu kopā ar savu “muzikāli satīrisko ansambli” –, laipni piekrita intervijai. Ar Legzdiņa kungu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Legzdiņa kungs, jūs taču esat mūsu “dzīvā vēsture” – ar muzikālu piesitienu. Dzimis Latvijā pirms 80 gadiem, piedzīvojis krievu, vācu laikus, Eslingenes dīpīšu nometni, pārcēlies uz Ameriku, kā “Čikāgas piecīšu” dibinātājs apceļojis trimdas letiņus malu malās, arvien atgriezies Latvijā. Tās ir būtiskas atmiņas par garo mūžu.

A. Legzdiņš: – Esmu ķēries pie spalvas, bet lielākā daļa atmiņu vēl guļ tintes pudelē. Rakstu ne tikai par sevi, ietveru arī kultūrvidi, kurā dzīvoju, – no ulmaņlaikiem sākot. Čikāgas latviešu bibliotēkā atradu iesietas “Atpūtas” un iegāju iekšā kā pa apburtas pils vārtiem. Ievēroju, ka 1940. gadā plaši rīkoja armijas pulku divdesmitgades balles. Frakoti kungi, ordeņiem klātas krūtis, dāmas ar minkiem un nerciem, bet, kamēr svin, tikām krieviņš stāv tepat aiz robežas. Tas ir tik dramatiski, vai tiešām neviens neredzēja, kas notiek? Un ko skatos vakar TV5 kanālā? Runā divi krievi, viens otram drusku oponējot, un, ja pirmais jautā: bija taču okupācija? – tad otrais stingri noliedz: nekāda okupācija! Integrācija vai kas tamlīdzīgs bijis. Man mati ceļas stāvus gaisā, bet viņš tik maļ savu – okupanti atnāk, šauj, taisa koncentrācijas nometnes, bet tie, kas ieradās 1940. gadā, esot būvējuši, cēluši, padarījuši Latviju par bagātu valsti, ieguldot PSRS naudu.

– Ko jūs brīnāties, tādas valodas te skan. Ka tajā laikā liela daļa latviešu tautas bijusi par padomju varu. Notiek delikāta vēstures koriģēšana.

– Par ko es jūs apbrīnoju – kā 50 gadus to izturējāt. Amerikas latvietim grūti saprast. Kad te biju 1970. gadā, jutu padomju kājas spiedienu, redzēju rindas veikalos pēc elementārākā. Taču materi-ālā nospiestība tas mazākais, salīdzinot ar garīgo.

E. Līcītis: – Aprakstiet, lūdzu, savas pirmskara atmiņas – vai atceraties arī krievu ienākšanu 1940. gadā?

– Mana dzīve sākās 1933. gadā, un bērnības laiks bija mīlestības caurausts. Vecāki gan izšķīrās, kad man bija četri gadi, un, kad ļāva izvēlēties, paliku dzīvot pie vecāsmātes, kura mācēja stāstīt daudz pasaku un piedzīvojumus. Četru vai piecu gadu vecumā lasīju jau pats, bet mīļākie rakstnieki – Mains Rīds un Volless, vēlāk aizrāva A. Grīns. Grāmatas “patērēju” pakām. 1940. gadā biju laukos netālu no Ērgļiem, jo pēc ārsta paziņojuma, ka man ir “cāļa krūtis”, tika atzīts, ka “vājniekam” derīgākais ir svaigs priežu gaiss. Tamdēļ vasarās paralēli dzīvojām arī pie Bulduru zvejniekiem, kas bija attālos rados.

Pirmos krievu karavīrus ieraudzīju 1939. g. rudenī, iebraucot Rīgas stacijā. Izskatījās pēc gūstekņiem. Likās stipri noplukuši, nespodriem zābakiem, neizteiksmīgām sejām. 1941. gadā krievi bēga, ceļš caur Bulduriem bija pilnāks nekā sporta sacensībās. Mašīnas, cilvēki panikā, kas pameta skatu gaisā, vai no debesīm jau nelaižas vācu parašūtisti.

Pa Lielupi lejup brauca mantām, ļaudīm pielādēti kuģīši. Žīdiņus visur redzēja. Pāris dienu vēlāk cita izrāde. Vācieši nāca iekšā, smaidīgi puiši ar bruņumašīnām. Stiprā vējā mana vecmāmiņa ceļmalā pieglauda matus, un vāci nosprieda, ka šiem padod hitlersveicienu. Visi nekavējoties pielēca kājās un salutēja vecaimātei pretī. Karalaikā notiekošajam pie kartēm sekojām līdzīgi. Kā frontes pārvietojas un kur notiek cīņas.

