Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
21. janvāris, 2014
Drukāt

Alvis Hermanis: Muzikālā pauzē, lai atgrieztos (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Viens no spilgtākajiem Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumiem būs Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotā laikmetīgā teātra programma “Forte forte” – Eiropas vadošo režisoru izrāžu sērija gada garumā. To atklās šosestdien ar Alvja Hermaņa izrāžu nedēļu, kas ilgs no 25. janvāra līdz 1. februārim, piedāvājot 2009. gadā pirmizrādi piedzīvojušos Minhenes Kamerteātra iestudējumu “Vēlie kaimiņi” un Vīnes Pilsētas teātra izrādi “Tēvi”, kurus rīdzinieki redzēs bijušās Rīgas kinostudijas ēkā.

Īzaka Baševisa-Zingera literatūrā balstītā izrāde “Vēlie kaimiņi” – divu rakstnieka stāstu pārcēlums uz skatuves – ir pirmais Hermaņa darbs, kas saistīts ar šo izcilo ebreju rakstnieku, 1978. gada Nobela prēmijas laureātu. Vēlāk Jaunajā Rīgas teātrī iestudētie “Kabalas noslēpumi” ir Alvja Hermaņa nākamā tikšanās ar Zingeru.

Bet tieši šovakar, 21. janvārī, Briseles Karaliskajā operā Alvja Hermaņa režijā pirmizrādi piedzīvos modernā čehu skaņraža Leoša Janāčeka (1854 – 1928) liriskākā un vienlaikus dramatiskā opera “Jenūfa” ar operas muzikālo vadītāju franču mūziķi Ludoviku Morlo pie diriģenta pults.

Ar Alvi Hermani Briselē sazināmies nedēļu pirms pirmizrādes.

– Pēdējā laikā daudz runāts par Latvijas operu, mums nav sveši arī pasaulē slavenāko operteātru “La Scala”, Koventgārdena un Metropolitēna vārdi. Ar ko varētu salīdzināt Briseles Karalisko operu?


A. Hermanis: – Opera vispār ir tāds mākslas žanrs, kas vistiešākajā veidā saistīts ar naudas daudzumu. Varbūt vēl tikai kino ir tik lielā atkarībā. Viens rakstnieks, gleznotājs vai pat teātris var eksistēt jebkādos apstākļos, un tam nebūs tieša sakara ar rezultātu. Bet operā diemžēl cieša saite – caur naudu uz kvalitāti. Līdz ar to operteātri pasaulē iedalās tāpat kā futbolklubi. Tie, kam vairāk naudas, piedāvā augstāku kvalitāti. Tik brutāli vienkārši. Pagalma komanda nekad nespēlēs tādā līmenī kā bagātākie Eiropas futbolklubi. Ir pilnīgi utopiski iztēloties, ka Latvijā ar tās attiecīgo infrastruktūras līmeni varētu radīt operteātri vienā līmenī ar Parīzes operu, “La Scala”, Briseles operu… No kopējā labklājības konteksta operu neizraut. Tāpat kā futbolklubi pārpērk spēlētājus, operas pārvilina labākos dziedātājus, mūziķus, diriģentus.

– … Jūs arī jūtaties pārpirkts?


– Nezinu, kādu nozīmi ietverat šajā vārdā, bet man pašam tādas sajūtas nav. Varu izvēlēties, kur strādāt. Bet ir idejas, kuras vienkārši nevar īstenot vienā nabadzīgā teātrī. Piemēram, tāda ir arī ideja, ko vēlos īstenot “Jenūfā”. Tā arī ir ārkārtīgi dārga. Nu ja, idejas īstenošanas iespēju ziņā esmu pārpirkts, jo pārvilina ar tehnisko nodrošinājumu, iestudējumu budžetiem – un tās ir ārprātīgas naudas… Starp citu, “Jenūfu” varēs redzēt arī Latvijā. Briseles operā ir paradums mēnesi pēc pirmizrādes ievietot jauniestudējumu savā mājas lapā videoversijā ļoti labā kvalitātē, un trīs mēnešus jebkurš visā pasaulē to var noskatīties savā datorā.

