Alla Sigalova: „Uz skatuves cilvēks var būt arī kails” 1
Sestdien, 22. oktobrī, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvos pēc krievu rakstnieces Viktorijas Tokarevas vienīgās lugas „Lai tā ir” veidotā izrāde “Mīlēt”, ko iestudējusi Krievijas vadošā laikmetīgās dejas un režijas autoritāte Alla Sigalova. Viņa ir arī latviešu režisora Alvja Hermaņa radošās komandas locekle, kopā ar viņu pērnruden iestudējusi H. Berlioza “Fausta pazudināšanu” Parīzes Bastīlijas operā, Leoša Janāčeka operu “Jenufa” Briselē Karaliskajā operā “La Monnaie/De Munt” 2014. gada sākumā un citas.
Vaicāta par to, kas visvairāk interesē un satrauc viņas vadītā raidījuma “Aci pret aci” skatītājus Krievijas televīzijas kanālā “Kultūra”, Alla Sigalova atbild: “Kā likums, skatītājs Krievijā ļoti maz zina par mūsdienu teātri un mūsdienu horeogrāfiju. Un mans galvenais uzdevums ir viņu iepazīstināt ar šo mākslu, ārkārtīgi interesantajām tajā strādājošajām personībām. Nav jau nekāds noslēpums, ka mūsdienu horeogrāfijas meka ir Beļģijā, Nīderlandē, Parīzē, Vācijā, Šveicē. Mēs Krievijā šajā ziņā neesam priekšplānā.” Mūsdienu horeogrāfijā ar ķermeņa valodu uz skatuves var atklāt pat visintīmākās attiecības.
Uz jautājumu, kur ir tā robeža, aiz kuras tālāk iet nedrīkst, horeogrāfe un režisore atbild: “Nekādu robežu nav. Tās nosaka pats horeogrāfijas autors atkarībā no savas kultūras, ticības, profesionālās un cilvēciskās audzinātības un teātra sapratnes. Uz skatuves cilvēks var būt arī kails – un tādu izrāžu man bijis daudz, – tam nav izšķirošas nozīmes. Ja vien cilvēka atkailināšanai ir māksliniecisks pamatojums. Kā atšķirt – ir šis pamatojums vai nav – tas, lūk, ir pats sarežģītākais. Ir interesanti redzēt, kā skatītāji uz daudz ko reaģē. Cits sajūsmā, cits dusmojas. Bet neteikšu, ka tas man ir svarīgi. Galvenais kritērijs ir pašas vērtējums, jo es kā profesionāle teātri pazīstu daudz dziļāk nekā jebkurš kritiķis pasaulē, jo nodarbojos ar to, – šajā gadījumā horeogrāfiju –, kopš sešu gadu vecuma. Un nedomāju, ka trīsdesmitgadīgam kritiķim var būt tāda pieredze kā man. Tas vienkārši nav reāli. Bet problēma ir tajā, ka manī pašā sēž pats bargākais, nejaukākais, raksturā smagākais kritiķis, ar kuru reizēm nespēju vienoties, un tas mani žņaudz.”
Kā Alla Sigalova izjūt sadarbību ar latviešu režisoru Alvi Hermani? Kāpēc viņai, horeogrāfei un režisorei no Krievijas, ir kļuvusi tuva latviešu valoda? To lasiet intervijā ar Allu Sigalovu 18. oktobrī “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
