Kultūra
Kultūrpolitika

Alberts Legzdiņš: Pēdējā intervija ar leģendu 16


Alberts Legzdiņš
Alberts Legzdiņš
Foto – Valdis Semjonovs

Nedēļas nogalē uzzinājām skumju vēsti – 84 gadu vecumā ASV mūžības ceļos ir devies Alberts ­Legzdiņš, talantīgais dziesminieks, leģendārās grupas “Čikāgas piecīši” sirds un dvēsele. “Ja kopā savienotu visas tās magnetofona lentes, kurās savulaik Latvijā tika pārskaņotas piecīšu dziesmas, ar tām droši vien varētu apjozt pat visu zemeslodi. Arī viņu koncertu ģeogrāfija aptver visus apdzīvotos kontinentus, izņemot Āfriku,” par “Čikāgas piecīšiem” rakstījusi muzikoloģe Daiga Mazvērsīte. 2013. gadā leģendārajam trimdas ansamblim piešķīra Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu par mūža ieguldījumu, un pats Alberts Legzdiņš ir saņēmis arī Triju Zvaigžņu ordeni.

Šovasar, īsi pirms Jāņiem, kad kuplā pulkā tiksimies Eslingenā, lai svinētu Mazās Latvijas pirmo Dziesmu svētku 70. gadadienu, skatīsimies arī “Čikāgas piecīšu” leģendas Alberta Legzdiņa, atmodas himnas “Palīdzi, Dievs!” vārdu autora Andra Ritmaņa un mūsu izcilās komponistes Lolitas Ritmanes radīto dziesmu spēli “Eslingena”. Kurš gan cits, ja ne Alberts Legzdiņš, vispatiesāk spētu uzrakstīt šo mūzikā un dzejā ietērpto stāstu, jo viņš pats te bijis, dzīvojis un “no zēna kļuvis par jaunekli”.

Piedāvājam jums, cienījamie lasītāji, Alberta ­Legzdiņa pēdējo interviju – stāstu par laiku, kurā cieši savijušās laikmeta vēsturiskās liecības ar vienkārša latviešu puiša piedzīvoto, vērīgi skatīto un vērtēto.

Kā radās mūzikla “Eslingena” ideja?

A. Legzdiņš: Šis muzikālais stāsts ir raibs dzīves kaleidoskops. Atminējos notikumus, kuros pats piedalījos, biju klāt. Esmu priecīgs, ka man bija izdevība mākslas, mūzikas valodā pastāstīt par pēckara trimdu. Tā bija varonīga paaudze, kas noturēja latviešu kultūru, vedot savus bērnus uz latviešu skolām, dziedot koros, spēlējot teātri.

Vai izrādes sižeta pamatā ir tavi personiskie pieredzējumi? Cik daudz tur ir literārās fantāzijas vai citu cilvēku stāstītais?

Kombinācija no visa. Tēli dažreiz ir iedvesmoti no konkrētiem prototipiem, bet galvenokārt visa pamatā ir tā laika atmiņas, kas atstājušas manī iespaidu uz visu dzīvi. Īstenībā šie seši gadi Eslingenā manā personīgajā dzīvē bija ļoti nozīmīgi. Tajā laikā es no zēna kļuvu par jaunekli… Tā man bija ļoti svarīga dzīves pieredze.

Pirms atceramies Eslingenas laikus, pastāsti, lūdzu, kā un kāpēc tava ģimene devās prom no Latvijas?