– Amerikas latviešu izcelsmes diriģents Andrejs Jansons, runājot par nacionālajām oriģināloperām, mēdz uzsvērt, ka tieši “Jenūfas” dēļ tūristi no visas pasaules brauc uz Prāgas operu. Kāda ir tā atslēga, ar ko jūs gatavojaties vērt “Jenūfu”?


– Sižetiski “Jenūfa” ir stāsts par simt gadus seniem notikumiem čehu ciematā, kur plosās kaislības, pa vidu tiek nogalināts zīdainis, notiek briesmu lietas. Janāčeks, pirms simt gadiem sacerot šo operu, ļoti tieši iedvesmojās no morāviešu etnogrāfiskās mūzikas. Es arī nebiju slinks, pirms diviem gadiem vasarā pabraukāju pa vairākiem morāviešu ciematiem, līdzīgi Janāčekam sasmeļoties izjūtas un saprotot, ka ir pilnīgi neiespējami ignorēt etnogrāfisko pamatu. Tas izpaužas mūzikā, un tam jāizpaužas iestudējumā arī vizuāli. Līdz ar to mūsu izrāde būs tikpat krāšņa un tikpat ornamentāla kā morāviešu folklora, tikai izvērsta modernā mākslas valodā. Tādēļ ļoti svarīga loma iestudējumā ir manis uzaicinātajai un arī Rīgā labi zināmajai Krievijas horeogrāfei Allai Sigalovai. Uzvedumā visu laiku uz skatuves būs divdesmit baletdejotāji, un man svarīga partnere ir arī videomāksliniece no Rīgas Ineta Sipunova. Tieši ornamentālisms kā vizuālais kods ir ļoti svarīgs elements šim iestudējumam.

– Līdz ar vadības maiņu mūsu Baltajā namā izraisījusies diskusija par mūziku kā primāro un inscenējumu kā pakārtotu operā. Kā jūtaties režisora “otrā plāna” lomā?


– Ko? Tikpat labi varētu pavaicāt: kas ir nozīmīgāks bērna ieņemšanā un dzimšanā – vīrietis vai sieviete? Ja ir neiespējami uztvert opermākslu kā teātri, tad opermūziku vajag klausīties mājās pa radio, operzālē vērt ciet acis, vai apmeklēt operu koncertuzvedumus.

– 1996. gadā jūs iestudējāt mūsu atjaunotā opernama atklāšanas izrādi Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”. Vai jūs būtu pie-
ejams tagad Zigmara Liepiņa uzaicinājumam kādu operu atkal iestudēt Rīgā?


– Arī patlaban, kad esmu piebremzējis pats ar saviem iestudējumiem Rīgā, kā teātra mākslinieciskais vadītājs tomēr ļoti aktīvi strādāju. Man Rīgā nav tik daudz laika, lai to varētu dalīt ar kādu citu teātri.

– Bet vai nav sajūta, ka Alvi Hermani kā radošu talantu, kurš arvien vairāk strādā ārzemēs, Latvija vispār zaudē?


– Vispār esmu uzaudzis Ķengaragā. Un tad, kad Ķengaragā beidzu skolu un iestājos toreizējā Latvijas Konservatorijā, daudz laika pavadot Rīgas centrā, pieņemu, ka dažs labs ķengaradznieks arī varētu pavaicāt, vai Ķengarags nav mani pazaudējis. Vai Latvija ir kāds ledusskapis, no kura nedrīkst iziet ārā? Zemeslode ir apaļa un pieder visiem. Esam brīvi ļaudis. Kāpēc jāierobežo? Mūsdienu radošo iespēju pasaulē Latvija ir tikai maza kontūra pasaules kartē. Kam cilvēks parādā un kāpēc būtu jāiekļaujas vienas sētas iekšpusē?

