Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. septembris, 2016
Drukāt

Aleksejs Girba: “Jābūt vēstures virzības izjūtai”

Režisors Aleksejs Girba piedalās preses konferencē par Liepājas teātra 110. jubilejas sezonu.Režisors Aleksejs Girba piedalās preses konferencē par Liepājas teātra 110. jubilejas sezonu.

Sestdien, 10. septembrī, Liepājas teātris savu 110. jubilejas sezonu atklās ar šveiciešu dramaturga Frīdriha Dirrenmata lugas “Vecās dāmas vizīte” iestudējumu maskavieša Alekseja Girbas (1963) režijā.
Pirms teātra viņš darbojies zinātnē, bijis izgudrotājs, iestudējis vairāk nekā 50 izrādes Maskavā un citur Krievijā, arī Ukrainā un trīs reizes – Lietuvā.

Vaicāts, ko nozīmē būt brīvam, nevienā teātrī nepiesaistītam režisoram Krievijā, Aleksejs Girba atbild: “Kad pievērsos šai profesijai, sapratu, ka viegla dzīve nebūs. Lai izdzīvotu – vienalga, kā aktierim, tā režisoram, – tev, pirmkārt, daudz jāstrādā, otrkārt, jābūt individualitātei un, treškārt, apveltītam ar vēstures virzības izjūtu, lai īstajā brīdī būtu priekšā. Aktieris var būt kādu laiku neievērots, nepamanīts, bet pēkšņi izrādās, viņš ir pirmais. Kā saka – veiksmei jābūt gatavam, tad tā atnāks pie tevis. Esmu jau vecs cilvēks (pasmaida). Audzināts padomju laikos. Ja nemaldos, Tarkovskis uzņēma… cik? Apmēram sešas filmas? Ingmars Bergmans uzņēma piecdesmit lentes, un viņa kontā vēl 150 iestudējumi teātrī. Goldoni uzrakstīja 160 komēdijas un 60 traģēdijas dzejā. Lope de Vega uzrakstīja vairāk nekā 250 lugas! Turklāt kā de Vegam, tā Goldoni bija savi teātri. Domāju, šo ražīgumu, no vienas puses, diktēja elementāra vēlme nopelnīt, bet, no otras puses – arī azarts un iespēja piedāvāt publikai allaž ko jaunu un interesantu. Ar to arī atšķiras cilvēki, kuru vārds paliek vēsturē. Vispār nekad nevajag žēloties. Grūtsirdība ir nāves grēks. Meierholds arī iestudēja vairāk nekā divsimt izrāžu. Viņam ļoti gribējās, lai cilvēki nāktu uz teātri. Vai visas šīs izrādes viņš mīlēja? Vai visas bija ģeniālas? Ļoti šaubos. Neatceros, kurš sacījis, taču – ja nebūs teātra, tad visi talantīgie cilvēki – aktieri, režisori – paliks bez darba. Mēdz teikt, ka visām lietām ir savs sākums un savs gals. Tikai cilvēka vēlmei spēlēt tāda nav. Tāpēc teātris ir un būs – varbūt citāds, dažādākās formās – taču pastāvēs mūžīgi. Kā radās franču pantomīma? Klīst leģenda, ka ielu teātra aktieriem karalis aizliedzis runāt, jo viņi visu laiku atļāvušies par valdnieku nejauki izteikties. Un aktieri apklusa, bet sazinājās ar rokām, žestiem. Jo cilvēka vēlme izteikties, kaut bez vārdiem, arī ir neiznīdējama… Nē, protams, principā šīs alkas var mēģināt iznīdēt – nogalinot, nošaujot, sēdinot cietumā, nedodot naudu, bet izteikties caur mākslu, mūziku, teātri – šī vēlme nekad un nekur nezudīs.”

Ko A. Girba domā par politiska spiediena esamību mūsdienu Krievijā un politisko teātri, arī par to lasiet sarunā ar režisoru 6. septembra “Kultūrzīmēs” vai arī e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+