V. Krustiņš: – Kā nokļuvāt trimdā Amerikā?

– Caur mīļāko vācu pilsētu Eslingeni, kur sešus gadus nodzīvojām “pārvietoto” latviešu nometnē. Caurmērā ritēja normāla dzīve 6000 latviešu vidū. Tur bija inteliģences spice, puse no Nacionālā teātra, dailēnieši. Spēlēja teātri, bija skolas, veikali, aptiekas.

– Kā izskaidrojat šādas pēckara kultūraktivitātes, ja mūsdienās par tādām lietām dažs neliekas ne zinis?

– Nometnē dzīvojošie guva lielāku kultūruzlādēšanu, kā būtu jebkur Latvijā mājojuši. It īpaši laucinieki – cik reižu viņi dabūtu redzēt tāda līmeņa teātri un koncertus, ko sniedza slavenības? Ar nacionālo kultūru Eslingenē audzināja skolu jaunatni. Tā, kā ulmaņlaikā. Liels pulks skolotāju arī bija atbēguši uz Vāciju, uz skolēnu bija gandrīz pa skolotājam. Kad mani vai katru dienu izsauca pie tāfeles, ne reizi vien nodomāju – kopā viņi aizbēguši, vai tiešām visi te vajadzīgi.

– Vai bija organizējošs spēks, kas turēja latviskumu kopā?

– Teikšu tā, ka skolotājiem ar viņu patriotisko noskaņojumu bija liela nozīme. Rīti sākās ar lūgšanu, ar kādu dziesmu – un tāpat inteliģence nesēdēja, rokas klēpī salikusi.

Dakteri, akadēmiķi, vecie politiķi dibināja organizācijas, atkal gribēja tikt pie šprices, un nometne dzīvoja no vēlēšanām uz pārvēlēšanām. Tas bija dīvainākais – politiskā nogrupēšanās, pieslejoties partijiskajiem standartiem no Saeimas laikiem.

– Latvieši dabūja bēgt ar to, kas rokā, un reti kuram pieturējās kapitāls. Bet, lai kultūru uzturētu, vajadzīgi materiāli līdzekļi. Taču rakstīja romānus, izdeva Konversācijas vārdnīcas, ko tagad valdība nespēj 20 gadus. Tālumā no dzimtenes toreiz gan tas bija svarīgi.

– Numur viens – visiem bija tūkstoš stundu laiks. Zinātņu vīriem, romānistiem, memuāru rakstītājiem un citiem. Darbā nebija jāiet, ja nu ziemai malku cirst, lai papildinātu cigarešu devas. Bija tāds garīgs brīvlaiks, kad varēja darīt, ko vien gribēji un kam iedvesmojies. Eslingenes periods gandrīz vai saucams par latvisku renesansi. Amerikā lietas mainījās. Bija jāstrādā, taču rakstnieki tāpat rakstīja, mākslinieki zīmēja.

– Kāds āķis jūs vilka taisīt “Čikāgas piecīšus”? Dziedāšanas kāre, pulcēšanās kāre…

– … turpiniet, turpiniet, esat uz pareizās nots. Jā, tā bija mīlestība uz dziesmu, kaut nekādās mūzikas skolās netiku gājis. Man bija līdzi akordeons, ko vecāmāte uzdāvināja, teikdama, ka tas kādreiz noderēšot un kuru pa druskai čīgāju.

Amerikā sāka rasties latviešu sarīkojumi – cits par citu bēdīgāks. 18. novembris izklausās tik minorīgs kā bēru diena ar gaudulīgām runām. Nometnē tās vēl turēja par atpakaļbraukšanu, bet Amerikā neviens to vairs necerēja. Kā var nolaisties tik drūmā pesimismā? Ja ir valsts dzimšanas diena, tad vajadzēja kliņģeri izcept, izraut vienu glāzīti draugu pulkā.

Uz tāda pamata sākām muzikantu gaitas. Draugam Modrim bija salinieku tam–tam bungas, un, kur Čikāgā rīkoja latviešu tusiņu, tur gājām. Es sāku latviski vārdiski tulkot lielos amerikāņu hitus – tā jocīgi sanāca, bet visiem patika. Pamazām pievienojās citi “Piecīši”, un zāles pildījās līdz malām klausīties, kā dziedam, stāstām jokus. 1962. gadā Čikāgā grasījās taisīt lielus jaunatnes svētkus, bet “Piecīšus” orgkomiteja izsūtīja pa visu Ameriku, maksājot piecus dolārus par izrādi, lai reklamējam pasākumu. Nu – forši gāja! Mātes mums klāja gultas “viesturnejā” ar tiem baltākiem palagiem – tās mātes, kurām meitas bija mājās, bet es gan parasti sēdēju biedrības namā ar večiem, dzēru šņabi un runāju par nākamām izrādēm.