– Bet Jaunā Rīgas teātra vērtējumam neraksturīgi nule aizvadītajā “Spēlmaņu naktī” tas palika bez nevienas balvas, arī nominācijas bija tikai divas – Sandrai Kļaviņai par Lauru Māras Ķimeles režisētajā izrādē “Tēvs” un Andrim Keišam par Pētera Stokmana lomu “Tautas ienaidniekā”. Vai izkrišana no apbalvoto loka nav saistīta ar jūsu atbūtni?


– Toties pirms pāris mēnešiem JRT izrāde “Oņegins. Komentāri” tika nominēta Itālijas spēlmaņu naktij – prestižajai balvai “Ubu Awards” kā labākā ārvalstu izrāde aizvadītajā gadā. (“Ubu Awards” ir prestižākais un atpazīstamākais apbalvojums Itālijas teātra nozarē. Katru gadu izrādes izvērtē 56 zināmākie teātra kritiķi un žurnālisti. – V. K.) Ja, piemēram, mūsu JRT izrādes, kas pagājušajā gadā spēlētas viscaur Eiropā, neskaitās pietiekami labas latviešu kritiķiem, mēs ar mūsu teātra aktieriem tur tik tiešām nekādi nevaram palīdzēt.

– Tūlīt skatītāji Latvijā varēs redzēt ārzemēs iestudētos “Tēvus” un “Vēlos kaimiņus”. Ar kādām izjūtām pats tagad raugāties uz šīm izrādēm?


– Pirmkārt, tās abas ir vecas izrādes, iestudētas 2009. gadā. Dažādos manas radošās darbības posmos mainījusies gan estētika, skatuves valoda, gan manas intereses. “Tēvi” un “Vēlie kaimiņi” pieder pie tā posma, kad man bija lielā interese par stāstiem, par teātra, dokumentalitātes un dzīves stāstu saskares punktiem, kad uz JRT skatuves parādījās “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība”, un ar katru izrādi tika izvirzīti pilnīgi atšķirīgi profesionālie uzdevumi. Minhenes teātra izrāde “Vēlie kaimiņi” lielākās uzmanības vērta ir tieši abu aktieru – Barbaras Nusses un Andrē Junga dēļ. Viņi ir visaugstākās proves Eiropas līmeņa skatuves māk-slinieki ar milzīgu autoritāti, strādā ne tikai vācvalodīgajā, bet arī frančvalodīgajā teātrī, viņu abu personā var redzēt vācvalodīgā teātra leģendas darbībā.

Abas izrādes man ir ļoti dārgas un mīļas. Taču, protams, neatspoguļo visu tā darba spektru, kā pa šo laiku esmu strādājis ārzemēs, iestudējot vēl kādas 25 izrādes. Domāju, viens no iemesliem, kāpēc uz Rīgu ir atvestas tieši minētās divas izrādes, ir tas, ka tās ir vieglāk, ērtāk un lētāk transportēt. Atkal atgriežamies pie naudas… Bet ļoti daudzi iestudējumi ārzemēs man tapuši tieši to gigantomānisko ideju dēļ, kuras, pirmkārt, saistās ar inscenējuma mērogiem un dekorāciju uzbūvi (2012. gadā Zalcburgas operas festivālā iestudēto B. A. Cimmermaņa “Kareivju”, kam Alvis Hermanis bija telpas koncepta autors un režisors, budžets bija 700 000 eiro, spēlēja 120 mūziķu orķestris un bijušajā arēnā auļoja septiņi zirgi. – V. K.) un pārsvarā ir grūti un dārgi transportējami. Uz Rīgu atvestās izrādes pieder pie tehniski vienkāršākajām. Bet man ir prieks, ka tās redzēs arī Latvijā. Un, pirmkārt, tāpēc, ka mans tēvs (žurnālists un publicists Voldemārs Hermanis. – V. K.) redzēs izrādi “Tēvs”, kas lielā mērā ir veltīta viņam. Apmēram astoņdesmit procenti no tā, ko stāsta aktieri Gundars Āboliņš, Juris Baratin-
skis (uzņēmējs, mācījies Maskavā Ščukina teātra skolā un spēlējis arī izrādē “Oņegins. Komentāri”. – V. K.) un vācu aktieris Olivers Stokovskis, ir dokumentāli, viņu pašu radīti, bet divdesmit procenti pieder man vai maniem asistentiem. Tā tajā visā ir iefiltrēti arī daži mana tēva personiski stāsti. Bet visi zālē sēdošie jau domās par savu tēti.

