Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. septembris, 2014
Drukāt

Voldemārs Krustiņš: Alfrēda Bērziņa liecība (5)

Labie_gadi_Berzins_8

2012. gada 23. jūlijā “Latvijas Avīze” publicēja mūsu līdzstrādnieka vēsturnieka Viestura Sprūdes rakstu “Neapmētāt pagātni ar dubļiem. Ko stāsta bijušā sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa trimdas vēstules”. Vēstules kļuva pieejamas, pateicoties A. Bērziņa (1899 – 1977) meitas Maijas Eineres kundzes pretimnākšanai. Ap to laiku arī “Latvijas Avīzes” izdevniecībā sāka rosīties domas par Alfrēda Bērziņa trimdas gadu literārā mantojuma novadīšanu līdz latviešu mūsdienu lasītājam. Nu tas notika pagājušajā nedēļā, Kārļa Ulmaņa kārtējās dzimšanas dienas atceres priekšvakarā. Uz grāmatu veikaliem ar cerību, ka grāmata nonāks arī Latvijas bibliotēkās, nogādāti A. Bērziņa “Labie gadi. Pirms un pēc 15. maija”, ko “Grāmatu draugs” izdeva 1963. gadā trimdas apstākļos. Kā palīdz saprast apakšvirsraksts, to var dēvēt par summējošu darbu, kura autors ir latviešu tautas lielās daļas atmiņā līdz pat mūsu dienām saglabāto Ulmaņa laiku labo gadu līdzdalībnieks, prezidenta K. Ulmaņa uzticams domubiedrs un līdzgaitnieks, vistiešākais to gadu liecinieks, gan padomju, gan vācu okupācijas laikos nikni neieredzēta persona (Viļa Lāča “Vētrā” aprakstīts kā Nīkurs). Tas nosaka gan paša liecinieka kompetenci, gan liecību vērtību. Mūsu laikraksta gados jaunāko lasītāju zināšanai piebildīšu, ka A. Bērziņa spalvai pieder vēl “1939. Lielo notikumu priekšvakarā” (1976) un “Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni” (1978), arī “Grāmatu drauga” apgādā. Saprotams, ka šīs grāmatas latviešu mūsdienu lasītājam līdz šim ir pieejamas vien antikvariātos (man paveicās lieliskajā vēsturisko grāmatu pagrabā netālu no Čaka un Matīsa ielas krustojuma).

Te nonāku pie svarīgākā. Trimdas gados latviešu emigrējušie izdevēji kultūras, zinātnes, mākslas un politikas darbinieki, rakstnieki, manuprāt, paveica nenovērtējami lielu, var teikt, milzīgu darbu nacionālas kultūras dzīves, kultūras procesa saglabāšanai un turpināšanai. Pat pašos spiedīgākajos trimdas apstākļos latvju trimdinieki vēlējās un spēja izdot piecu sējumu “Latvju enciklopēdiju” (1962 – 1982) Amerikas latviešu apvienības Latviešu institūta apgādībā. Tas ir darbs, kādam līdzīgu no okupācijas atbrīvotajā Latvijā ne vēlējās, ne spēja izdot valdības (jeb kliķes?) no Godmana līdz Straujumai (bet ko paveica – ar zināmu knipi oficiālajām autoritātēm – Belokoņa izdevniecība: “Latvijas enciklopēdija” 1. – 5., 2002 – 2009).

Līdz ar to ir radies jeb ar nodomu radīts informatīvs pārrāvums, kopš “Latviešu konversācijas vārdnīcas” izdošanas pārtrūkšanai, Latviju okupējot.

Šeit īsā rakstā nav ne iespējams, ne vajadzīgs pienācīgi pilnīgs trimdas bibliogrāfijas raksturojums – tas ir pamatīga pētījuma vērts, un tādam darbam tāpat kā enciklopēdiskam izdevumam būtu laiks un vieta līdz Latvijas valsts 100. gadadienai. Kaut vai šķietami pirmskara apstākļos. Patiesības labad ir jāraksta, ka pat Latvijā, ne tikai aiz mūsu valsts robežām netrūkst “spēku” (kā mūsdienās mēdz komunicēties), kam jebkurš atgādinājums par labiem gadiem valsts vēsturē ir nepatīkams. Tāpat kā A. Bērziņa atstātais un citu viņa laikabiedru (arī citādi domājošu) atstātais atmiņu mantojums. Bet tas paliek (A. Spekke, F. Cielēns, A. Klīve, E. Virza, Mariss Vētra…)

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Uz galvošanu, Vērotājs nekad nav saticisdzīvu Alfredu Bērziņu. Man gan gadijās.
    Vai Bērziņam var ticēt, to vērotāja apgalvojumi nav ni kapeikas vērti. Bet Bērziņam izdevās nonāk ASV, darboties sabiedriski un parādities turienes latviešu vidū. Lai cik godkārigs un viltīgs, viņam bija viss ko pazaudēt. Viņš saprata savu uzdevumu. Nedarīdams kaunu ni Ulmani, ni latviešo tautai.

    Vērotājs turpretī ir pastala, kuŗš spers mirušā godam ar savu netīro purnu. Kauns.

    Mums Bērziņš nav velti jāslaviņa, bet jāizlieto viņa vēsturiskā liecība skaidrojot tautas vēsturi.
    Tur mūļķīgiem “vērotājiem: vietas nav.

  2. A.Berzins bija intrigants,pielidejs un vienlaicigi kluss K. Ulmana konkurents,kas temeja uz K Ulmana vietu.
    Aizsargi bija paklauti A.Berzinam un to vadibu vins nedeva armijai .Biezas bija A.Berzina vizites pie gaisrega Eizena Finka ,lai uzzinatu cik ilgs muzs tiks atvelets K. Ulmanim un generalim J. Balodim.
    Palasiet Uzmanigi vesturnieka A.Caunes gramatu,,Generala J. Baloza pedejie dzives gadi Latvija,, un daudz ko uzzinasiet.

  3. Mūsu kliķēm un oficiālajai kultūrai daudz svarīgāks ir laikmetīgās mākslas muzejs!

Draugiem Facebook Twitter Google+