Bēgām no komunistiem, lai glābtu dzīvību. Mans tēvs bija pirmajā brīvprātīgo bataljonā, kas aizsoļoja uz Veļikije Lukiem un tur arī palika. Mēs jau bijām “apzīmēti”, un mājas sētnieks teica: “Nu, pagaidiet, pagaidiet, kad mūsējie ienāks, tad jūs redzēsiet!” Aizbēgām ar latviešu vācu armijas vienību cauri Kurzemei un tad gaidījām, kad Kurzemē atbrīvos ceļu. Bet tas nenotika. Bija novembra sākums, kad izbraucām no Liepājas ostas liela uzlidojuma laikā un laimīgi tikām līdz Pilavai, pirmajam Vācijas zemes strēķim. Tur es pirmo reizi dabūju dzert alu, un man neviens nejautāja, cik man gadu. Mums bija paziņas Berlīnē, bet, kad sāka pārāk daudz bumbot, aizbēgām uz Poliju, jo manas mātes draugam, kurš bija ļoti turīgs, piederēja tekstilfirma Polijā. Tur dzīvojām kā firsti, galvgalī stāvēja divas apteksnes, pasniedza tītarus, lēja vīnu, veda visādas zāles. Es neēdu, nesportoju, vienkārši lasīju visu, kas bija pa rokai. Tad krievi nāca uz Lodzu, un mēs bēgām atpakaļ uz Berlīni, it kā tā būtu drošākā vieta. Tur piedzīvojām bumbošanas. Aizbēgām uz Saksiju, Tīringenu, un tur bija barakas, kur “sagaidījām” krievus. Viņi ienāca, viss bija jauki, mums deva vodkas pudeles un amerikāņu konservus, teica, ka visi grēki esot piedoti, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju. Mēs nu baigi tam “ticējām”! Pāris dienas vēlāk atbrauca amerikāņi un mūs aplaupīja, lielie atbrīvotāji! Mans patēvs makšķerēja, viņam bija labs spinings un binoklis, un viņš mazā foreļu strautiņā mēģināja piecopēt. Piebrauca amerikāņi, atņēma binokli un spiningu, iegrūda mugurā mašīn­pistoli – lai rādot, kur paslēpti ieroči. Nebija taču nekādu ieroču! Domājām, ka mūs nošaus. Sajūta bija šausmīga – no krieviem bēgām un nu amerikāņi arī tāpat! Mums atņēma pulksteņus, gredzenus.

Labi, ka mums bija radio, klausījāmies BBC. Vienu nakti paziņo, ka amerikāņi vācas ārā no Tīringenas un visu pārņem krievi. Naktī braucām ar divriteni, kur citi latvieši dzīvo, kliedzām – mūkam, krievi nāk! Pašam gandrīz bikses pilnas!

Tad aizbraucām uz skaistu 15. gs. pilsētiņu Šondorfu. Mana vecāmāte jau bija aizbēgusi uz turieni. Un tad vienā dienā nāca pavēle savākt kopā latviešus no apkārtējām pilsētiņām un doties uz Eslingenu. Eslingena ir kā Rīga, upe pa vidu. Vienai pilsētas daļai deva 48 stundas, lai vietējie izvāktos. Un tad vācieši ar ratiem veda savas mantas… To pilsētas daļu atdeva latviešiem, tur iekārtoja skolas, sporta laukumus, aptiekas. Tā bija tikai latviešu nometne. Igauņiem bija savas, lietuviešiem – savas. Nometnē dzīvoja daudz mākslinieku, no Nacionālā teātra vien ap 80 procentiem cilvēku aizbēga prom… Baznīcu arī atdeva latviešiem, bija bērnudārzi…

Attiecības ar vāciešiem, izņemot tos, kurus izmeta no viņu mājokļiem, bija civilizētas. Lai tiktu no vienas zonas uz otru, vajadzēja atļauju. It kā jau pārbraukt varēja, bet tad baigi kratīja, lai kaut ko neatļautu nevestu pāri. Tad sākās tā “melntirdzniecība”. Markas neviens neņēma, bet ņēma sudrablietas, sudraba monētas, Purvīša gleznas… Mēs dzīvojām arī dzīvokļos, kas bija atbrīvoti. Bija vairākas nometnes, cilvēkus izmitināja bijušās vācu armijas no ķeizara laikiem būvētās kazarmās. Eslingena bija Mazā Latvija.

