Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. aprīlis, 2013
Drukāt

Alises radītā brīnumzeme
. Par mākslu un attiecībām

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Viņa pati līdzinās skaistai gleznai, liegi un smalki izstrādātai, – tā nodomāju, veroties uz jauno gleznotāju Alisi Mediņu (28), kad tiekamies viņas darbnīcā. 


 

Šobrīd galerijā “Antonija” skatāma mākslinieces darbu izstāde “Pilsētas monologi”.

Gleznas nav iespējams aprakstīt, tās jāskata un jāizjūt. Alises ota līdz šim vairāk radījusi ainavu un pilsētu gleznojumus, bet šajā izstādē redzamajos darbos pilsēta paliek fonā, centrālo vietu atvēlot sievietes tēlam.

– Tā sanāca, ka gleznās ir daudz sieviešu portretu. Sieviete sēž kafejnīcā, it kā veras tukšumā un mēs nezinām, ko viņa domā, vai ir priecīga vai skumīga. Šīs gleznas tapa ziemā, tāpēc tajās jaušams mierīgums, pārdomas, laiskums, pauzīte pirms vasaras, kad sāksies aktīva darbība. Gleznās nav atainotas konkrētas sievietes, bet gan tēli, kas raisa sajūtas, – par saviem darbiem stāsta māksliniece.

Alise pat īsti nevar pateikt, vai šī ir viņas sešpadsmitā vai septiņpadsmitā izstāde. Mani tas ļoti izbrīna, ka tik jaunai gleznotājai jau bijis tik daudz izstāžu.

– Lai gleznotu, man nepieciešams stimuls. Ja ir noteikts datums, kad darbiem jābūt pabeigtiem, tad negaidu nezin kādu iedvesmu vai zibens spērienu, bet cenšos iekļauties termiņos. Tālab arī gadā kādas trīs izstādes sarīkoju. Nepiederu pie māksliniekiem, kas katru rītu deviņos stājas pie molberta un glezno līdz pieciem pēcpusdienā, taču, ja es ilgāku laiku neesmu ņēmusi rokā otu, tad kļūstu neizturama, nīgra, un sāku krist uz nerviem savam draugam. Acīmredzot man tas iekšējais pulveris kaut kā ir jāiztērē, – atzīst Alise.

Painteresējos, vai viņas draugs arī saistīts ar mākslu?

– Viņš sevi dēvē par pusmākslinieku, aizraujas ar pasaules mūziku, bet pats gan to nerada. Mani priecē, ka Aldis ir praktisks, spēj parūpēties par māju un saimnieciskām lietām.

Mākslinieki ir pa pusei nereāli ļaudis, tāpēc labi, ja līdzsvaram ir cilvēks, kas stabili stāv uz zemes.

Man nav nācies dzīvot kopā ar mākslinieku, bet iedomājos, ka šādās attiecībās kāds no partneriem varētu būt zaudētājs, upurējoties un piekāpjoties otram. Mākslinieki ir lieli egoisti un diviem tādiem līdzās pastāvēt noteikti nav viegli. Sievietes parasti vairāk nodarbojas ar bērnu audzināšanu un vīrietis tālab var atļauties būt mākslinieks, – spriež Alise.

Pavasarī, kad viss mostas, gribas sajusties viegli, lidināties pa gaisu, iemīlēties un būt mīlētai. Kas Alisei raisa priecīgās pavasara noskaņas?

– Nesen sāku nodarboties ar gleznošanu uz porcelāna un man radās tāda romantiska mīlētāju tēma, kurai iedvesmu guvu no vecajām amerikāņu filmām, jo tajās valda pacilāta gaisotne. Zīmējot skūpstā sakļāvušos mīlētājus, es šīs sajūtas pārnesu arī uz savām attiecībām, kas uzšķīla jaunu romantikas dzirksti. Manās attiecībās tas ienesa atkal un atkal jaunu iemīlēšanās sajūtu. Mēs ar Aldi esam pazīstami jau deviņus gadus, tāpēc ir skaisti, ka vari savu dzīvesdraugu ieraudzīt it kā no jauna. Ikdienas skrējienā jau uz to nekoncentrējies, un tad sāc saredzēt arī negatīvas lietas, jo katram var atrast kādus mīnusus.

Alise ar Aldi iepazinās Mākslas akadēmijā, kur topošā māksliniece apguva glezniecību, bet Aldis strādāja par sargu.

– Mums viss neiesākās žvik un ātri. Es tajā laikā biju kaislīga kristiete un baznīcā gājēja, bet Aldis pret kristīgo baznīcu izturējās noraidoši. Tas man bija izaicinājums – apskaidrot viņa prātu, bet viss apgriezās otrādi, Alda ietekme izrādījās stiprāka. Tā ir nepareiza nostāja – domāt, ka tikai tev ir taisnība. Taisnība nav rodama nevienā pusē, jāvadās pēc savas personīgās sajūtas un jāieklausās sirdsbalsī, – uzskata Alise.

