Alkohola tirdzniecības vai kultūras valsts? 0
Tikko 20. augusta Ministru kabineta sēdē izskatīts informatīvais ziņojums “Par valsts pamatbudžeta un valsts speciālā budžeta bāzi 2020., 2021. un 2022. gadam”. Tas ir pirmais solis ceļā uz valsts budžeta sastādīšanu un pirmā zīme, kas liecinās, vai latviešu literatūras eksports valsts varai šķitīs vismaz tikpat svarīgs un atbalstāms kā alkohola eksports.
Par līdz šim sasniegto un nākotnes redzējumu latviešu grāmatniecības eksportā uz diskusiju “Kultūrzīmju” redakcijā aicināju platformas “Latvian Literature” vadītāju INGU BODNARJUKU-MRAZAUSKAS, Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieku kultūrpolitikas jautājumos ULDI ZARIŅU, Latvijas Grāmatniecības padomes priekšsēdētāju un izdevniecības “Jāņa Rozes apgāds” izpilddirektori RENĀTI PUNKU, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju ARNO JUNDZI, izdevniecības “Zvaigzne ABC” valdes priekšsēdētāju VIJU KILBLOKU, apgāda “Liels un mazs” dibinātāju ALĪSI NĪGALI un Jelgavas tipogrāfijas valdes priekšsēdētāju MĀRI MATREVICU.
Lai kaimiņi apskauž
– Gaidot Latvijas simtgadi, kad mēs līdz ar divām pārējām Baltijas valstīm bijām Londonas grāmatu tirgus viesu valsts statusā, literatūras eksportā tika ieguldīti lieli līdzekļi un arī darbs, lai no jauna radītu sistēmu, kura sabruka līdz ar Latvijas Literatūras centra bankrotu. Atskatoties uz trim aizvadītajiem gadiem, kādi ir rezultāti, vai izvirzītos mērķus izdevies sasniegt?
I. Bodnarjuka-Mrazauskas: – Esam apkopojuši saskaitāmos rezultātus par trīsarpus gadiem, un redzams, ka pirms 2015. gada lielākais skaitlis ir desmit pārdotu autortiesību gadā, pārsvarā tās bija četras piecas grāmatu tiesības gadā. Patlaban ārvalstu izdevējiem pārdoto tiesību vidējais apjoms gadā ir 50, turklāt tā ir informācija, kas nonāk pie mums, jo ir autori, piemēram, Eiropas Savienības literatūras balvas ieguvēji, kuriem tiesību pārdošana notiek citā lokā. Tāpat reizēm saņemam informāciju no izdevējiem, kuri paši strādā ar ārvalstu izdevējiem. Bet vidēji tās ir 50 grāmatas – liels un augošs skaitlis.
Šobrīd esam tikuši pāri triju gadu posmam, kad jābūt klātesošam lielajos grāmatniecības notikumos, lai tevi vispār ņemtu par pilnu, tagad ārzemju izdevējus, arī lielos, uzrunāt jau daudz vieglāk. Viņi piekrīt apsvērt Latvijas autoru darbu izdošanu, izdevējiem un autoriem aug arī ienākumi par autortiesībām.
Ko nebijām plānojuši, tā ir lielā ārvalstu mediju atsaucība. Pavisam ārvalstu presē, un mēs runājam par nopietniem izdevumiem, bijušas 350 līdz 400 publikācijas par latviešu literatūru.
– Savā ziņā var teikt, ka pasūtītājs ir Kultūras ministrija. Kā esat apmierināti ar sasniegto?