Vācieši mūs izmantoja arī politiski, pēc 1948. gada balsojot pašvaldību vēlēšanās. Komunisti teica, ka visa Vācijas nelaime ir DP – Deutsche Parasiten, ka mēs ēdam viņu maizi. Bet vācieši, kas dzīvoja otrā pilsētas galā, bija itin jauki. Es vācu klubos spēlēju futbolu, mani uzņēma draudzīgi, neviens neteica sliktu. Mans patēvs zināja vairākas valodas, un viņu iecēla UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration, Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācija. – Red.) par ierēdni. Tad jau bijām kā paradīzē! Tad ieradās komandas, kas aģitēja, amerikāņu militārā policija brauca viņiem līdzi. Kā viņi stāstīja, cik laba dzīve Padomju Savienībā! Cilvēki jau brauca, manas sievas māsīca arī aizbrauca, un pēc neilga laika pārsēdās citā vagonā uz Sibīriju. Krievi meloja šausmīgi!

1947. gadā latvieši Eslingenā sarīkoja pirmos Dziesmu svētkus. Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas?

Toreiz svētkos nedziedāju, skolas korī gan biju, bet mēs nebijām aicināti piedalīties. Tur bija daudz labu koru. Gājiens bija iespaidīgs. Pārsteidzoši, ka gandrīz visi, kas piedalījās, no Latvijas bija paņēmuši līdzi tautastērpu – gan vīrieši, gan sievietes. Bija arī sarkanbaltsarkanie karogi. Vācieši skatījās ar lielu cieņu, viņiem arī bija kori, bet kaut ko tādu paši nebija piedzīvojuši. Svētkos bija ap sešiem septiņiem tūkstošiem dalībnieku un diriģēja “vecā rauga” diriģenti. Presē publicēja labas atsauksmes, bija salūgti amerikāņi, ģenerāļi, pulkveži.

Kā sekmējušies tavi dzimtas meklējumi Latvijā?

Mēģināju sadzīt pēdas, biju Latvijas Valsts arhīvā. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā sauc manu vecotēvu, viņš bija septiņus gadus precējies ar manu vecomāti un tad nomira. Tā kā atradu, tā kā neatradu… Gribēju arī atrast mājas, kurās 1939. gadā strādāju, kad Ulmanis mani “aizsūtīja” uz laukiem. Mani interesē, kas pēc tam notika ar tiem cilvēkiem, jo saimnieks bija aizsargs. Neviens nevar atrast. Vidzemes avīzē likām sludinājumus. Nekā.

Atgriezīsimies Eslingenā! Ko puikas tolaik darīja pēc skolas?

Es dzīvoju pie vāciešiem, tāpēc man bija 10 km jābrauc pie latviešiem, kas dzīvoja Kalna kolonijā. Bija ritenis, tas jau tolaik skaitījās oho – ho – ho! No rīta atbraucu uz skolu, tad paliku, kamēr deva zupu, – uzliku uz riteņa divas vai trīs kannas. Viena pa ceļam parasti izšļakstījās. Tad gāju ar vācu puikām spēlēt futbolu. Pēc kara, ja tev bija lielā bumba, tad tu biji karalis! Tad gāju uz bibliotēku, daudz lasīju, jo zināju vācu valodu. Gājām uz kino, biju noskatījies visus amerikāņu grāvējus, pirmo reizi redzēju Merilinu Monro. Un es “pareģoju”, ka viņa būs liela zvaigzne! Tas piepildījās!

Filmas bija angliski, nebija nekādu subtitru. Tie, kas neko nezināja, tad nu saprata – ja beigās bučojas, tad filma beidzas. Skolā mācīja angļu valodu. Jau zinājām, ka brauksim prom, mācījāmies.

Mazajā Latvijā ritēja bagātīga kultūras dzīve – latvieši šo laiku izmantoja, lai nepazaudētu un koptu to svarīgāko mantu, ko spēja paņemt līdzi, – latviskumu, kultūru, valodu. Eslingenas teātris bija vislabākais, spēlēja aktieri no Latvijas, pie mums brauca arī Mērbekas teātris. Viena no slavenākajām aktrisēm bija Irma Graudiņa. Manas vecāsmātes brālēns Latvijā Ernests Ūdris bija Nacionālā teātra dekorators, Lāčplēša ordeņa kavalieris. Mērbekas teātrī vairāk laikam bija Dailes teātra aktieri. Iznāca “Latviešu Ziņas”, “Laika Mēnešraksts”. Bija rakstnieku vakari, uzstājās Anšlavs Eglītis, Knuts Lesiņš, Velta Toma. No komponistiem – Volfgangs Dārziņš, režisors Teodors Zaķis. Saules skola bija. Baletskola.