– Vai no tēvu laika ir kas tāds, kas mūsdienās diemžēl zudis, un no kā savukārt gribētu brīdināt dēlus nākotnē?


– Izrāde “Tēvi” no vienas vietas ir sentimentāla un nostalģiska, fonā skan mūsu tēvu jaunības mūzika, sākot ar “Mežrozīti” un beidzot ar vācu šlāgeriem. Trīs izcili skatuves mākslinieki savu bērnību un tēvu jaunību atceras kā dēli, izstāsta kā aktieri, atklājot, kā kļuvuši par to, kas viņi ir. Skatos uz saviem dēliem un arvien vairāk saprotu, ka ar savu viedumu un gudrību dalīties ir diezgan bezjēdzīgi, jo tik un tā katram pašam lemts izpildīt kļūdu, vilšanos un sāpīgu pārdzīvojumu normu, lai nonāktu pie kaut kādas sajēgas par dzīvi. Kad es biju studenta vecumā, man arī bija milzīgas pretenzijas pret savu tēvu un viņa paaudzi. Bet tagad, pašam kļūstot arvien vecākam un sirmākam, man ir grūti, gandrīz pilnīgi neiespējami iztēloties, kā es pats būtu dzīvojis, ja liktenis būtu lēmis iet cauri visiem padomju laikiem. Zinot savu riebīgo raksturu, nespēju iztēloties, kā spētu samierināties kaut vai ar to pašu cenzūru, kad katru uzvedumu pirms pirmizrādes jāparāda vēl kaut kādiem partijas onkuļiem un tantēm, un jāskaidro, kas uz skatuves notiek, lai izrādi atļautu rādīt. Tagad sociālpolitiskā virzība sabiedrībā vērsta uz kopējo, vidēji aritmētisko labklājību un drošību, līdz ar to tiek samazināti jebkādi riski. Un tam trakajam kumeļam, kas sēž katrā vīrietī, tiek likti virsū arvien jauni iemaukti un sakas. Valda visādu veidu politkorekti ierobežojumi, pateikti un nepateikti. Šo aizliegumu ir tik daudz, ka tie jau zemapziņas līmenī zombē lielu ideju un lielu personību rašanos.

Jau divdesmit gadus Jaunajā Rīgas teātrī esmu iestudējis izrādi citu pēc citas. Pašreizējo pieslēgšanos operai iztēlojos kā muzikālo pauzi uz kādiem apmēram četriem gadiem. Ar pilnu jaudu atgriezties Jaunā Rīgas teātra darbā kā režisors varētu ar to brīdi, kad beigsies mūsu ēkas remonts, un mēs būsim atpakaļ. Jebkurā profesijā, lai nesāktos rutīna un inerce, vajag uz kādu brīdi iziet no tās ārā un padarīt ko citu. Lai pēc tam atgrieztos.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. mūsu Operai nebūtu jāturas kautkādā vidēji aritmētiskā līmenī ,bet jātop par īpatnēju ,savdabīgu teātri ,bet tāda radīšanai ir vajadzīgas personības ,kuras neemigrē līdzīgi Hermanim,bet strādā savas valsts labā līdzīgi zviedram Bergmanim un daudziem citiem,tā kļūstot interesanti visai pasaulei!Koments domāts tikai LNO sakarā.

  2. “Šo aizliegumu ir tik daudz, ka tie jau zemapziņas līmenī zombē lielu ideju un lielu personību rašanos.”
    —-
    Lielas personības ir vajadzīgas slimām sabiedrībām. Jo mietpilsoniskāka sabiedrība, jo mazāk ciešanu tanī.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+