Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. aprīlis, 2015
Drukāt

Made in Latvia. Saruna ar “Čikāgas piecīti” Albertu Legzdiņu (5)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze
Uzziņa

Dzimis 1933. gada 1. maijā Rīgā.
1944. gadā bēdzis no sarkanās armijas uz Vāciju, dzīvojis DP nometnē Eslingenē,1952. gadā pārcēlies uz ASV, dzīvo Čikāgā, 35 gadus strādāja "Reynolds Aluminum" produkcijas kontrolē.
Nodibinājis un 50 gadus vadījis grupu "Čikāgas piecīši", sarakstījis pāri par 100 dziesmām; mūzikla "Eslingene" idejas un dziesmu autors, mūzikas līdzautors kopā ar Lolitu un Andri Rikmani.
Uzrakstījis grāmatu "Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi", pirmais laidiens "Jakubāna un Hānberga bibliotēkā" 1991. g., atkārtots un papildināts izdevums SIA " Vesta", 2014. g.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2002), "Čikāgas piecīši" saņēmuši balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikā 2013. g.
Ģimene: sieva Skaidrīte, bērni – Alberts, Edgars un Mārīte, mazbērni – Rudīte (5), dvīņi Pēteris un Konrāds (4 mēneši).

Alberts Legzdiņš – “Čikāgas piecīšu” piecītis nesen bija atbraucis uz Latviju divu iemeslu dēļ. Lai spēlētu konferansjē izrādē “Eslingena”, kas piedzīvo jaunuzvedumu Rīgas koncertzālē. Un, lai piedalītos Dzintras Gekas dokumentālās filmas “Dieva putniņi” (kurā pats filmējies) pirmizrādē kinoteātrī “Splendid Palace”. Pērn iznāca Alberta Legzdiņa grāmatas “Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi” atkārtots un papildināts izdevums. Grāmatā piedzīvojumi sākas 1960. gadā Čikāgā un beidzas ar “Piecīšu” triumfu Mežaparka estrādē 1989. gadā. Tas grāmatā. Bet šajā sarunā vairāk par Alberta dzīvi līdz “Piecīšiem”.

Bērnība bija saulaina

Mana bērnība bija tik saulaina kā Latvijas daba – te mākoņains, te uzspīd saulīte, tad uzlīst, un pūš auksti vēji… Mani vecāki apprecējās ļoti jauni – 18 gados – un izšķīrās, kad man bija četri gadi. Mana mamma bija poliete, ļoti skaista sieviete gluži kā aktrise Zāra Leandere. Tēvs izmācījās par daiļkrāsotāju. Viņš bija ļoti labs meistars, es kā mazs puika sēdēju zemē un skatījos, cik skaisti viņš izkrāso griestus. Man patika krāsu, sevišķi pernicas, smarža, un tēvs man ļāva krāsu bundžas apmaisīt. Dzīvojām, kur bija lētāki dzīvokļi, dzīves vietu mainījām bieži. Oskara ielā, Maskavas ielā, Aizsargu ielā divos dzīvokļos… Atceros, visu laiku krāmējāmies, nepaguvu iedraudzēties ar kaimiņu bērniem. Ekonomiski nebijām nabagi, taču nebijām arī pārtikuši. Vecāmāte, kā tolaik teica, šiverēja. Pēc aroda viņa bija šuvēja, bet tas viņai apnika. Vecāmāte žēlojās: vai, man podagra, viss kas… Bet viņai vienkārši negribējās augām dienām sēdēt pie “Singer” šujmašīnas. Un tad viņa atrada šefti Cenrāltirgū. Sapirka lakatiņu audumu, apvīlēja, un tie gāja kā karstas barankas. Vecāsmātes kundes bija laucinieces, kas stāvēja pie saviem ratiem, un viņām nebija laika iet kaut kur iepirkties. Es gāju vecaimātei līdzi uz tirgu vismaz divreiz trīsreiz nedēļā. Vecāmāte palaida mani arī pie savām draudzenēm, kurām bija tirgus būdas. Viena pārdeva puķes, par iepakojamo papīru viņa lietoja arī vecas “Atpūtas”. Es varēju stundām priecīgs sēdēt un lasīt. Bija ļoti izglītojoši.

Vasaras Jūrmalā

Mammai bija radinieks – jūrmalonkulis, kuram piederēja maza vasarnīca Bulduros, tieši pretī dārzkopības skolai. Viņš vasarnīcu izīrēja, un tad mēs tur dzīvojām. Katru rītu ar vecomāti gājām uz jūrmalu, vai saule spīd vai ir vētra. Drusku papeldējāmies, es taisīju smilšu cietokšņus, braucu ar kanoe laiviņu. Kad jūrmalonkulis pārnāca no zvejas, ar ķerru stūma zivis mājās un momentā tās vārīja un cepa vasaras virtuvē. Tādas smaržas nāca… man likās, ka esmu ar tām pilnīgi piesūcies. Visu laiku lūdzos, lai ņem mani līdzi zvejā. Cik man bija, desmit, divpadsmit gadu? Jūrmalonkulis jau būtu mani ņēmis laivā, bet sievas satraucās: vai tu traks, puika pārkritīs pār bortu! Bet būtu bijis interesanti.

