Kultūra
Kultūrpolitika

Izrādās, ir pat mājvārds “Kapiņi”. Klajā nācis “Valodas prakses” 13.numurs 16

Gata Šļūkas zīmējums

“Kārtas numurs 13. ir noteicis izdevuma satura ievirzi – nopietni un mazliet ar smaidu par “nelaimīgo” skaitli, melno un velnišķo, šausminošo un pārsteidzošo, par vēstures paradoksiem, stereotipiem un realitāti,” tā izdevumu “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” piesaka tā veidotājs – Latviešu valodas aģentūra (LVA).

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Nevis sena, bet seniska

Kādi ir izplatītākie stereotipi par valodām, analizējusi profesore Ina Druviete. Piemēram, vai latviešu valoda ir, kā daudzi uzskata, viena no senākajām pasaules valodām?

Autore citē portālā “tvnet.lv” publicēto teikumu no Vika raksta: “Un neaizmirsīsim, ka mūsu un leišu valodas ir vissenākās Eiropas valodas, kas pamatā visai indoeiropiešu valodu saimei, vērtība pasaules mērogā.” I. Druviete komentē, ka šis apgalvojums pieskaitāms pie pozitīvajiem vai vismaz neitrālajiem autostereotipiem, jo lietots ar mērķi stiprināt lepnumu par latviešu valodu, tomēr Vika izteiksmes forma ļauj vēlamo uzdot par esošo. “Faktiski par latviešu valodu varam runāt tikai kopš mūsu ēras 5. – 7. gadsimta, kad baltu ciltis sašķēlās tagadējo latviešu un lietuviešu priekštečos, latviešu kā tautības valoda konsolidējās 10. – 12. gadsimtā, literārā valoda sāka veidoties 17. gadsimtā,” raksta profesore. Viņa salīdzina, ka, piemēram, tamilu valoda izveidojās 3000 gadu p. m. ē., aramiešu – 1000 gadu p. m. ē., korejiešu – 600 gadu p. m. ē., armēņu – 450 gadu p. m. ē.

“Uz pasaules valodu fona latviešu valoda nav atzīstama par senu – toties par senisku jeb arhaisku gan, jo tā saglabājusi daudz indoeiropiešu pirmvalodas īpatnību. Pati par sevi šī iezīme nekādi nav saistāma ar valodas kvalitāti vai konkurētspēju, tomēr pašu valodas runātāju acīs tā var celt valodas vērtību.”

I. Druviete atgādina arī, ka neatbilst patiesībai apgalvojums “latviešu valoda ir mazas tautas valoda”: “Tikai 300 valodās pasaulē runā vairāk nekā viens miljons cilvēku – un latviešu valoda ar apmēram 2,3 miljoniem runātāju pašreiz apzināto 7099 valodu kopumā ir apmēram 200. – 250. “lielākā” valoda.”

 

Supotājs un voks

Tradicionāla izdevumā ir sadaļa “Valodas konsultācijas”, kurā atrodamos skaidrojumus un ieteikumus sagatavojušas LVA speciālistes Dite Liepa, Mairita Purviņa un Ingrīda Sjomkāne. Tā, piemēram, uzzinām, ka jauno sporta veidu “supošanu” latviski var saukt par stāvairēšanu. Tie, kas nav ar to aizrāvušies, nesen, lasot ziņu, ka glābēji Ķīšezerā palīdzējuši tikt krastā bezpalīdzīgiem supotājiem, tik no konteksta – ka supotājs palicis bez aira – varēja nojaust, ka runa ir par airētāju, kurš stāvus airē, būdams uz īpašā dēļa – (SUP, saīsinājums no angļu val. “Stand UP Paddle”).

Tā kā globālajā laikmetā iepazīstam gan citur pasaulē populārus ēdienus, gan to pagatavošanas veidus, bieži rodas jautājumi, kā tos sauc latviski. Austrumu ēdienu trauku – tādu katliņu ar vāku, kādu lieto Marokā, sauc par tādžinu (vīr. dz. – tādžins). LVA konsultantēm ir jautāts arī, kā pareizi latviskot vārdu “wok” un vai ēdienu var saukt “voks”, piemēram, “dārzeņu voks”. Atbilde: “Latviešu valodā jau ir ieviesies un atzīts nosaukums “vokpanna” – lēzena konusveida panna, ko lieto ķīniešu virtuvē, gatavojot ēdienu strauji lielā karstumā. Pannā gatavotais ēdiens ir “voks”, attiecīgi arī “dārzeņu voks”.”

Agronomi un biologi zina, ko nozīmē “steidzinātie dārzeņi”, taču citiem šī vārdkopa var šķist tik neparasta, ka jāvaicā speciālistiem, ko šis jēdziens nozīmē. LVA atbilde: “Lauksaimniecībā lieto terminu “augu steidzināšana”. Tas ir agrotehnikas paņēmiens, ar ko dārzeņus un puķes iegūst laikā, kad atklātā laukā to raža nav iegūstama. Steidzināšana attiecas arī uz paātrinātu augļu iegūšanu. Ja konkrētajā gadījumā vēlas nodalīt dārzeņus no tiem, kas iegūti tradicionālā veidā, un uzsvērt, ka šie dārzeņi iegūti steidzināšanas rezultātā, tad vārdkopas “steidzinātie dārzeņi” lietojums ir pieļaujams.”

