Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. februāris, 2013
Drukāt

Alkst pēc sociālām garantijām


Foto - LETAFoto - LETA

Vismaz trešdaļai Latvijas radošo cilvēku nākotnē varētu būt nopietnas problēmas ar pensijām un citām sociālajām garantijām; vairāk nekā trešdaļa pārdomājuši iespēju pārcelties uz citu valsti, bet gandrīz puse bijuši gatavi pavisam pamest savu radošās darbības jomu.


Tik satraucošu, neviennozīmīgu un pat dramatisku ainu par dažādās kultūras nozarēs strādājošo dzīves īstenību un noskaņojumu atklāj pētījums “Radošo personu situācija Latvijā 2012”. Kopš pērnā gada oktobra ar Kultūras ministrijas atbalstu kopā ar radošajām savienībām to īstenoja Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku grupa.

Pētījumam vajadzēja būt galvenajam darbam ceļā uz brīdi, kad arī Latvijā dienas gaismu beidzot ieraudzīs joprojām nebeidzamā viedokļu apmaiņā iestrēgušais likums “Par radošo personu statusu”, kas kultūras jomā strādājošajiem ar neregulāriem ienākumiem, kā arī brīvmāksliniekiem sniegtu iespējas pretendēt uz sociālajām garantijām. Pētījums skaidri apliecina, cik sarežģīti, bet tomēr svarīgi būtu arī Latvijā pieņemt šādu likumu, kas jau ir spēkā mūsu kaimiņvalstīs.

“LA” jau ir rakstījusi, ka, pēc aptuveniem aprēķiniem, sociālās garantijas būtu nepieciešamas apmēram sešiem tūkstošiem radošo cilvēku. Problēma, kas arī šoreiz apgrūtināja iegūt precīzāku un objektīvāku ainu – tas, ka jēdziens “radošais cilvēks” Latvijā ir ļoti izplūdis – vēl līdz šim neviens nav spējis izstrādāt vispāratzītas formalizētas pazīmes, kas ļautu veikt korektu un argumentētu šo personu uzskaiti pēc noteiktiem kritērijiem. Šobrīd vienpadsmit radošās savienības apvieno ap 2800 biedru. Tomēr sarežģītāka problēma, kuru neatrisina arī tikko veiktais pētījums, ir noskaidrot brīvmākslinieku skaitu.

No otras puses, pētījuma dati liecina arī to, ka vēl nenoskaidrota daļa radošo cilvēku savas dienas, iespējams, vada tik lielā trūkumā, ka viņiem nav pieejami modernie saziņas līdzekļi, vai arī liecina par kultūras strādnieku krietnas daļas diezgan lielo inertumu, kas droši vien sakņots vilšanās sajūtā un aizvainotībā varas līdzšinējās nevērīgās attieksmes dēļ.

Pētījums atklāj tendenci, ka lielākā daļa radošo cilvēku paralēli spiesti strādāt maizes darbā (59%), bet tie, kas nodarbināti tieši radošajā darbā, pārsvarā strādā uz autoratlīdzības līguma (56%) pamata – tātad bez sociālajām garantijām. Turklāt uzkrītoši – kā galveno savas darba dzīves problēmu viņi atzīst nepietiekamu atalgojumu (70%), kura dēļ spiesti savienot radošu darbu ar darbu iztikšanai, kas līdzās citiem apsvērumiem daudzus mudinājis pārdomāt iespējas pavisam pamest radošās darbības jomu (45%) vai arī plānot pārcelšanos uz citu valsti (38%). Tostarp apbrīnojami, ka nevienu līdz šim nav satraucis fakts, ka neviens pētījums nesniedz ainu, kāds tad kopumā ir Latviju jau pametušo radošo cilvēku skaits un kuras nozares ir vislielākās zaudētājas.

“Mani ienākumi ir ļoti svārstīgi – ir mēneši, kad nav tiešām nekā, ir, kad saņemu 500 latus. Viss atkarīgs no tā, cik bieži ir uzaicinājumi uzstāties. Vidējie ienākumi mēnesī varētu būt 100 latu. Pašlaik dzīvoju pie vecākiem un vismaz par īres maksu man nav jādomā,” intervijā atzinusi kāda mūziķe.

Kāds mākslinieks stāstījis: “Citreiz pat vairākus mēnešus neko nevar pārdot. Bet, kad pārdodu kādu gleznu, uzreiz nopērku otas un krāsas. Tās visas ir ļoti dārgas, tāpēc sanāk galīgi pa nullēm.”

Tomēr situācija dažādās jomās ir atšķirīga – piemēram, literāti vismazāk (32%) strādā uz darba līgumu pamata, bet visvairāk saņem autoratlīdzību, kuras apjomi bieži ir minimāli, un tādēļ sagaida arī valsts atbalstu šajā jomā. Skatuves mākslinieki norāda, ka lielāko daļu ienākumu saņem, strādājot savā nozarē, bet sūdzas par pārāk zemu atalgojumu, kas mudinājis apsvērt citus darbības veidus. Bet mūzikas nozares pārstāvji visbiežāk strādā bez darba līguma (32%), toties visretāk domājuši par iespējām pamest radošās darbības jomu.

Pētījums arī apstiprina bažas, ka zemo autoratlīdzību un, iespējams, arī vispārējās pret valsts sociālo aizsardzības sistēmu vērstās skeptiskās attieksmes dēļ daudzi radošie ļaudis vai nu nespēj veikt, vai arī izvēlas neveikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Vismaz daļu nodokļu maksā 90% aptaujāto, tomēr visvairāk maksātais ir iedzīvotāju ienākumu nodoklis, sociālās apdrošināšanas iemaksas veic 59% respondentu, bet 15% maksā mikrouzņēmuma nodokli.

 

VIEDOKĻI

Latvijas Radošo savienību padomes priekšsēdētāja Ieva Struka: “Vissatraucošākais, ko pētījums pierāda, – ka puse radošo cilvēku strādā vairākos darbos, bet ne jomā, kas viņiem padodas vislabāk. Tikpat biedējoši ir tas, ka tie, kas nav ar mieru pamest radošo darbu, piemēram, mūzikas nozarē strādājošie, ir gatavi pamest šo valsti. Šobrīd jānotiek padziļinātai izpētei katrā nozarē. Atgriešanās pie radošo cilvēku sociālo garantiju jautājuma, Kultūras aliansei sadarbojoties ar Kultūras ministriju, varētu notikt aprīlī. Pamatjautājums – kā sociālās garantijas nodrošināt vismazākā atalgojuma saņēmējiem un kā panākt veselības apdrošināšanu kultūras nozarēs strādājošajiem. Iespējams, ka to varētu risināt, iesaistoties radošajām savienībām.”  

Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Lolita Rūsiņa: “Vispirms jādefinē, kas ir radošā persona, kā arī jāizpēta pašnodarbināto brīvmākslinieku sociālās aizsardzības iespējamie risinājumi. Veiksmīgai tālākai virzībai Kultūras ministrija aicinās uz sadarbību Labklājības ministriju.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+