Tai pašā laikā jums sākās ceļš uz tālām zemēm…

1947. gadā es skaidri gribēju doties uz Austrāliju. Man likās, ka Amerika ir par lielu un par pilnu ar cilvēkiem. Ziemsvētku vakarā saņēmām divus piedāvājumus – no Austrālijas un no Amerikas. Es teicu – braukšu viens pats uz Austrāliju, bet – tā nenotika. Vecāki nolēma doties uz Ameriku, teica – nu, ja tev tur nepatiks, tad vari braukt uz savu Austrāliju. Eiropa bija mums nepievilcīga. Pie vāciešiem es strādāju par 90 feniņiem stundā, viņi bija baigie – izdzina darbos, nebija nekādas pretīrunāšanas.

Galu galā izbraucām 1952. gada februārī. Nometni pakāpeniski atdeva vāciešiem, un bija skaidrs, ka palikt tur nevar. Manam patēvam piešuva baltvāciešu problēmu, pārbaudīja, vai viņš nav bijis naciķis, kāpēc viņš 1937. gadā nepalika Latvijā… Ilgi pētīja, līdz mēs varējām braukt, viņš tomēr ne. Mums vajadzēja galvojumu, un par mums galvoja labi draugi Ohaio pavalstī. Pasaules luterāņu organizācija apmaksāja ceļu, un mēs viņiem pēc tam to naudu atdevām. Tie bija labākie gadi Amerikā, visur meklēja strādniekus. Vienīgais, kas atturēja – valodu zināšanas, bet fabrikā darbā tikt varēja. Jaunie ātri gāja uz priekšu zināšanās, skolās saņēma medaļas… Vācijā es gāju latviešu ģimnāzijā. Pabeidzu divas klases, skola izbeidzās, jo skolotāji aizbrauca. Tas bija bēdīgi – Amerikā stāstīt, ka tu esi tikai divus gadus mācījies ģimnāzijā.

Kā latviešiem izdevās noturēt disciplīnu, kārtību, apzinīgumu, ar ko visos laikos pusaudžiem grūti?

Bija pašiem sava latviešu policija, bija ievēlēta nometnes vadība. Mums nometnes galva bija tāds Kalniņš, brīnišķīgs cilvēks, ar labu izglītību, iznesīgs, šarmants vīrietis. Latvijā vajadzētu tādu ārlietu ministru! Viņš sadraudzējās ar vadību, deva padomus. Reizēm tie ierēdņi, kas bija atbraukuši no Kanādas vai Amerikas, bija pavisam stulbi, nezināja, kas tie latvieši ir, no kurienes atbraukuši. Dāvanas arī viņiem deva – cimdus, apmetņus dāmām. Un tad šie sāka domāt – tie latvieši taču ir cilvēki ar labām rokām!

Svētkos viss tika pārnests no Latvijas, tikai ielikts svešā vidē. Uzreiz sāka darboties skauti. Tas deva jauniešiem mērķi dzīvē. Visi staigāja ar karodziņiem, dabūja uniformas, laikam angļi atsūtīja… Vadītāji bija izbēguši no Latvijas, visas organizācijas darbojās pēc vecajiem ruļļiem. Vācieši par mums brīnījās, teica – visi tik gudri, no kurienes jūs nākat? Tumšais periods bija tad, kad vecie karavīri tika kaut kā nelegāli laukā, sevišķi no angļu nometnēm. Kad viņus aizsūtīja uz Beļģiju, viņus apmētāja ar akmeņiem… Latviešu nometnēs, kur bija drosmīgāka vadība, viņus uzņēma. Ja vadība bija nobijusies par sekām, ka uzņemti leģionāri, tad teica, ka nav vietas. Tā bija traģēdija – puikas bija cīnījušies par Latviju un netika latviešu nometnē! Daudzi aizbrauca līdzi rekrutētājiem. Vai – brauca mājās…