– Kas bija pamatā jūsu satīrai uz skatuves?

– Ņēmām notikumus iz latviešu sabiedrības dzīves. Pavilkām uz zoba biedrību priekšniekus, viela bija itin bagātīga…

E. Līcītis: – …Latvijā jūs nereti kvalificēja kā pretpadomju ansambli?

– No sākuma “Piecīšiem” nebija ne mazākā jēga, ka te kāds mūs klausās. Ap 1970. gadu cilvēki sāka stāstīt – Rīgā dzirdējuši spēlējam mūsu plates. OK, tas ir jauki. Bet vēl iepriekš, līki izbraukušies pa Ameriku, Kanādu, paši gribējām izbeigt spēlēšanu, taču sāka nākt lūgumi, piedāvājumi no visiem latviešu centriem, un mēs ieslēdzām otro ātrumu. Koncerti bija Austrālijā, Dienvidamerikā, Eiropā, un Latviju vienmēr redzējām kā automobiļa aizmugures skata spogulī.

– No Latvijas ar “Čikāgas piecīšiem” centās uzņemt “kultūrsakarus”?

– Kad 1970. gadā biju šeit, Kultūrsakaru komiteja rīkoja vakarus mūsu tūristu grupai. Šo grupu organizēja Rihards Spuris, liels patriots un komunistu nīdējs. Viņš plānoja laulības ar kādreizējo skolasbiedreni, kas palikusi Latvijā, un mani lūdza uzņemties tādu kā vakara vadītāja lomu. Biju jau aizņēmies smokingu, bet kādā rītā viesnīcā kundzes sauc – Albert, ziniet, kas notika? Nē. Spuri izraidīja no Latvijas! Tā viņš palika neprecējies, bet es ņēmos izprašņāt mūsu “labvēli” Jāni Aneraudu. Viņš tik atteica: mūsu drošības iestādes jau zināja, ko dara. Taču kopumā par muzicēšanas periodu, lai kā “Piecīšiem” gājis, var likt dzīves apakšvirsrakstu “Mums laimējās”.

Un atgriešanās Latvijā noteikti bija mūsu augstākais punkts. Izvēlējāmies nevainīgu repertuāru, neko pretpadomju, un lenti noklausījās žūrija – kādi divpadsmit cilvēki. Beigās piecēlās Jevgēņijs Vanags no Nacionālā teātra un teica – politiski “Čikāgas piecīši” mums ir pieņemami.

Kad drīz satiku Raimondu Paulu, ar ko toreiz un tagad esam draudzīgi, šādi sajūsmināts, prasīju, ko viņš par to domā? Vai mums ļaus spēlēt? Pauls atteica – nekad! Tie veči to nepieļaus! Tomēr latviska cenzūra bija arī Amerikā. Rēķiniet, ka organizētāji bija kungi ap 60 gadiem un, teiksim tā, ar latviskiem, konservatīviem uzskatiem. Neko rupju un pārspīlētu neatļāvāmies, taču šad un tad pēc izrādēm avīzē lasījām – vietējās draudzes publikai tas likās pārāk piparoti.

– Būdams sabiedrisks cilvēks, varat vērtēt trimdas dzīvi – kā tā Amerikā mainījusies ilgos gados? Vai ir tik pilnasinīga, kā bija? Kāda ir saprašanās ar latviešiem, kuri devušies aizokeāna peļņā – dzirdēju, ka “vecā trimda” nesaejoties ar viņiem?

– Nesaejamies, jo viņus neredzam. Tā stāsta, ka Čikāgā ieradušies tūkstoši, bet, kad atbrauc aktieri no Latvijas, kurus viņi pazīst, uzvedumu apmeklē varbūt 70 – 80 šie jaunie cilvēki. Dažs ielicis bērnus latviešu skolā, kur ir arī viens otrs jaunais skolotājs. Garezerā audzinātāji pa lielākai daļai ir no Latvijas. Par vecās trimdas jauno paaudzi – es neteiktu, ka tā lielā mērā izšķīdusi. Man ir divi dēli un meita. Visi runā latviski, un arī trīsgadīgā mazmeitiņa laužas pa pusei angliski, pa pusei latviski. Bet tā ir vienas ģimenes mikroainava.

Taču uz latviešu skolām mazbērnus sūta, ir organizācijas, kori, un vēl rīko Dziesmu svētkus, par ko gandrīz jābrīnās, tomēr uz Milvokiem atbrauc četri pieci tūkstoši skatītāju. Tiesa gan, kādreiz bija 10 tūkstoši, un tur tu redzi pilnasinību zūdam – tāpat kā lasot bēru sludinājumus, ka atkal kādi mūsu draugi aizgājuši.

