Foto – LETA

Aldis Alliks: Atvadu vēstule Andrim Grūtupam 18

Lai cik dīvaini tas šķistu, nebiju pārāk izbrīnīts, uzzinot par Tavu izvēli…

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Šī Tava pēdējā lēmuma sakarā atcerējos, piemēram, sprādzienu uz biroja palodzes, ko sarūpēja ar “Pareksu” saistīti cilvēki. Pirmais, ko darīji pēc tam, kad policija savu darbu bija pabeigusi, – liki tūdaļ visu sakopt, izsaukt strādniekus, kas saremontē, aizšpaktelē, nokrāso, liki nopirkt un uzstādīt jaunas žalūzijas sabojāto vietā, jaunu kopējamo aparātu sašķaidītā vietā. Un tie, kas ienāca birojā vēl labu laiku pirms dienas vidus, vairs nevarēja pamanīt, kur tieši un ka vispār ir bijis tas sprādziens. Klientiem nav jāredz mūs izsistus no sliedēm un skauģiem un nelabvēļiem nevajag dot iespēju tīksmināties – apmēram tā Tu teici. Pat tādā ārkārtas situācijā neapjuki, nezaudēji prāta asumu, spēju lemt un attiecīgi rīkoties.

“Spēj pats sev palīdzēt”. Tā bija viena no mērauklām, ar ko mērīji sevi un citus. Tā bija arī latiņa, kam pāri netiekošus, zem kuras lienošus nelaidi sev tuvāk. Arī tos, kas nāca pēc Tavas profesionālās palīdzības.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kā jau teicu – es nebiju pārāk izbrīnīts… Es nekad un nekādi nespētu iedomāties Tevi vārgu, nevarīgu, citu cilvēku aprūpētu, no citu palīdzības, atbalsta, žēlastības atkarīgu. Tu nekad nezaudēji kontroli pār sevi, pār savu dzīvi.

Pēdējie gadi – tā bija cīņa. Tu nepadevies. (“Neatkāpties, nepadoties!” – tāds bija Tavs moto, ko uzzināju tālajā 1993. gadā, atverot pirmo no Tava biroja skapja paņemto grāmatu, Tevis sarakstīto “Kā atgūt nolaupīto”, un ieraudzīju tajā zīmognospiedumu ar šādu tekstu.) Tā bija nežēlīga cīņa. Tu paturēji tiesības pašam izvēlēties tās iznākumu.

Dižciltīgas – krievu cara armijas virsnieka – asinis ritēja Tavās dzīslās. No tām lepnums, spīts, skarbums. Raksturs. Un reizē – Tu biji un paliksi latvietis. Latviešu leģionāra dēls. Ar plašām, dziļām, vēstures zinātņu doktora cienīgām zinībām par latviešu tautas un zemes vēsturi. Kultūru. Mūziku. Mākslu.

Pagājušās vasaras nogalē teicu, ka no Tavās intervijās lasāmā var izveidot rokasgrāmatu par lietām, kas darāmas, lai turpinātu un attīstītu latviešu valsti. Ideju par interviju apkopošanu grāmatā Tu pieņēmi. Vien teici, ka tām jābūt viens pret viens, proti, nerediģētām un nesaīsinātām, jo katra tapusi konkrētā laikā un situācijā un “katram jāļauj pašam domāt un spriest” (vēl viena ne reizi vien no Tevis dzirdēta frāze, kas lieliski raksturo Tevi pašu, bet diemžēl ne lielāko daļu mūsu sabiedrības). Es biju jau “gatavs zemajam startam”, bet Tu teici, ka jāatgūstas un ka dosi ziņu, kad jutīsi vairāk spēka un enerģijas…

Nu uz mūsu zemes pilsoņu kartes vēl par vienu kalnu mazāk… Laikam ritot, Latvija kļūst arvien lēzenāka un līdzenāka… Bet nedrīkstam atkāpties un padoties! Jārada jauni seismiski grūdieni mūsu tautas genofondā! Visupirms – katram pašam sevi “jāgrūž”. Regulāri, sistemātiski, mērķtiecīgi, neatlaidīgi. Kā to darīji Tu. Visu Tev atvēlēto un Tevis paša izvēlēto laiku. Labā ziņa: tiem tautiešiem, kas to vēlēsies, vienmēr būs iespējams no Tevis mācīties. Tavas grāmatas, Tavas intervijas – jā, tur Tu vienmēr būsi atrodams un pieejams. Arī man.

Reklāma
Reklāma

Autors Aldis Alliks ir jurists, sabiedrisks darbinieks.