U. Zariņš: – Mēs esam ārkārtīgi gandarīti par paveikto, kas bijis iespējams, pateicoties Latvijas valsts simtgadei un simtgades finansējumam. Droši vien ir vairāki veidi, kā mērīt kāda projekta rezultātus. Viena lieta ir skaitliskie rādītāji, kas pārsnieguši mūsu cerības, bet grūtāk izmērāmais faktors ir latviešu literatūras, Latvijas valsts atpazīstamība, ko esam ieguvuši ar ārkārtīgi veiksmīgo “I Am Introvert” zīmolu, par ko pat mūsu kaimiņi ir skaudīgi, un to būtu labi arī turpmāk izmantot Latvijas, ne tikai literatūras, zīmološanai ārpusē. Vēl esam ļoti gandarīti, ka viss paveiktais ietekmējis ne tikai pārdošanu, bet ceļ arī latviešu autoru pašapziņu par savu varējumu – ka varam rakstīt ne tikai Latvijai, bet arī Eiropai un pasaulei. Ir ļoti būtiski, ka šis ritenis ir iegriezts un ka tas neapstājas.
– No izdevējiem esmu dzirdējusi salīdzinājumu – ja tagad valsts aptur finansējumu platformas “Latvian Literature” darbībai, tad tas salīdzināms ar paklāja izraušanu no kājapakšas, jo individuāli izdevēji nespēj šādā līmenī literatūras eksportu turpināt.
A. Nīgale: – Protams, ka bez atspēriena punkta tas nav iespējams. Ne tikai mums, kas esam maza izdevniecība, bet arī lielam izdevējam ir daudz par dārgu doties uz tirgu. Vismazākā stenda izmaksas ir 5000 eiro, tam jāpieskaita grāmatu transportēšana, stenda iekārtojums, cilvēki, kuri darbojas stendā, – izmaksas katram tirgum ir vismaz 10 000 eiro, un ir vismaz trīs tirgi, kuros jāpiedalās.
Mēs kā izdevniecība sākām braukt uz Boloņas bērnu grāmatu izstādi jau 2011. gadā, mūsu gandrīz desmit gadu ilgā pieredze liecina – kopš izveidota platforma “Latvian Literature”, darbība kļuvusi daudz mērķtiecīgāka, un tai ir arī būtiski rezultāti. Pēdējos trīs četros gados esam pārdevuši 51 nosaukumu 17 valodās, un reizēm grāmatu nosaukumus aizrunā jau pirms došanās uz grāmatu tirgu. Ir attīstījies arī Āzijas tirgus, kur esam izveidojuši sadarbību ar aģentu – tas nav sadarbībā ar “Latvian Literature”, bet bijis iespējams, tikai pateicoties līdzšinējai sadarbībai.
Tagad to visu pārtraukt ir, man šķiet, pilnīgi bezjēdzīgi – svinējām simtgadi, pateicoties tās finansējumam, iznācām uz platformas, palēcāmies un, ja tagad finansējuma nebūs, mēs kritīsim, jo spārnu jau cilvēkam nav.
V. Kilbloka: – Platforma “Latvian Literature” ir nepieciešama lielo notikumu organizēšanai. Mūsu, izdevēju, mērķis tagad ir Frankfurte. Londona parādīja, ka varam izcelt autorus un literāros darbus, to apliecina arī “Zvaigznes ABC” un “Dienas Grāmatas” panākumi (Londonas grāmatu tirgū šīs divas Latvijas izdevniecības saņēma balvas, savukārt izdevniecība “Liels un mazs” Boloņas grāmatu tirgū tika nominēta balvai kā labākais Eiropas bērnu grāmatu izdevējs. – L. K.). Savukārt Frankfurte ir profesionāļu pasākums, kur izdevēji rāda sevi, un, ja tur piedalāmies kā viesu valsts, tas nozīmē, ka ne tikai mēs paši gatavojamies, gatavošanās notiek arī no izstādes rīkotāju puses – mums tiek pievērsta īpaša uzmanība, izcelts arī tas, ko paši pat neiedomātos izcelt.
Uzlikt sevi uz grāmatniecības kartes, kas tika izdarīts ar Londonas grāmatu tirgu, – tā ir liela lieta, bet šim notikumam ir ilgs pēctecības periods, kurā vari augt vai krist, ja neko nedari.
