Alus putu nospiedumi 0
No māla kausiem
Katram ir savi piedzīvojumi saistībā ar alu, un tā tam arī jābūt, jo alus baudīšanas māksla ir dziļi individuāla. Mani lielākie piedzīvojumi saistās ar Latgali, kur sešdesmitajos gados Silajāņu pagastā filmēju slavenos keramiķus dokumentālai filmai Dzīvais māls.
Ik vakaru ciemojāmies pie keramiķa Antona Ušpeļa. Viņš dzīvoja Durbēs un bija sabrūvējis daudz alus. To viņam esot licis darīt scenārija autors, visu cienījamais Jānis Pujāts.
Bija Jāņu laiks. Antons mīlīgi mudināja: “Pavelc!”, bet es biju švaks vilcējs. Skaidroju Antonam, ka jau rīt man rokās stingri jātur kamera un galvai jābūt skaidrai kā rasai. Antons kļuva dusmīgs, Pujātu Jānis bija iestāstījis, ka būšot kādi desmit filmētāji. Nu ir atbraucis tikai viens sievišķis un divi vīrišķi, no kuriem arī nav nekādas jēgas. Alus skābst, lej kaut ārā. Tāda skāde Antona mūžā vēl nebija piedzīvota.
Zvanu uz Rīgu, lai ātrāk sūta apgaismotājus un elektrostaciju.
Pāris dienas pamatīgi līst, un mīkstie, mālainie Latgales ceļi kļūst viltīgi. Mūsu filmētāju auto karavāna – elektrostacija, kravas mašīna un vēl nelielais busiņš – iestieg keramiķa Černavska sētsvidū. Traktora tuvumā nav, un es bez kavēšanās sūtu visu lielo komandu pāri kalnam uz Durbēm pie Antona. Vīri pazūd nakti un visu nākamo dienu. Durbēs tiek vilkts pamatīgi.
Nākamās dienas vakarā dodos paraudzīt kolēģus Durbēs. Dodamies pāri skaistai pļavai saules rietā, aiz paugura paveras sēta, kurā pa gabalu dzirdama skaļa murmināšana un braši izsaucieni. Viss kārtībā. Viena muca jau tukša, otra pusē, vēl palikušas divas. Kopā ar visiem sēžam pie galda, kur alus tiek liets māla krūzēs un māla kausos. Uz māla šķīvja sagriezts dzeltens Jāņu siers. Pie galda Ušpeļu Antona mājās tika izrunāti dažādi amata noslēpumi un dzīves gudrības. Nevajag domāt, ka tā bija tīrā laika nosišana. Vienmēr esmu kāvies ar laika trūkumu, bet toreiz laiks nepagāja velti. Un dziesmas Latgalē skanēja līdz rīta gaismai. Varbūt keramiķis Babris no kaimiņmājām dūca visklusāk, iepretī dedzīgajam Antonam, tomēr starp dziesmām tika cilāti alus kausi, sprēgāja asprātības, pārsprieda dzīves būtiskos jautājumus. Alus visus vienoja ap galdu un valdīja labestīga gaisotne, neatskanēja ķīviņi, ne miņas no agresivitātes. Silajāņos nebija elektrības un vakaros uz galda kūpēja petrolejas lampa, bet par godu rīdziniekiem tika aizdegtas baltas sveces krāsainajos daudzžuburainajos svečturos.
Varenais lubānietis
Reiz pie alus glāzes sēdēju ar sievastēvu, ievērojamo latviešu gleznotāju Rūdolfu Pinni. Viņš stāstīja par savām jaunības dienām Lubānā, kur tēvs bijis apkārtnē atzīts galdnieks, labs mucu meistars. Pēc smaga darba nedēļas lubānieši pulcējušies krogā pie alus kausiem un tos spraigi tukšojuši vairākas dienas. Beigās krodzinieks saucis: “Pinni, atbrīvo telpu!” Pirms došanās mājās notikusi īpatnēja sacensība starp kroga apmeklētājiem. Vīri sasēdušies uz koka ķebļiem un, ar zobiem sakampuši tukšās mucas malu, mēģinājuši to bez roku palīdzības pārsviest pāri galvai. Daudziem tas nav izdevies, bet galdnieks Pinnis bijis spēcīgs – viņš sakampis alus mucas malu žokļos, to sviedis pāri galvai un muca ar lielu blīkšķi novēlusies uz grīdas, ieripojusi kaktā un atsitusies pret sienu. Tā varenais lubānietis atkārtojis vairākas reizes un alus mucas ar skaļiem izsaucieniem lidojušas pāri galvai un atsitušās ar dobju troksni pret telpas grīdu. Kad pāri galvai tika pārmestas izdzertās alus mucas, varēja doties mājās.
