Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. decembris, 2015
Drukāt

Guna Roze: Izpatikt, patikt, palikt… Proza (1)

Foto - Jānis BulsFoto - Jānis Buls

Guna Roze

Latviešu literatūrai šis ir lielu jubileju gads – pat festivālam “Prozas lasījumi” jau 20. Trīs dažādos priekšsacīkšu sarīkojumos man bija iespēja iepazīt šāgada ražu, kas pretendēja uz lielajiem Prozas lasījumiem. Lasītais un dzirdētais raisīja vairāk pārdomu nekā citugad.

Vēlos citēt pāris rindas no igauņu rakstnieka Jāka Jeerīta esejas, ko šoruden lasīju internetā. “Tomass Manns ir teicis, ka no visu profesiju pārstāvjiem rakstīšana visgrūtāk padodas tieši rakstniekam. (..) Jo vieglāk kādam ir bijis uzrakstīt grāmatu, jo grūtāk to lasīt, tas tāpēc, ka pretī dun tukšums. Gadu no gada rodas arvien vairāk grāmatu, kuras veikalā var pašķirstīt minūti un tad uz mūžīgiem laikiem nolikt atpakaļ. Teksta apstrādes programma ir kā mākslīgiem mēsliem pārpilna dobe, kurā hibrīdteksti zeļ ātri un blīvi kā nezāles.” Nezinu, par kādu teksta apstrādes programmu runā J. Lērīts, bet saprotu, ko viņš vēlējies pateikt ar tekstu radīšanas vieglumu vai grūtumu. Ne velti tieši izcilo rakstnieku un dzejnieku manuskriptos (Literatūrā) atrod visvairāk labojumu no pirmā uzmetuma līdz pilnībai. Diženākie pasaules klasikas prozas darbi tapuši sešus gadus un pat ilgāk.

Viena no Prozas lasījumu kvalitātēm ir vērtēšanas anonimitāte, izslēdzot iespēju nobalsot par autoru, nevis viņa darbu. Tieši šādā veidā – 1:1 – komunicējot ar nezināmu autoru tekstiem – notika mana tikšanās ar Literārās akadēmijas (LA) prozas meistardarbnīcu audzēkņu veikumu. Uzreiz piebildīšu, ka vērtētāji, kurus piecus no 20 stāstiem izvirzīt lasījumiem, bija paši autori; es nebiju starp viņiem – man tikai bija iespēja izlasīt. Šāds vērtēšanas modelis ir gan labs, gan slikts. Labs tāpēc, ka, pirmkārt, aiztaupa profesionālas žūrijas laiku, liekot lasīt arī vājus un ļoti vājus darbus. Otrkārt, tiek noņemta atbildība no LA pasniedzējiem. Slikts, jo nepieredzējušu autoru vērtējums var izrādīties neadekvāts, kā noticis arī šogad, un te nu ir pārdomas par autoru varēšanu.

Priecēja, ka apmēram pieci no 20 darbiem bija patiešām labi, kas būtu uzteicams rādītājs, ja vien tie nebūtu LA prozas meistardarbnīcu, nevis grafomānu darbi. Apmēram puse sacerējumu izcēlās ar dramatiski nabadzīgu, pat kroplu valodu un absolūti iztrūkstošu vēstījumu neiztrūkstošos vārdu tamborējumos. Radās nekomplimentāri jautājumi: varbūt šis autors nenāk uz nodarbībām, bet, milzu pašapziņas iedrošināts, tomēr iesniedzis pēdējā brīdī uzrakstīto? Un arī šis? Vai viņi maz lasa grāmatas? Vai tiešām puse autoru meistardarbnīcu atlases konkursam bija iesūtījuši plaģiātus, un tie, kas tiešām būtu pelnījuši iespēju mācīties, palika aiz strīpas? Par laimi, paši labākie stāsti tomēr tika novērtēti. Tajā pašā laikā aiz borta palika divi trīs, manuprāt, Prozas lasījumu cienīgi darbi, kamēr izvirzīti tādi, kas pelnījuši būt publiskoti vien autora blogā – ne vairāk. Tagad no tiem dunošais tukšums būs jāklausās tiem, kas uz Prozas lasījumiem nāks cerībā dzirdēt Literatūru. Ja vien pieslīpēšanā vai pat pārrakstīšanā nebūs iejaukušies pasniedzēji.

Prātojot par lasītāju gaumi, jārunā par pašas organizētajiem Tukuma Prozas lasījumiem, kas notika otro gadu. Mums vērtētāji ir auditorija. Noklausoties visu autoru priekšlasījumus, katrs var balsot par trim labākajiem. Tas atkal ir gan labi, gan slikti. Labi tāpēc, ka tiek novērtēts klausītāju – potenciālo grāmatu pircēju – viedoklis. Diemžēl tik mazā pilsētiņā tas neizslēdz kārdinājumu ar savu balsojumu izrādīt attieksmi pret autoru, nevis darbu. Zīmīgi, ka rakstnieks, kurš tukumnieku vērtējumā nebija starp labākajiem, bet pirms pāris gadiem uzcītīgi skolojies pieminētajās LA meistardarbnīcās, Kurzemes Prozas lasījumos, kas šogad spīdēja ar labiem darbiem un izteiksmīgiem lasījumiem, ieguva vienu no divām iespējām nolasīt savu stāstu Rīgā. Tā ir atbilde tukumniekiem, kuru biežākais pārmetums pēc vietējiem Prozas lasījumiem bija: “Kāpēc mums jālasa par deģenerātiem un divlitrīgām alus pudelēm? Rakstiet par skaisto, jautro, vieglo!” Atvainojiet, bet Literatūras uzdevums nav mālēt naivistu bezvēstījuma ainiņas. Izpatīkot lasītājam, autors riskē saņemt kāvienu no tiem pašiem lasītājiem, ka viņa grāmatas var “pašķirstīt minūti un tad uz mūžīgiem laikiem nolikt atpakaļ”, jo viegli tapis sīrups taču ātri sašķebina.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Igauņu rakstnieku sauc Jāks Jeerīts, viņam vairākas grāmatas izdotas latviski, bijis Igaunijas vēstnieks Latvija. Lūdzu, izlabojiet.

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+