Amadas noslēpums 3
Tā ir Latvijas straujākā upe. Tā ir upe, kas krastus kā kliņģerus grauž. Tā ir upe, kas augstākās klintis lauž. Upe, kas dejo rumbu. Skrien pa kreisi, griežas pa labi un atpakaļ. Tā ir upe, kas mīlēt un apbrīnot liek. Upe, kas brīnumus taisa – akmeņus veļ. Cilpas met loku lokiem un atvarus maļ. Tai visaugstākie krasti un brīnumu daudz, Senajā vārdā to upi Amadu sauc.
Amata–Amada brīnumus netaisa no zila gaisa. Amata–Amada brīnumus un noslēpumus taisa no klintīm un iežiem ar ūdens spēku. Amatai–Amadai daudz ir radīšanas un ārdīšanas grēku.
Ja jūs neticat vai šaubāties par manā rakstā iepriekšējā žurnāla numurā minēto Zvārtes ieža vecumu, tad nāciet līdzi skatīt nākamo Amatas brīnumu – mākslas darbu.
Šo brīnumu Latvijas brīvvalsts laikā nezināja tāpēc, ka tas vēl nebija radīts. Kā ātros kino kadros Amata–Amada gads no gada griež un veido iežus; un vakardien skatāmais brīnums jau kļuvis par noslēpumu, par teiksmu.
No Zvārtes ieža iesim uz augšu pret krāčaino straumi, garām zudušajam Incēnu iezim, kur leģendārā viduslaiku kapsēta ar veclaiku kapu zīmju akmeņiem, garām robos un gravās, un ragos brūkošajam, jūkošajam Dzilnas iezim. Ejam garām Pērļupītes ietekai aiz Nāvinieku alas. Ejam tur, kur visaugstākā Ainavu krauja ar Ainavu senkapiem, kur krāšņākās latgaļu rotas gulēja 800 gadus. Ejam tur, kur Kārļu tilts, tur, kur Amata bija iedzīta milzīgā caurulē, izveidotā no spundētiem ozolkoka dēļiem kā muca 800 metru garumā, četru metru resnumā. Pa šo gigantisko cauruli Amatu plūdināja uz ģeneratoriem, lai no 1927. gada Cēsīm un Kārļu apkārtnē būtu elektrība.
Tur, 200 m augšpus Kārļu tilta, bija Gulbju atvars, Gulbju rags, Gulbju ala, Gulbju arka, caur kuru Amata skrēja kā vilciens caur tuneli. Vēlāk tapa Gulbju klints sala, Gulbju stabs un… bladāc! Filma beidzas: vairāk nav nekā.
Tāda apbrīnojami strauja ģeoloģiskā krastu pārvērtība notika šeit vienas paaudzes laikā.
Pēc rakstnieces Melānijas Vanagas pierakstiem, tas sācies 1969. gadā. Savā 13 sējumu pētījumā par Amatu viņa raksta: “Upē kā dūre ietriecas smilšakmens iezis – Gulbju rags, ap kuru Amata spiesta mest asu līkumu… Amata ik pavasari grauza to nost no kājas, lai iztaisnotu savu neērto apkārttecējumu. 1978. gada pavasarī Amata izgrauzās Gulbju ragam cauri uz viņu pusi, atšķīra to no krasta un iestādīja atvarā kā salu.”
Ja attīsim ģeoloģisko un hidroloģisko notikumu laika lenti atpakaļ un paskatīsimies notikumu secību, ko mēs ieraudzīsim?
Kopš 1969. gada pret Amatas straumi ir ass smilšakmens ieža izvirzījums – Gulbju rags. Nākamajos gados šajā ragā izveidojas ala, kas strauji attīstās plašumā un dziļumā, līdz izurbjas klintij cauri. Pavasara palu laikā šeit trakā straume esot ierāvusi divus smaiļotājus, kuri tur noslīkuši. Nākamajā vai aiznākamajā gadā ala bija tā paplašinājusies, ka caur to drosmīgākie ūdenstūristi sāka izbraukt kā caur tādu viaduktu.