 

Muss un debesmanna

Vai saldo ēdienu latviski var saukt par “musu”? LVA valodnieces atbild, ka, lai arī televīzijā dažādos gatavotāju šovos dzirdams, ka galdā tiks likts muss, latviešu valodā tas ir sarunvalodas vārds, tātad literārajā valodā nebūtu vēlams: “Latviešu literārajā valodā šo ēdienu sauc “uzputenis”, “uzpūtenis” vai “debesmanna”.”

“Vīnzinis” ir bieži dzirdēts vārds, bet kā saukt alus pazinēju? LVA ticis jautāts: “Vai alus pazinēju var saukt par alus someljē?” Atbilde – nē, jo franču valodā “sommelier” ir “vīnzinis”. Latviešu valodas ekspertu komisija pagājušogad atbalstīja salikteņu “alzinis” un “aluszinis” lietošanu alus darīšanas speciālista apzīmēšanai (bet speleoloģijas speciālista apzīmēšanai iesakot vārdu “aluzinis”).

 

Priekšrokdošanas teorija un tīmekļkamera

Atbildot uz jautājumu: “Vai preferences teorija (angļu “Preference theory”) ir izvēles teorija?” – LVA skaidro: “Angļu vārds “preference” latviešu valodā tulkojams “priekšroka, izvēle”. Tā kā svešvārds “preference” minēts svešvārdu vārdnīcā, to varētu lietot akadēmiskajos darbos, vienīgi noteikti būtu jāizvērtē, vai tas ir nepieciešams. Savukārt vārdam “izvēle” latviešu valodā ir ļoti plaša nozīme, diez vai lasītājs sapratīs pēc būtības, kas ir izvēles teorija. Tāpēc, iespējams, šo teoriju varētu nosaukt par “priekšrokdošanas teoriju”. Laiks rādīs, vai valodas lietotāji pieņems šo interesanto ieteikumu.

LVA konsultāciju daļai ir lūgts skaidrot arī – kā ir pareizi – mājaslapa vai tīmekļvietne? Šie vārdi bieži tiek lietoti kā sinonīmi, taču LZA Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas terminoloģijas apakškomisijas ieskatā termins “mājaslapa” ir nevēlams, jo tas ir burtisks angļu “home page” pārcēlums, kuram ir divas nesaderīgas nozīmes: 1) sākumlapa (vietnes pirmā lapa jeb titullapa); 2) vietne (viss konkrētās vietnes tīmekļa lapu komplekts).

Tādēļ jāiegaumē, ka latviešu valodā, lai izvairītos no pārpratumiem, iesaka lietot tikai “vietne” vai “tīmekļvietne” (vai attiecīgi “sākumlapa”, kur tas tā domāts).

Uz jautājumu: “Vai latviešu valodā drīkst lietot vārdu “vebkamera” (“webcamera”)?” – LVA atbild, ka saziņā jau nostiprinājies saliktenis “tīmekļkamera”.

 

Karātavu kalns un Janča bierstiņa

Sadaļā “Īpaši vārdi īpašā lietojumā” iekļauti pieci raksti, kuros aplūkoti ar nāvi vai citu ne visai patīkamu notikumu saistītie vietvārdi, pilsētvidē izmantotie dažādu uzņēmumu nosaukumi, kuros vērojami vārdu spēles elementi, raksturots vārda “velns” un tā sinonīmu lietojums latviešu valodā, atklāti baiļu efekta radīšanas līdzekļi latviešu šausmu stāstos, kā arī analizētas lamu un ķengu vārdu funkcijas. Sanda Rapa publikācija “Nelaimīgie vietvārdi” tapusi, pētot negadījumu jeb situatīvos vietvārdus. Autore raksta, ka vietvārds “Karātavu kalns” gandrīz nepārprotami varētu liecināt par kādreizējo soda izpildes vietu. Viņa secinājusi, ka, “uzlūkojot notikumvārdus toponīmijā, šķiet, ka tauta vairāk atceras negatīvus notikumus nekā skaistus un saviļņojošus brīžus vai sadzīviskus gadījumus un atspoguļo tos vietvārdos. Varbūt tāpēc daudz vairāk ir, piemēram, Karātavu kalnu (Latvijā vismaz 40 objektu ar šādu nosaukumu), Spoku purvu (vismaz 20) nekā Balles plaču, kalnu vai līču (ne vairāk par pieciem).”

Ir arī tādi vietvārdi, kas vēsta par traģisku notikumu, taču svešiniekam tas nav nojaušams. S. Rapa min piemēru – par mežu Bejā, sauktu par Janča bierstiņu, vietējie zinājuši nostāstu, ka tur kāda māte skudru pūznī aprakusi savu dēlu Janci…

Autore pētījusi arī vietvārdus, kas darināti no sugasvārdiem “kaps”, “maita”, “mironis”, “nāve”. Izrādās, ir pat mājvārds “Kapiņi”. S. Rapa raksta, ka, piemēram, Dunavas mājas “Kapiņi” atrodas pie Dvietes meža, netālu no Jad­vigovas kapsētiņas, taču māju saimniekiem ir cits skaidrojums, kā mājas ieguvušas savu vārdu: “”Kapiņi” cēlušies no tā, ka mūsu kalniņā, tur, pie mājām, Pirmā pasaules kara laikā trīs gadi stāvēja vācieši (..) un viss kalniņš bija sarakāts, bunkuri, ierakumi (..), kad tēvam prasījuši pagastā, kādu tev to māju nosaukumu likt, viņš teicis, kā jau mūsu valodā te runā: “Tur zakopi vīn.” Nu, ierakumi. Tēva brālis, tas skrīveris, ierakstīja – “Kapiņi”.”

LA.lv