Kultūra
Teātris un kino

Aleksejs Ščerbaks: Kā būtu, ja latviešu saimnieka meita ievestu mājās sīriešu bēgli? 9


Aleksejs Ščerbaks
Aleksejs Ščerbaks
Foto – Timurs Subhankulovs

“Baltā vārna melnā krāsā” – tāds ir nupat apstiprinātais nosaukums lugai, kas ieguva pirmo vietu Dailes teātra izsludinātajā lugu konkursā par tēmu “Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās” un tiks iestudēta nākamajā sezonā. Uzvarējušās lugas autors ir krievu dramaturgs Aleksejs Ščerbaks (1969), kuru pazīstam pēc lugu “Starpstacija”, “Tango ar Stroku”, “Piemiņas diena” iestudējumiem.

– Konkursā jūsu luga uzvarēja ar nosaukumu “Līvbērze”…

– Iepriekšējais nosaukums bija vēl cits: “Damaska – Atēnas – Līvbērze”. Bet pēc teātra lūguma jau pēc konkursa nācās piedāvāt trešo nosaukumu, un tagad lugu sauc “Baltā vārna melnā krāsā”. Bet darbība nosacīti notiek Līvbērzē. Tā ir vieta apmēram 15 kilometrus no Jelgavas. Tur dzīvo arī mani galveno varoņu prototipi – tēvs, latviešu ģimenes galva, un viņa meita. Un viņu uzskati ir principiāli atšķirīgi, diametrāli pretēji.

Ja nu man jāatklāj, pateikšu, ka es tēvu un meitu satiku saistībā ar M. Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudēto manu lugu “Neatkarības bērni”. Pēc tam pie viņiem abiem – tēva un meitas – vairākkārt braucu. Runājām no sirds.

Taču lugā nav viņu stāsts. Dzīvē meita ir apprecējusies ar latvieti. Lugā kā atspēriens izmantoti tēva un meitas uzskati par tēmu – kā būtu, ja būtu… Kā būtu, ja īstena latviešu saimnieka (šī vārda visplašākajā nozīmē) meita ievestu mājās musulmani, sīriešu bēgli?

Ģimenes galvas dzīvesstāsts var pārstāvēt ļoti daudzu latviešu likteni. Dzimis Omskā, kurp viņa ģimene pēc kara izsūtīta lopu vagonos. Atgriezies Latvijā pēc Staļina nāves, stāvējis uz barikādēm, pēc tam iestājās zemessargos, šobrīd viņam ir pāri sešdesmit, vīrs spēka gados. Nekad nav bijis partijā, bērniem nav ļāvis apsiet pionieru kaklautus.

Kad vaicāju – kas būtu, ja šeit ienāktu arābi un ļoti daudz? – viņš atbildēja: brauktu prom. Uz Krieviju, uz Omsku, pie radiniekiem… Bet meita ir pilnīgi pretējās domās. Viņai ir visnotaļ simpātiski rietumnieciskie uzskati, ka latviešiem jāpieņem bēgļi, jo arī latvieši pēc Otrā pasaules kara devušies bēgļu gaitās, un – kas būtu noticis, ja viņi it visur būtu atraidīti?

Pilno interviju ar Alekseju Ščerbaku lasiet 21. marta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.

LA.lv