Pirmā mīlestība vienmēr ir prātā paliekoša, un Alisi šīs satraucošās jūtas pirmo reizi skāra vienpadsmit gadu vecumā.

– Domājot par savu pirmo mīlestību, es tagad jūtos ļoti veca. Tas notika vasaras nometnes laikā. Man patīk, ka vīrietim ir gari mati un tas paticis jau no mazām dienām. Nometnē mums bija viens tāds garmatains puika, dažus gadus vecāks par mani. Pēc nometnes sākām sarakstīties. Viņš pirmais man atsūtīja iesmaržinātu vēstuli. Sapratu, ka man arī tāda jāsūta pretī un raudzījos pēc mammas smaržu pudelītēm.

Interesanti, vai Aldim arī ir gari mati?

– Jā, viņam ir gari mati. Mums ar Aldi ir paliela gadu starpība, bet viņš garā ir ļoti jauneklīgs. Mans tētis arī bija krietni vecāks par mammu. Laikam tāpēc man izveidojies tāds vīrieša tēls. Man nav lielas attiecību pieredzes, nav izveidota kartotēka ar simts lapām, kurās uzskaitīti visi bijušie, – nosmaida Alise.

Viņa uzskata, ka kopdzīvē otrs ir tavs spogulis, kurā redzi sevi ar visām pumpām, un tas nav patīkami. Bet tāpēc jau nav jācenšas otru mainīt, viņš parāda, kāda tu esi. Dzīvot vienai, tīksminoties par sevi, ir viegli, bet tad arī savi trūkumi nav redzami.

– Apzinos, ka vienai dzīvot būtu vieglāk, varētu ieslīdēt savā universā un tikai gleznot, aizmirstot par visu citu. Varētu ietīties savā egoismā un būt laimīga. Bet attiecībās ir jāiegulda laiks, jāizrāda uzmanība, jānovērtē otra rūpes. Bet, to sakot, rūca mana egoisma balss, jo patiesībā kopdzīvē ir daudz vairāk labā. Mākslinieki ir īpaši jūtīgi, svarīgi mīlēt un būt mīlētam, ieliekot šīs sajūtas savā daiļradē. Esmu saņēmusi daudz mīlestības no vecākiem, drauga, saviem mājdzīvniekiem – suņa, kaķa un degu. Mīlestība dod tādu laimes sajūtu, ko nevar atsvērt ar nezin cik kilogramiem radītu gleznu.

Alise teic, ka negribētos izklausīties emancipēta, bet nevarot iedomāties dzīvot uz otra rēķina.

– Sevi pieskaitu pie stiprajām sievietēm un varbūt tas ir mans mīnuss. Mana tipiskā atbilde vienmēr skan – es pati! Nevarētu būt atkarīga no cita un, manuprāt, nevienam nav jākļūst atkarīgam no otra labvēlības.

Esmu par to, ka nepieciešamības gadījumā sievietei jāspēj visu pamest un iet projām, nejūtoties kādam piesaistīta un nest upurus.

Ir sievietes, kas aizbildinās – bērnu dēļ neaizgāju no vīra. Un bērniem tādēļ visu mūžu jājūtas vainīgiem. Mani mulsina vīriešu vājums – ak, es nabadziņš. Iepazīšanās sludinājumā lasu – vientuļš vīrietis meklē partneri ar pastāvīgu dzīvesvietu. Pašas sievietes jau izrakušas to bedri, vēloties visu izdarīt – paņemt pičpaunā bērnu, vīru un kareivīgi soļot pa dzīvi. Tagad ir viegli nokļūt pasaulē, redzēt tur dažādus vīriešus. Nesaku, ka citur ir eņģeļi, bet viņi tomēr ir atšķirīgi no mūsu stiprā dzimuma. Ja kādai sievietei ir zems pašnovērtējums, tad viņai noteikti jāaizbrauc uz Itāliju, kur vienā laidā no vīriešiem dzirdēs komplimentus, cik skaista ir, – iesaka Alise.

Viņa spriež, ka būt mājsaimniecei arī ir talants un būt labai mammai, tas ir brīnišķīgi. Par sevi Alise to nezina teikt, jo vēl nav kļuvusi par mammu.

– Taču es zinu, ka varētu paļauties uz draugu, viņam ir daudz mīlestības, ko dot, un Aldis neteiktu, ko tas brēcošais radījums grib. Ja naktī mūsu suns prasās, lai izlaiž laukā, es to pat nedzirdu, bet Aldis vienmēr par viņu parūpējas, – savu draugu cildina māksliniece.

Arī pēc Mākslas akadēmijas beigšanas Alisei nav zudusi vēlme mācīties. Viņa ir apguvusi spāņu valodu un tikusi pie autovadīšanas apliecības. Alisei patīk mašīnas motora rūkoņa, tas smagais brrr…

Vaicāju Alisei, vai viņai ir kāda radniecība ar izcilo komponistu Jāzepu Mediņu. Esot gan, viņš bijis Alises tēta vectētiņš.

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+