Ko dara, piemēram, Lietuva? Mēs redzam – ja lietuviešu autoru darbu tulkošanai mūsu tulki saņem lielu honorāru, tad izdevējs šajā procesā tiek ievilkts un ieinteresēts. Bija jau ļoti labi redzams, kā šis process sākās ar skandināvu autoriem – viņi manā izdevējas pieredzē bija pirmie, kas ļoti aktīvi piedāvāja finansējumu, ja ārzemju izdevniecības ņēma noteiktus autorus, un tie bija arī komerciāli autori. Kad somi iekļāvās šajā plūsmā un sāka piedāvāt finansējumu, es sākumā raudzījos skeptiski, jo tas nebija tik moderni, mums nebija tik laba pieredze, bet tagad redzam, ka romānam “Četru ceļu krustojums” izpirkti tūkstoš eksemplāri vienā mirklī.
Mērķtiecīgi strādājot, var panākt, ka literatūra un valsts kļūst atpazīstama. Iekļaujoties šajā procesā, arī mēs to varam panākt. Varam jautāt, kas pasaulē lasīs Aivara Freimaņa “Katlu” vai Jāņa Lejiņa “Vīrieša sirdi”. Kam tā mūsu vēsture interesē? Bet, ja somiem izdevās panākt, ka mēs patiešām ieinteresējāmies par viņu vēsturi, ka viņu literatūra caur cilvēku likteņiem tika padarīta pazīstama tik lielā mērā, ka tagad jau ir konkurence par nosaukumiem izdevēju starpā – tā ir arī valsts reklāma, jo, izlasījis grāmatu, ieinteresējies par valsti, aizbrauc ekskursijā paskatīties, kur tas viss ir noticis. Tagad Noras Ikstenas “Mātes piens” ieinteresējis mūsu sieviešu likteņos, un tas jāturpina, bet to nevar panākt, neparādot no valsts puses, ka mēs esam ieinteresēti, mēs jūs, ārvalstu izdevējus, atbalstīsim. Komercija sākas tikai vēlāk, bet tad tā ir ļoti nopietna – skandināvu detektīvus tagad pasaulē tulkos, ja arī tiem vairs nekādu atbalstu nepiedāvās.
R. Punka: – Es kā izdevējs, kurš pērk tiesības, apstiprinu, ka Vija ļoti precīzi formulēja, kā tas notiek, jo pasaulē konkurence ir milzīga, un ir jābūt arī valsts atbalsta mehānismam, lai šos procesus sekmētu. Inga jau minēja salīdzinošos ciparus, varu vien piebilst – no visām latviešu autoru darbu tiesībām, kas kopš neatkarības atgūšanas tikušas pārdotas uz ārzemēm, viena trešdaļa ir pārdota pēdējos trijos gados. Šķiet, pietiekami daiļrunīgs skaitlis.
Uz papīra budžetā pieprasītā nauda nezinātājam – 455 000 eiro – var šķist paliela, bet, kad vēl darbojās Latvijas Literatūras centrs, mēs padomē regulāri uzdevām jautājumu, kādēļ nauda, ar kuru tika strādāts vismaz desmit gadus, ir tik neliela. Ar neapbruņotu aci bija redzams, ka ar to nekas nopietns nav panākams. Cipariem, kas tagad tiek likti galdā, būtu bijis jābūt budžetā jau gadiem ilgi, un tad, iespējams, rezultāts būtu bijis jau agrāk un jautājums, vai vajag, vispār nerastos. Tagad nedrīkst palaist vējā to, kas pēdējos trīs gados izdarīts.
– Arno, vai autori arī kaut kādā veidā ir izjutuši “Londonas efektu”?