Mūsu ģimeni dramatiski ietekmēja karš. Tēvs bija šucmaņos un ar pirmo brīvprātīgo policijas bataljonu 1941. gadā aizsoļoja uz Krieviju un tur arī krita. Māte un visa ģimene pirms tam viņam pārmeta: kāpēc tu iesi, kas tev lika, varēji mierīgi Rīgā palikt, vācu un krievu valoda tev perfekta!? Taču tēvs stāstīja – pulkvedis teicis: visi, kas grib cīnīties Austrumu frontē, vienu soli uz priekšu! Viss bataljons spēris soli uz priekšu, vai es viens stāvēšu!? Vācieši bija tik organizēti, vēlāk atsūtīja man tēva kapa fotogrāfiju. Lokņas kapi pie Veļikije Lukiem, ļoti skaisti kapi. Bet krievi tur visu nolīdzināja un uzcēla daudzstāvu mājas.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Hūgo,Ringolds Vācietjs Atbildēt

    Vēlētos Jums nosūtīt dažas saujas ar Rīgas barikāžu dzirkstelēm dzejā ! Kā to izdarīt ?
    Janvāra vējos kad Tēvija slējās
    mēs jutām kā važas un nebrīve irst
    un svelošās dzirkstis kā balzams no Kristus
    pašos dvēseles dziļumos kristu…
    Dvēseles dziļumos tumšos un dzelmainos
    savādi spēki raisās un riss…
    Neviena nespēti – vēl Debesu sēti
    uz augšu no tumšajiem dziļumiem nirst !
    Un sadeg sārņi un gaist !
    Un kā sapnis skaists – tūkstots siržu kā viena trīss !
    Tām Māte caur asarām smaida,
    tā ilgi,ilgi jau gaida tās tautai kad uzausīs rīts !
    Bet nesēro,nesēro Māt !
    Mirklis ko gaidi jau klāt
    un tas nebūs vairs parīt bet rīt !
    Jo Brīves ugunskuru dzirksts
    kas neļāva pagurt un krist
    vēl uz debesu atsvariem dzirkst !

  2. Ļoti interesanti, lasīju ar lielu interesi , paldies 🙂

  3. P.S Ieskatījos fotogrāfijā , kura domājams ir uzņemta nesen , tā teikt , mūsdienās . To , ka Alberts spēlējis futeni , to izlasīju , bet bildē izskatās , ka Futbola komandas goda spēlētājs , vai treneris . 80 gadi ir daudz , bet es esmu saticis daudzus cilvēkus , kuri vēl pēc 80 gadiem svara stieņus uz 100 Kg !!! var pacelt ! Rīga bija Norda maratons un biju pārsteigts , ka pilnā maratona distancē , vismaz uz pus finiša , katrs desmitais bija vecāks par 70 , 80 gadiem ! Līdz 100 gadiem spelēt futbolu un tad pārslēgties jaunai Dzīvei ! 🙂

  4. Savādi , ka nav komentāru . 🙂 Raksta interesanti , bet laikam jau jebkuram cilvēkam , kurš puslīdz aktīvs ir bijis savā dzīvē , šādi dzīves stāsti ir saistoši . Par Čikāgas piecīšiem uzzināju 1968 .gadā , ja nemaldos . Draugi nesa Vinilīna roka plates rakstīt uz lentām , jo es biju aizrāvies ar radiotehniku un macēju mazliet uzlabot standarta tehnikas parametrus . Atnesa arī Piecīšus . Tas bija tāds toreizējais ” disidentu ” 🙂 hipiju laiks arī pie mums Latvijā . Es nezinu , ka citi , bet mēs visi klausījamies Vintera izpildījuma ” Trīs vītušas rozes ” , ” Mazais pasta balodītis ” un daudzas citas dziesmas pārrakstītas no vecām Belakord platēm . Neviens neaizliedza šīs dziesmas spēlēt . Logi vaļā un pa visu ielu skan . Kaut kur pēc 1980 . gadiem pa retam nācās darba kārtībā ieiet arī Ķengaraga klubā ” Lāpa ” , kurā pazīstamie Rihteri apmācīja bērnus dejām . Es parasti tur pie tāda onkulīša ņēmu trepes , lai varētu darbu izdarīt . Tāds gados , jautrs un labsirdīgs večuks . Šad un tad parunājamies , bet tā neko vairāk , kā par to , kas deguna priekšā . Vakara man piezvana draugs un prasa , vai es zinot , ar ko es tur esot stāvējis pie ” Lāpas ” . Atbildu , ka zinu , ar kluba onkulīti , meistaru uz visiem darbiem , bet draugs smejas – Tas taču ir Rozenštrauhs ! To es nezināju un biju pārsteigts . Es , tik bieži esmu domājis par to , kas ir sarakstījis tik smukas dziesmas , bet nevarēju iedomāties , ka tik bieži esmu ar viņu ticies . Toreiz jau tādas lietas nereklamēja , bet ja būtu zinājis , tad uzdotu ļoti daudzus jautājumus .
    Pēc tam viņš pazuda no ” Lāpas ” , jo sāka sadarboties ar Latvijas mūziķu aprindām . Koncerti , pasākumi un tā arī neparunājamies . 🙂
    Klausījamies arī Čikāgas Piecīšus . 🙂 1968 . gada viņi dziedāja dziesmas , kas mums deva tādu , ka cerību , ka kādreiz būsim brīvi . Alberts Legzdiņš raksta interesanti , bet kā jau es te minēju , jebkura lādzīga cilvēka dzīve , ja tikai viņš ir bijis aktīvs dzīvotājs , ir interesanta un aizraujoša . Cilvēks atbrauc uz Latviju un redz , Mežaparka koncerta laukums ir pilns ar cilvēkiem . Tā ir vislielāka dāvana , ko varam viņiem dāvināt . 🙂

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+