Kultūra
Māksla

Alda Kļaviņa skats apkārtnē un sevī 16

Foto-Māris Brancis

Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī līdz 19. jūlijam apskatāma Alda Kļaviņa, pagājušā gada Jāzepa Pīgožņa balvas laureāta Latvijas ainavu glezniecībā, darbu izstāde “Skatos apkārtnē un sevī”.

Izstādes nosaukums ir visai divdomīgs un daudznozīmīgs. Kurš mākslinieks, ja viņš pieder pie “vecās” skolas, gan neieskatās īstenībā un neattēlo to, tajā skaitā arī sevi? Un Aldis Kļaviņš ir skolojies pie lieliskiem latviešu glezniecības vecmeistariem Latvijas Mākslas akadēmijā (viņa diplomdarba vadītājs bija tonālās glezniecības meistars Eduards Kalniņš), kuri paši turpināja mūsu reālistiskās mākslas tradīcijas un arīdzan audzēkņos iedēstīja pietāti pret pasauli, cilvēkiem, virzīja uz dzīves apliecinājumu un iekšējo harmoniju.

Tajā pašā laikā Aldis Kļaviņš savulaik ir izteicies, ka “realitāte mani nerosina, konkrētība kaitina”. No tās gleznotājs tobrīd it kā bija attālinājies. Mākslinieku pat satuvināja ar sirre­ālismu un citiem tālaika modernisma jaunajiem virzieniem, kas bija pilnīgi pretstatā tā saucamajam sociālistiskajam reālismam vai vismaz “kaila” reālisma tuvam pasaules atainojumam, ko stimulēja mākslas dzīves virziena noteicēji. Īsts sirreālisms tas arī nebija. Nelaime jau tā, ka Aldis Kļaviņš atšķirībā no daudziem sava amata brāļiem un māsām centās pasauli izzināt dziļāk un attēlot daudznozīmīgāk, variablāk. Tad lieti noderēja citi izteiksmes veidi, kā izjaukt ierasto pasaules kārtību un būvēt savu. Viņu ietekmēja teātris, esot Liepājas teātra galvenajam māksliniekam, un dramaturģija, kas ne tikai aprakstīja dzīves sadzīvisko pusi (viņa jaunības un brieduma gados privātās dzīves samazgas neietilpa teātra uzmanības lokā), bet iesniedzās ideju un domu dziļurbumos. Aldis Kļaviņš kopš jaunības gadiem aizrāvās ar portretu. Šajā žanrā nepietika ar portretiskās līdzības panākšanu, ar raksturīgo žestu, mīmikas, apģērba un tamlīdzīgu detaļu atrašanu. Gribējās par modeli pateikt ko vairāk, būtiskāk, dziļāk. Prasīt prasījās atrast izteiksmes līdzekļus, kas izteiktu mākslinieka ideju, – tam arī kalpoja sirreālisma specifiskie attēlošanas paņēmieni.

Bet, kā saka, viss plūst, viss mainās. Arī cilvēks, tostarp mākslinieks. Nu jau ilgāku laiku Aldis Kļaviņš labprāt piedalās plenēros, tātad tiecas atainot realitāti, dabas neatkārtojamību. Par to stāsta arī izstāde Jelgavā, kurā liela vieta ierādīta pēdējā laikā gleznotajai jūras ainavai, marīnai, kā arī Liepājas skatiem. Tiesa gan, nozīmīgākajos darbos nav novērojams tikai konkrētas vietas vai situācijas fiksējums. Mākslinieks piešķir ainavai monumentālismu, iekšēju svinīgumu, kas liek padomāt plašāk, varbūt filozofiskāk. Filozofiskie vispārinājumi, par ko pirms daudziem gadiem runāja Herberts Dubins, joprojām ir nozīmīga iezīme Alda Kļaviņa daiļradē.

Arī pašportreti, kurus mākslinieks bieži glezno, izzinot sevi un stāstot par pārdzīvoto, piedzīvoto, nevar pastāvēt bez realitātes attēlojuma. Tie Jelgavas izstādē ir otra tēma, kas paslēpta vārdos “skatos… sevī”. Liepājnieka pašportreti iezīmējas ar to, ka vai katrs no tiem radies noteiktu pārdzīvojumu iespaidā, piemēram, salauzta roka vai arī 9. maija “sveštautiešu” demonstrējumi pret Latviju iekāpuši sirdī tik dziļi un nav laisti vaļā, pirms negatīvās emocijas nav uztrieptas uz audekla.

Šī izstāde ir ievērības cienīga arīdzan ar to, ka ilgus mēnešus Aldis Kļaviņš bija spiests iztikt ar kreiso roku, iemācoties kā kreilim ne tikai sevi apkopt, bet arī gleznot, un, kā rāda darbi, mākslinieks pierādījis sev (un citiem arī), ka cilvēks neizmanto visus slēptos resursus – ar kreiso gleznotie darbi apliecina viņa garīgo spēku pretoties nelaimei, kvalitatīvi neko nezaudējot.

Jelgavas izstāde ir tikai ievadījums Alda Kļaviņa 80. jubilejas maratonam – rudens pusē viņa pēdējo piecu gadu veikumu varēs redzēt Liepājā, bet decembrī – plaša retrospekcija paredzēta Rīgā Sv. Pētera baznīcā. Rudens pusē varbūt būs neliela skate arīdzan Preiļos.

Lai Aldim Kļaviņam spēks savu jubileju krāšņi un ilgi nosvinēt!

LA.lv