A. Jundze: – Man grūti pateikt par visiem rakstniekiem. Ir autori, kuri nejuta. Ir autori, kuri savu starptautisko iznācienu un arī talantu pirms daudziem gadiem vienkārši nodzēra. Kāds sociālajos tīklos visādas dīvainības raksta. Tāpat Rakstnieku savienībā ir daudz gados vecu biedru, kuri savu radošo darbību beiguši. Grūti vispārināt. Kaut gan, piemēram, klasiķi Zigmunds Skujiņš, Regīna Ezera, Anšlavs Eglītis, Čaks, Rainis tiek izdoti. Situācijas ir dažādas. Ne jau mēs varam piespiest ārzemju izdevēju kaut ko izvēlēties, viņi paši izvēlas, bet kopējais virziens ir pozitīvs.
Man aizvakar naktī pēkšņi uzrakstīja Maķedonijas izdevēja – hei, vai tu esi tas pats Arno, kurš uzrakstījis “Sarkano dzīvsudrabu”, mēs gribētu to izdot. Protams, viņi grib izdot arī tādēļ, ka zina par mūsu atbalsta programmu. Bet pirms trim gadiem šāda situācija nebūtu iespējama principā, jo latviešu literatūras atpazīstamība bija nulle. Es kā Rakstnieku savienības vadītājs ar to saskāros ļoti tieši, ka Eiropā zina lietuviešus, zina igauņus, bet latviešus ne. Mēs esam iespēju robežās to centušies mainīt, šovasar sarīkojām Eiropas Rakstnieku padomes ģenerālo asambleju, uz kuru sabrauca ap 60 rakstnieku no visas Eiropas, sajuta Latvijas garšu un bija sajūsmā. Ja tagad apturam dalību tirgos un atbalsta programmu tulkošanai – nu okei, varam sēdēt mucā, man kā autoram jau it kā vienalga. Platforma tik daudz paveikusi, meitenes pārvilinājušas tulkotājus, kas nebija viegli, nu tad zaudējam viņus – trīs gadus veltīgi mācījušies latviešu valodu, tagad tulkos no lietuviešu, igauņu vai kādas citas valodas…
V. Kilbloka: – Arno, mēs nemaz nedrīkstam tādā pesimistiskā garā runāt. Valoda, grāmatas, prese ir pats nozīmīgākais, kas valstī ir. Mums jābūt stingriem pārliecībā, ka nedrīkst noraut podā to, kas ir izdarīts, jo tā ir valsts mantas putināšana, ja tas, kur ir ieguldīti līdzekļi, radusies atpazīstamība, kur ir cerība arī uz komerciālo aspektu, pēkšņi tiek apturēts. Lai cilvēki valdībā, kuri paši varbūt nav nevienu grāmatu izlasījuši, sāk par to domāt. Kas tad vispār ir valsts? Pirmkārt, tā ir valoda. Ja nav latviešu valodas, kas mēs būsim? Grāmatas, prese – tās ir lietas, kas māca domāt, pareizi izteikties, pareizi rakstīt. Turklāt mēs neprasām pabalstus, mans uzņēmums budžetā iemaksā tik daudz, ka par to varētu visas Latvijas publiskās bibliotēkas fondēt. Nemaz jau nerunāsim par tipogrāfijām. Mēs esam industrija!
– Māri, tagad jums īstais brīdis teikt savu vārdu – poligrāfijas uzņēmumi valsts budžetā maksā vislielākos nodokļus no visa grāmatniecības sektora. Vai jūs jūtat ietekmi no valsts dalības starptautiskajos grāmatu tirgos?