Kad pirmās grupas izceļoja, stacijā stāvēja garš vilciens un mūs no skolas sūtīja palīdzēt veciem cilvēkiem sakrāmēt koferus. Visi staigāja un runāja – nu, kad mēs brauksim, kur mēs būsim? Es aizgāju pie stacijas priekšnieka, un viņš man visu uzrakstīja – kad un kur kas būs. Tad visus sūtīja pie manis – ejiet pie tā jaunā puiša, viņš zina! Ļoti palīdzēja futbols kopā ar vācu zēniem. Nezinu, vai latvieši būtu tik draudzīgi pret vāciešiem, ja šie tādā veidā nonāktu pie mums.

Tava kaislība bez mūzikas ir arī sports. Futbols ir tava lielā mīlestība, ko esi iejaucējis arī savos dēlos. Kā bija ar sportu Eslingenā?

Futbolā iesāku kā vārtsargs. Kad biju armijā, arī spēlēju visur, kur vien vajadzēja. Es nebiju dikti labs spēlētājs, jo sāku vēlu, 14 gados. Man droša vieta bija vārtos, varēju ķert. Katrreiz, kad es parādījos, vietējie vārtsargi vai nu saslima, vai kaut kas ar viņiem notika… Bija sacensības starp nometnēm – gan savā starpā, gan pret poļiem, serbiem, igauņiem, arī pret latviešiem. Tur jau arī spēlēja vecie dūži. Es stāvēju aizmugurē Lazdiņam no Liepājas. Kā viņš lamāja savējos!

Parunāsim par uzdzīvi!

Uzdzīve bija augstā līmenī, sevišķi, kad sākās izceļošanas. Tad divas nozares strādāja virsstundas – vieni, kas taisīja kastes, otri – kas atvadījās… Tur dziedāja, dzīroja, viss latviešu dziesmu repertuārs skanēja, un neviens nekliedza – klusāk! Nebija skumji – tu taču sāc jaunu dzīvi! Visi cerību pilni!

Vai atminies detaļās savu aizbraukšanu no Vācijas?

Devāmies ceļā kādi trīs četri tūkstoši. Visus salādēja kuģos, es strādāju kuģa policijā, mums izdeva rungas. Beigās mēs ar vienu puisi palikām tikai divatā, pārējie piecdesmit teica, ka ir slimi, gulēja gultās un vēma. Nevarēja viņus dabūt augšā strādāt, amerikāņu virsnieki lamājās. Braucām no Grovnas ostas. Mūs labi baroja, taču daudzi slimoja ar jūras slimību. Mums iedeva bundžu ar siļķu sālījumu – dzēru to un tādējādi sapravīju dūšu. No Latvijas līdzi paņēmām nedaudz, bet man bija rakstāmmašīna, 1931. gada “Kontinentāls” (uz tās šad tad rakstu joprojām), bija albums ar ģimenes foto, drēbes. Tas, ko var iesviest smagajā mašīnā. Līdzi ņēmām sālītu un žāvētu speķi, jo tā bija dzīva nauda.

Tavas ierastās atmiņu takas Latvijā?

Biju aizbraucis uz Lesteni. Tēva tur nav, viņš krita Krievijā, bet viņa vārds iekalts piemiņas sienā. Rīgā aizbraucu uz Miķeļa kapiem pie vecāsmātes un vecātēva no mātes puses. Sarkanie 1919. gadā Rīgā nošāva vecotēvu. Vēl gribētos aizbraukt uz Tīreļpurvu, skatīt nocietinājumus, bet nesanāk…

Saistītie raksti

Kādus 20 gadus savulaik braucu pie savas vecāsmātes Vācijā, vācu kultūra man tuva. Kad biju tur, jutos kā mājās. Latvija toreiz bija neaizsniedzama. Nezinu, vai tie cilvēki, kurus izdzina, dabūja atpakaļ savus dzīvokļus…

Intervija tapusi, autorēm vairākkārt tiekoties ar Albertu Legzdiņu, pēdējoreiz papildināta rakstveidā pirms trim nedēļām. Intervijas tekstu meita Mārīte nolasīja, kad viņš jau bija slimības gultā.



LA.lv