Trešajā attīstības posmā izveidojās Latvijas vēsturē vienreizēja arka, caur kuru tecēja upe. Ceturtajā posmā – arka iegāzās upē un upes vidū stāvēja klints sala, kuras augstumu 1986. gadā es novērtēju ap 5,5 m un platību ap 25 m2. Virs klints salas esot augušas septiņas egles. Ar Gaujas nacionālā parka ziņu tās nozāģētas, lai stiprāks vējš ar šīm vainaga burām unikālo salu nenogāž. Piektā stadija: no visām pusēm straumes apskalotā Gulbju klints sadila ātri un pārvērtās par smilšakmeņu klints stabu.Sestā stadija – Amata tik cītīgi grauza labo krastu, ka jau pēc dažiem gadiem klints stabs stāvēja oļos kā tāda Amatas māk-slas skulptūra un nekrita, kaut apakša tai bija pavisam šaura (ap 0,5 m). Amatas straume savu veidojumu saudzēja. Tikai pavasara pali to aizmirsa un 2002. gada ziemā nogāza.
Nav zināmi gadi, kad Amata izveidoja arku, kad arka sabruka, kad noslīka ūdenstūristi. Varbūt kāds acīgs vērotājs šo notikumu hronoloģiju ir pierakstījis vai atceras? Pārsteidzoši tomēr ir fakti par Amatas–Amadas darbošanās spēku.
Desmit gadu laikā Amata izskalo smilšakmens krastu vairāk nekā par desmit metriem!? Šeit ir pierādījums tiem, kas netic, ka Zvārtes iezis ir tikai simt gadu vecs. Ne jau tikai Gulbju ieža krastā vien, arī citur Amata–Amada ir grāvusi smilšakmens un dolomītu krastus ar apbrīnojamu spēku un ātrumu.
Vecajā Melturu krogā pie Vidzemes šosejas 1986. gadā saimniece Austra stāstīja: “Te, augšā uz dolomītu kraujas bija kalēja smēde, un vienā pavasarī manā bērnībā liels krasta gabals ar visu smēdi nobrauca lejā. Krasts tagad aizaudzis, bet diezgan bieži brūk. Palu laikā dzird, kā grūst un rūc kā pērkons. Kad kūst un nāk vaļā zeme, tad notiek nobrukumi. Lielais iezis (laikam Melturu vai Vizuļu iezis) nobrauca lejā pirms diviem gadiem (1984. gadā). Kokus Amata nu jau aizskalojusi.”
Ļoti strauji un dramatiski 70. gados bruka un pārveidojās Dzilnas iezis. Vietējie iedzīvotāji izteicās, ka dažu gadu laikā par vairākiem metriem. Notiek arī citādas pārvērtības. Varenais Incēnu iezis jau sen vairs nav redzams. Milzīgā smilšakmeņu krauja nošļūkusi un pilnībā apaugusi ar kokiem. Arī Dambja iezis tieši pretī Amatas spēkstacijas aizsprostam 1936. gada fotogrāfijā redzams kā milzīga, 30 metrus augsta dolomīta klints, tikpat varena kā noslīcinātie augstākie Daugavas klinšu krasti. Tagad tur ir saredzams tikai lapotnes zaļums. Kaut biezo vainagu ēnas slēptas, varenu dolomītu plātnes sakritušas krustu šķērsu. Arī lieliskā Ainavu krauja drīz būs aizaugusi.
Mūsu vērīgie dabas draugi un fotogrāfi šo Amatas brīnumu iesauca mīlināmā vārdā, par Gulbīti, tāpēc ka tajā krastā senākos laikos bijušas mājas ar šādu vārdu, no kurām vairs nekas nav palicis pāri.