M. Matrevics: – Mūsu portfelī, var redzēt, Latvijas pasūtījumi saglabā diezgan konstantu apjoma daļu, bet ārvalstu tirgi pastāvīgi aug. Ja jāteic, ka runā par ārvalstu tirgiem, mums kā tipogrāfijai ir vienkāršāk nekā izdevējiem – mēs aizbraucam, satiekam izdevēju, ja viņam patīk tas, ko darām, sākas sadarbība, ja nepatīk – sadarbība nesākas. Sākumā braucām ar grāmatām čemodānā, noīrējām stendu, uz vietas kaut ko centāmies iekārtot – tas bija lētāk, taču ne ilgtspējīgi. Kopš 2013. gada ar savu stendu piedalāmies izstādēs Helsinkos, Gēteborgā, Parīzē un Frankfurtē un, tikko sākām braukt ar savu stendu, uzreiz sajutām pieaugumu. Ļoti svarīgi, ka tu visu laiku izskaties atpazīstami, paredzami. Latvija pēdējos trīs gadus bijusi pietiekami reprezentatīvi pārstāvēta gan Frankfurtē, gan Londonā, gan Boloņā, mēs vienmēr ar lepnumu vedam uz valsts stendu savus klientus, jo tas vienmēr ir interesants, izskatās līdzvērtīgi ar lietuviešiem, igauņiem, islandiešiem.
Par izmaksām prātoju, kā lai tās aprēķina. Stends mums ir astoņus kvadrātmetrus mazs, taču tajā ietilpināmies. Stenda izmaksas uz visām četrām izstādēm ir 30 000 eiro gadā. Bet ar stendu vien jau nepietiek, jābūt arī pārdošanas vadītājiem, kas strādā ne tikai izstādes stendā, bet gan visu cauru gadu aktīvi komunicē ar klientiem, meklē risinājumus, pieņem pasūtījumus, risina sadarbības jautājumus. Izstāde ir sadarbības koncentrāts. Pārdošanas vadītāji mums ir četri – pa vienam Francijai un Vācijai, viens Somijai un Islandei un viens – Zviedrijai un Norvēģijai, algu fonds pārsniedz 100 000 eiro gadā.
Kas attiecas uz nodokļiem, kurus nomaksājam, man to apjoms šķiet milzīgs – “Jelgavas tipogrāfijas” nomaksātais sociālais nodoklis pēdējos piecos gados pieaudzis no 258 000 līdz vairāk nekā 620 000 eiro, savukārt iedzīvotāju ienākuma nodoklis – no 469 000 eiro 2014. gadā līdz 803 000 pērn.
I. Bodnarjuka-Mrazauskas: – Zinu, ka ārzemju izdevēji pēc sarunām mēdz nosliekties par labu Latvijas tipogrāfijām, īpaši vācu izdevēji tās labprāt izmanto saviem pārdošanas katalogiem, kuros prezentē gaidāmās grāmatas, – tā ir daudzu tūkstošu tirāža, un, ja viņi to Latvijā var nodrukāt lētāk nekā Vācijā, viņi tā arī dara.
M. Matrevics: – Savukārt mūsu norvēģu sadarbības partneris romānu “Jelgava 94” izdeva norvēģiski…
R. Punka: – Nozares savstarpējā sinerģija veidojas neatkarīgi no tā, kas ir stendu rīkotājs, bet pašiem grāmatniekiem tas ir arī jautājums par pašcieņu, par piederību – bija laiks, kad sajūta bija diezgan rūgta un salīdzinājumā ar iedzīvotāju skaita ziņā pat nelielākām valstīm izskatījāmies bēdīgi. Pēdējos trīs gados iedibināta un darbojas Memoranda padome, sakārtoti tālākizglītības aspekti grāmatniecībā, izdevējiem ir lielākas iespējas aizbraukt un pašiem darboties stendā – ieguvēji ir gan izdevniecības, gan rakstnieki, straujš lēciens noticis ilustrācijas attīstībā un jaunas paaudzes ienākšanai, un, ja valsts atbalsts būs jūtams, šie procesi notiks vēl straujāk un lielākos apmēros.
