Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
25. jūnijs, 2012
Drukāt

Alus ar ozola garšu


Foto - Liena JaunbelzereFoto - Liena Jaunbelzere

Zem spiediena kārtīgā ozola mucā pildīts, paēnā novietots, ar šņākoņu un putām pa priekšu skrejošs – kas gan var būt labāks par šādu alu no Jāņiem līdz pat Miķeļdienai? 


 

Kārtīgam alum – kārtīgu mucu

Labs alus, tāpat kā labs vīns, bez savas mucas nemaz nevar sanākt! Tā uzskata viens no nedaudzajiem mucinieka amata pratējiem Dins Sumerags, kurš vēl pirms Zāļu dienas steidz pabeigt kārtējo pasūtījumu – alus mucu, lai Jāņatēvs varētu viesus cienāt ar alu, kas pildīts no Latvijas ozoliem gatavotā mucā.

Pašam muciniekam gan alus pagrabā neglabājas, jo viņš alkoholu nelieto. Taču meistarībai tas par skādi nenākot, jo klienti vienmēr zvanot un pastāstot, kā tad alus vai vīns, ieliets jaunajā muciņā, garšojis. Un garšojot lieliski, jo ozols palīdz alum saglabāt vēsumu un svaigumu, bet ekoloģiski tīrais vasks, ar ko ievaskoti dēlīši, piedod īpašu garšu. Bet vīns paņemot no ozola rūgtumu un krāsu. No mucinieku viedokļa, Latvijas ozols esot gan garšīgāks, gan citādi labāks nekā Amerikā vai Francijā augušais. Tāpēc ir arī dārgāks. Cita lieta, ka zarains. D. Sumerags: “Diemžēl pie mums ozoli nekad nav tikuši audzēti rūpnieciskām vajadzībām, tāpēc ir zaraini. Francijā, kur tos audzē ozolu birzīs un regulāri atzaro, tie jau vairāk atgādina priedes.”

Taču mucas alum Latvijā vienmēr bijušas modē. Neliels atslābums gan iestājies pēc atmodas, kad daudzi alus cienītāji gribējuši izmēģināt jaunāko modes kliedzienu – metāla mucas. Tomēr tās ātri saulē uzkarsušas un cilvēki atkal atgriezušies pie pārbaudītām vērtībām.

Vairāk darba esot kopš brīža, kad mājražotājiem atļauts gatavot vīnu pārdošanai. Īpaši aktivizējušies Sabiles vīndari un arī Latvijas pilis domā, kā savus viesus cienāt ar saviem vīniem, kas pildīti mucās.

 

D. Sumerags: “Līdzko parādījās pieprasījums pēc vīna muciņām, vēl atlikušie mani amata brāļi – mucinieki – pazuda, jo vīna muciņas nevasko, līdz ar to dēlīšu sagatavošanā jābūt precīzam līdz milimetra desmitdaļai. Jo pircēji vēlas mucu, kurā vīns turas iekšā, nevis līst pa spraugām ārā.

 

No amatniekiem kalējiem un muciniekiem ir tie smagākie darbi. Stīpas mucai jāstīpo ar smagu āmuru, kniedes jākniedē, jāizvalcē. Ja mucu taisa pēc sentēvu metodēm, vienas mucas pagatavošana aizņem trīs dienas. Desmit litru muciņa maksā sešdesmit latus. Ja sadala to uz trim dienām un atrēķina vēl materiālus – parēķiniet paši, cik tad paliek meistaram. Gadās arī, ka ne visi ozoli mucām der. Pērn nopirku skaistu ozolu, bet, kad palaidu caur gateri, redzēju, ka dažos slāņos koksnei ir liela caurlaidība. Mēbelēm šis ozols derēja, bet mucām ne.”

Dins Sumerags domā, ka lielas konkurences mucinieku starpā nebūs nekad, jo rūpnieki nevarot panākt to, ka baļķi gaterī sazāģē dēļos, ievērojot gadskārtas. Lai to izdarītu, baļķis jāgroza vismaz reizes piecas krustu šķērsu, kamēr dabū tādu griezumu, kā vajagot.

D. Sumerags: “Tāpēc arī visi septiņi mācekļi, kurus mans vectēvs un vectēva brālis savulaik apmācīja, neviens ar mucinieka amatu maizi nepelna. Strādājot rūpnieciski un ražojot dēļus eksportam, var nopelnīt vairāk.

Reiz kāds veikals, kas bija pārdevis rūpnieciski ražotu ozola koka vannu, lūdza manu palīdzību, jo vannas dibens pusgada laikā bija sameties viļņos. Nācās veco dibenu ņemt ārā un likt jaunu iekšā.”