Tagad spēkavīrs Jānis Pinnis atdusas pretī savai mājai Lubānas kapos, un te, Aiviekstes krastos, nomainījušās vairākas paaudzes.
Uz Mubareka veselību!
Kairā kopā ar aktieri Juri Strengu esam augusta beigās, viskarstākajā mēnesī. Veidojam filmu par dzejnieku Raini, kas 1929. gadā apmeklēja Palestīnu un Ēģipti. Brīvajos brīžos klīstam gan pa platajām maģistrālēm, gan pa šaurajām ieliņām, kas pilnas nabadzīgu ļaužu un katrs bērns lūdz naudu. No rīta alu var iedzert viesnīcā, bet tas mūsu kabatai ir ļoti dārgs. Veikalos alu nenopirkt, to vienkārši netirgo, jo aizliedz reliģija un likums. Tomēr alu var lēti nopirkt Kairas šaurajās ieliņās, kur to tirgo slepeni. Jautājam uz ielas angļu valodā pēc alus, un parasti uzrodas kāds zinātājs, kas caur neskaitāmiem gaņģiem noved mūs pagrabā, kur tādā kā vannā sakrauts ledus un alus pudeles, viss pārsegts maskēšanās nolūkos ar pelēkbrūnu audumu, kas atgādina maisa drēbi. Samaksājam un pārdevējs izceļ no vannas ūdens aukstas alus pudeles. Dodamies uz ielas stūri tās tukšot. Mums piebiedrojas mūziķi melnajos koncerttērpos no Polijas. Arī viņi priecīgi guldzina ilgi kāroto alu. Dzeram no pudeles, lai gan sākumā šķiet, ka stikla trauku netīrajā ledus vannā apņēmuši infekcijas mikrobi, bet izrādās, ka stiprā dienvidu saule momentāni iznīcina infekciju. Nabadzīgajos kvartālos pat nepazīst kanalizāciju un viss tiek izliets uz ielas. Pāris kvartālus tālāk mums priekšā lepni skatāma prezidenta Mubareka gaišā pils. Iedzeram uz viņa veselību un solāmies atkal rīt tikties ar poļu muzikantiem, kas arī bija izslāpuši pēc krietna alus malka.
Mēs ar Juri atnākam ielu šaurajā labirintā pirkt alu tikai pēc pāris dienām. Diemžēl nopirktais alus ir jau nedaudz ieskābis, tomēr plastmasas kulītē nesam pudeles uz viesnīcu un vakarā pēc peldes aukstā vannā ar baudu izsūcam. Izrādās, ka šodien Ēģipte ražo alu eksportam. Mums izdevās pusslepeni Ēģiptes aldaru veikumu nobaudīt Kairas šaurajās ielās, nabadzīgo ļaužu kvartālā.
Dzeltens alus, sarkanas zemenes
Freiburgas starptautiskajā filmu festivālā Vācijā ierados vēlā vakara stundā. Mani sagaida žūrijas vadītājs un izrāda brīnumjauko Freiburgas pilsētu, kur gar ietvēm skrien strautiņi no tuvējiem kalniem. Iegriežamies alus krodziņā. Tas pilns ļaužu. “Tagad vari iepazīt vāciešu kāri uz alu,” nosaka mans pavadonis. Pētām dzērienu karti. Tur izlasāmas dažādas interesantas kombinācijas. Izvēlos alu ar zemenēm. Man atnes kausu tumšā alus, kas lieliski saglabā blīvas putas. Apkalpotājs ar elegantu žestu alū ieslidina divas sarkanas zemenes, uz maza šķīvīša noliek mazu tējkarotīti. Ļoti savdabīgs saturs izveidojās putojošajā alus kausā. Īpaši skaisti brūngani dzeltenajā alū spīdēja sarkanās zemenes!