V. Kilbloka: – Tas, ka latviešu literatūra izlaužas ārpus Latvijas robežām, ka izdevēji kļūst starptautiski atpazīstami, dod labumu arī citām nozarēm. No tā, ka kļūstam pelnītspējīgāki, iegūst visi, jo ienākumi budžetā palielinās. Labi, ka ir likums par radošo personu statusu, bet ar to nepietiek, ir vajadzīgs, lai viņi ir apritē…
Ar pūlēm izaudzētu ganāmpulku nenokauj
– Pēdējās dienās izskanējusi ziņa, ka Kultūras ministrija platformas “Latvian Literature” darba nodrošināšanai turpmāko triju gadu budžetā pieprasīs 831 000 eiro jeb 277 000 eiro gadā. Kā radusies šī summa, ja zinām, ka iepriekš runa bija par nepieciešamību saglabāt līdzšinējos 455 000 eiro gadā, un vai ar to pietiktu?
I. Bodnarjuka-Mrazauskas: – Šie 277 000 eiro ir kompromiss, tos budžetā prasīja jau šajā gadā, bet neiedeva. Svarīgi uzsvērt, ka šie 277 000 tika prasīti klāt jau esošajiem 72 000 eiro ar domu, ka trūkstošos 106 000 varētu saņemt no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējuma. No politiķu puses izskanēja, bet mūs nepārliecināja, minējums par Baltijas Kultūras fonda finansējuma piesaisti, un tagad ir pilnīgi skaidrs, ka no šīs puses naudu nedabūsim.
A. Jundze: – Ja mēs katru gadu no VKKF prasām naudu lasīšanas veicināšanai, tulkošanai vai grāmatu tirgiem – lietām, kuras būtu jāparedz valsts budžetā, – tas sit pa autoru, jo radošās stipendijas joprojām ir pilnīgi kroplas un nepietiekamas. Pat 2008., 2009. gadā, pašā krīzes trakumā, radošās stipendijas bija lielākas.
– Vai Kultūras ministrija ir pārliecināta, ka līdzekļi literatūras tulkošanai un popularizēšanai ir prioritāte, un vai esat gatavi par to pārliecināt arī sarunu partnerus?
U. Zariņš: – Par to, ka šī nauda ir nepieciešama, esam pārliecināti par simt un pat piecsimt procentiem. Vai mēs varam pārliecināt lēmumpieņēmējus… Ministrija objektīvi izdarījusi visu, ko var, šo naudu prasot, bez diezin vai kāds ņemsies sist pie koka un teikt, ka tā tiešām valdībā un Saeimā tiks piešķirta. Ja runā par Kultūras ministrijas prioritātēm 2020. gada budžetā, – pirmā ir kultūras darbinieku algas, otrā – kultūrizglītība: šeit galvenā cerība uz to, ka summa, ko prasām “Latvian Literature”, ir neliela.
V. Kilbloka: – Varbūt tad jāatgriežas pie reālām cīņas metodēm un jāiet ar plakātiem uz Saeimu? Galu galā, ir pārliecināti tulkotāji, atrasts ceļš uz ārvalstu izdevniecībām, radīta atpazīstamība. Tagad to visu pārtraukt – tas būtu kā ar lielām grūtībām izaudzēt šķirnes piena govju ganāmpulku un tad to izkaut. Ministru kabinets lems naudu nedot? Viņiem ir jālemj naudu piešķirt, jo nedrīkst taču iznīcināt to, kas ar tādām pūlēm izveidots! Tāpat ar PVN grāmatām. To pacēla, kad valstī bija krīze, valsts gāja bojā, to var saprast. Bet tagad, kad valsts atguvusies, alkoholam akcīzes nodokli var nolaist, bet grāmatām PVN nevar…
M. Matrevics: – Politiķiem šķiet, ka viņi maksā algas kultūras darbiniekiem. Bet, vai tad izdevēji, tipogrāfijas, rakstnieki, mākslinieki, redaktori – tie nav kultūras darbinieki? Ja alkohola lobijs ir tik spēcīgs, ka viņi spēj caursist nodokļa samazinājumus un veicināt tautas nodzeršanos, tad radiet, lūdzu, noteikumus, lai arī grāmatu industrija var strādāt. Nodrošiniet, lūdzu, līdzīgus noteikumus, kā piedāvā citas mazās valstis. Es jau nerunāju par Islandi, kur valsts apmaksā katra izdevēja izdevumus 25% apmērā visam, kas iznāk islandiešu valodā. Viņi sapratuši, ka tas ir efektīvs paņēmiens, lai grāmata islandiešu valodā maksātu līdzīgi kā angļu valodā vai pie mums krievu valodā.