Meistars stāsta, ka muciņu ar alu pagrabā ilgāk par trim četrām dienām turēt nevajagot. Bet, kad alus izdzerts, mucu izskalo ar remdenu vai aukstu ūdeni. Alus mucu ar karstu ūdeni mazgāt nedrīkst. Muciņa līdz nākamajām svinībām jāglabā vēsā pagrabā, kur gaiss nav sauss. Mucām saule un vējš tomēr nepatīkot. Lai cik arī mucas dēlītis esot izkaltēts, nonākot no sausuma mitrumā, tas staigājot. Tāpēc koka muciņas esot jāpieskata vairāk nekā mēbeles.

 

Vecākā mucinieku dzimta Latvijā
Picture2_9

Dins Sumerags ir Latvijā vecākās mucinieku dzimtas pārstāvis piektajā paaudzē. Viņa vectēva vectēvs savu pirmo mucu uztaisījis 1869. gadā – četrus gadus pēc “Aldara” dibināšanas. Pats amatu mācījies no vectēva un vectēva brāļa, kas bijuši kolhoza “Lāčplēsis” mucinieki laikos, kad “Lāčplēša” alus bija populārs visā Latvijā. Dins atceras, ka vectēva brālim vecumdienās viens plecs – rokai, kas visu laiku āmuru cilā, bijis augstāks, otrs zemāks.

Bērni, nākot ekskursijā uz mucu darbnīcu, kādreiz jautājot – kā tad tās mucas esot radušās? Patiesībā mucas esot radušās ne tāpēc, lai būtu kur glabāt produktus, bet gan tāpēc, ka guļus tās viegli varēja ieripināt kuģī un tā varēja transportēt ne tikai šķidrumu, bet arī siļķes un sviestu.

D. Sumerags: “Kamēr es biju vidusskolnieks, vasarās braucu pie vectēva brāļa un iemācījos amatu. Kad jau studēju medicīnu, iemācītais mucinieka amats man palīdzēja nopelnīt naudu, lai brauktu stažēties uz Beļģiju un Vāciju. Līdz ar to varēju kļūt par vienu no zināmākajiem foniatriem Latvijā, kas atbild par balss saišu veselību. Vectēva brālis, kad pirmo reizi ieraudzīja lielveikalā rūpnieciski ražotu koka ķipīti, nevarēja visu nakti gulēt, jo pārdzīvoja – kā tā varot strādāt, zāģēt dēļus, neievērojot gadskārtas.

Kādreiz amata godu un noslēpumus turēja lielā cieņā. Tikko tu kādu brāķīti palaidi, tā mucas no tevis neviens vairs nepirka. Kad mans vectēvs vēl brauca uz Rīgas tirgu, viņa mucas tika burtiski izķertas, kamēr citi mucinieki pa visu dienu pārdeva vienu muciņu.

Tas, kā kādreiz mācīja amatu, arī stipri atšķīrās no mūsu dienām. Kad es mācījos ēvelēt, virpot un apstrādāt mucu, meistars, vectēva brālis, pat būdams radinieks, ja redzēja, ka kaut kas tiek nohalturēts, riktīgi ar lielo lineālu sadeva pa pirkstiem. Tā kvalitāte tajos pirkstos radās. Tagad mani mācekļi vienu otru reizi neatliek neprecīzi noēvelētu dēlīti malā, kā biju vēlējis, bet saka – gan jau būs labi. Senos laikos tā nebija. Tad vienmēr tiešām arī bija labi.”

Meistars bijis pieredzes apmaiņā Austrijā, Zalcburgas reģionā, kur populāri Oktobra svētki ar alus dzeršanu, kuru pilda ovālās muciņās. Zalcburgas mucinieku ģilde augsti vērtējot Latvijas mucinieku amatu prasmi un labprāt pat brauktu pie mums pieredzes apmaiņā – stažēties. Taču arī viņu meistari atzinuši, ka ar mucu gatavošanu vien iztikt nevarot, tāpēc strādā arī kā galdnieki.

Dins Sumerags sola, ka paliks pie sava dzimtas amata, jo tas ir tuvs tautas garam un tradīcijām, tas dod arī iespēju satikties ar daudz dažādiem un interesantiem cilvēkiem. Lai mucinieku amata noslēpumi ar laiku nepazustu, nolēmis uzrakstīt grāmatu. Un vēl cer, ka kādreiz varēs tajos apmācīt savus mazdēlus, jo viņu dzimtā tā esot sanācis, ka amats tiek nodots no vectēviem mazdēliem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+