Taču “Piecīšos” pirms gadiem dziedāju: “Pēc divdesmit gadiem snigs mākslīgais sniegs, un, ja es būšu letiņš, tad tas būs kaut kas,” un to meldiņu vēl var Amerikā noturēt arī uz priekšu.

– Esat samērā biežs viesis Latvijā. Kādas pārmaiņas pašam iekrīt acīs kā pirmās?

– Tā lielā vilšanās ir jūtama, ka divdesmit gados nevarēja savest valsti kārtībā. Pa šo laiku tik daudz noplicināja, sabāza savās kabatās un visādos ofšoros. Amerikā arī notiek neglītas lietas, bet laikam zeme tik liela, pods tik dziļš, ka var tikai nosmelt, nevis izsmelt. Pie Latvijas mazā trauciņa lielie suņi mazākos nogrūž nost. Otra lieta, ka trimda bija tik aizrautīga, tik latviska un nacionāla. Vecie saimnieki mira ar Latvijas vārdu uz lūpām. Ja viņi redzētu visu šo jezgu pēc neatkarības atgūšanas – cik būtu vīlušies. Un tas ir sāpīgākais.

– Legzdiņa kungs, kāda izskatītos “kārtībā savesta Latvija”?

– Domāju, ka jātiek prom no partiju saskaldītības, kāda bija arī vecajā Saeimā un ko iztīrīja Kārlis Ulmanis. Lai kā skatās uz Ulmani, tas bija kārtībā savešanas solis.

Šodien Latvijai trūkst valstsvīru. Ir tikai politiķi. Vīķe-Freiberga bija tas tuvākais “valstsvīram”, vismaz tajā ziņā, ka spēja reprezentēt Latviju pasaulē. Kādas bija viņas kļūdas iekšpolitikā, es nezinu, bet noteikti bija, jo arī viņas vērtējums ir pretrunīgs. Man nepatika, ka prezidente nekad uz Lesteni neaizbrauca.

– Valdis Dombrovskis tagad ir tautā ieredzēts valdības galva.

– Jā, viņš “velk” uz valstsvīru kā labs menedžeris. Mēs palīdzējām viņam, kad bija vēlēšanu kampaņa…

– Par to arī pajautāšu. “Čikāgas piecīši” pirms 10. Saeimas vēlēšanām ir speciāli atbraukuši no ASV kā galvenie viesi “Vienotības” ballītē un aicina balsot “par”. Kolīdz “Piecīši” prom un tauta novēlējusi, tā “Vienotība” grasās taisīt valdību ar prokrievisku “Saskaņas centru”!

– To mēs nenojautām. Faktiski neatbalstījām “Vienotību”, bet to, lai latvieši iet un balso. Tā kā “Vienotība” vienīgā ielūdza un spēja finansēt tālo ceļojumu, piekritām izmantot iespēju, lai pateiktu, ka cilvēkiem kaut kas jādara, lai vērstu lietas uz labu. Nesēdiet mājās vēlēšanās – tāds bija “Čikāgas piecīšu” aicinājums.

– Valdība veikšot plašas programmas sekmēšanu, lai ekonomiskie bēgļi, pārsvarā spēkpilni cilvēki, atgrieztos mājās. Ko jūs par to domājat?

– 90. gados kundzes bieži jautāja: kad tad brauksiet atpakaļ uz Latviju? – ar to domādamas visus tautiešus. Atbildēju, ka tuvākajā laikā neparedzu plašu atgriešanos. Ak, gribat atstāt, lai mēs te vienas pašas mokāmies, kundzes pārmeta. Tas būtu brīnišķīgi, ja, ārzemēs nopelnījuši naudu un pieredzi, aizbraukušie latvieši atgrieztos mājās un paceltu Latvijas tautsaimniecisko un valsts vadību, bet neviena nevar pārmest, ja viņš tā nedara.

Tās lietas grūti izsvērt – cits nav spējis izsisties ne dzimtenē, ne ārpusē, bet, ja viņš sūta naudu bērniem uz Latviju, ko nopelnījis, kastes noliktavā cilādams, arī tas ir ieguldījums. Šeit kārtu zobus vadzī, nespēdams ģimenei, bērniem, vecākiem palīdzēt.

Es varbūt arī būtu gribējis pārbraukt mājās, bet bērni – ne. Viņiem tur ir savi draugi, savi darbi, sava iztikšana. Viņi jautā – ko Latvijā darīsim? Mēs tur nevienu nepazīstam, ar izplestām rokām mūs negaida. Līdz ar to es neparedzu valdības atgriešanās programmām pacilājošu prognozi un lielus panākumus.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+