A. Jundze: – Par autoriem jau ikdienā neatceras. Tad, kad uz Londonu kādam vajag aizbraukt, pamana. Kad Laimonis Purs paziņoja, ka trūkuma dēļ meklēs iespēju veikt eitanāziju, visi pēkšņi satraucās. Bet, ja valstī būtu normāli noteikumi, tad arī rakstnieki varētu normāli dzīvot. Tagad valsts vispirms autoru noved līdz situācijai, ka esi mazliet labākā stāvoklī par bomzi, jo rakstnieks ilgus gadus pat sociālo nodokli par sevi nevarēja samaksāt. Pa neatkarības gadiem jau viena trīsdesmitgadnieku paaudze kļuvusi par sešdesmitgadniekiem. Kāda būs viņu pensija?
V. Kilbloka: – Lai pastāvētu uz šo summu, skaidri jāpasaka: mēs ar fantastiskiem panākumiem esam bijuši Londonā, tagad mūsu mērķis ir viesu valsts statuss Frankfurtē. Valdība, nolemjot samazināt atbalstu, pārvelk šim mērķim krustu, pasaka – jūs nekad nebūsiet Frankfurtē. Bet te vairs nav runa par lasītājiem, par to, ka pārdos viena vai divu rakstnieku autortiesības, Frankfurtes grāmatu tirgus ir kā olimpiskās spēles, tur piedalās viss plašais Kultūras ministrijas pārstāvēto kultūras darbinieku spektrs un ne tikai.
M. Matrevics: – Kad Frankfurtes izstādes laikā esi viesnīcā, tu vai nu skaties futbolu, vai arī ziņas par to, kas notiek grāmatu tirgū. Tikko, kad viesu valsts bija Gruzija, visi par to rakstīja. Salīdzinot ar EXPO, kur vienmēr cenšamies nokļūt, tur tu esi viens mazs kukainītis starp daudziem citiem, bet, ja esi viesu valsts Frankfurtē, to pamana visi. Tur strādā šefpavāri ar nacionāliem ēdieniem, tur prezentē valsti visās kultūras jomās, visās nozarēs.
U. Zariņš: – Frankfurte ir mūsu redzeslokā, esam par to runājuši Grāmatniecības padomē, tikušies ar LIAA un Latvijas vēstniecību Vācijā, uzmetuši, kādi soļi veicami. Skaidrs, ka tā nav tikai kultūra, bet politiska izšķiršanās, vai gribam būt redzami šajā patiešām nozīmīgajā forumā.
Uzziņa
“Latvian Literature” paveiktais četru gadu laikā:
• 135 Latvijas autori un nozares profesionāļi apmeklējuši dažādu valstu festivālus;
• 45 pārdotas darbu tiesības uz angļu valodu: 7 nozīmīgi kultūrvēsturiskie izdevumi angļu valodā;
• 120 pārdotas darbu tiesības uz citām valodām;
• ~300 darbu paraugtulkojumi.
Valsts budžeta garantētais finansējums literatūras eksportam gadā* (eiro):
Latvija: 72 000 Lietuva: 440 000 Igaunija: 732 000 Zviedrija: 954 307 Somija: 1 200 000 Polija: 1 634 370 * “Latvian Literature” dati
