Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. maijs, 2013
Drukāt

Amanda Aizpuriete. “mīlestība nepārnāca mājās”


Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Dzejniece un tulkotāja Amanda Aizpuriete dzimusi 1956. gadā Jūrmalā. Studējusi filoloģiju un filozofiju Latvijas Valsts universitātē, kā arī M. Gorkija Literatūras institūta atdzejošanas seminārā Maskavā.

 

Periodiski strādājusi par dzejas konsultanti žurnālā “Avots”, līdzstrādnieci laikrakstā “Aspazija”, žurnālā “Karogs”, “Vides Vēstis”, redaktori laikrakstā “Kultūras Forums”. Publicējas kopš 1976. gada, iznākuši deviņi dzejas krājumi un romāns “Nakts peldētāja”. Sastādījusi vairākas latviešu dzejas antoloģijas. Aizpurietes darbi tulkoti vismaz 14 valodās, dzejas izlases iznākušas vācu, zviedru, somu, lietuviešu un krievu valodā. Atdzejojusi Ahmatovas, Brodska, Cvetajevas, Trākla un citu autoru dzejoļus no vācu, angļu, krievu, ukraiņu valodas; tulkojusi Kafkas, Vulfas, Kutzē, Ficdžeralda un citu pazīstamu prozaiķu darbus, sastādījusi Vācijā publicētu bilingvālu latviešu tautas dainu izlasi. Amerikāņu komponists Ēriks Fanks ar Aizpurietes dzeju sarakstījis simfoniju kontraltam un orķestrim “Šis novakars šķiet bojāts” un monooperu “Anna Ahmatova”. Saņēmusi Bavārijas Mākslas akadēmijas Dzejas balvu (1999) un Dzejas dienu balvu (par krājumu “Bābeles nomalē”, 2000), Literatūras gada balvu par labāko atdzejojumu (par A. Ahmatovas izlases “Melnais gredzens atdzejojumu”, 2003). Līdz vasaras beigām iznāks jaunais dzejas krājums “Turp”.

– Esat atdzejojusi daudzus dzejniekus, tomēr šķiet, ka Ahmatovai jūsu dzīvē ir īpaša nozīme. Vai tā ir?

A. Aizpuriete: – Daudzus dzejniekus esmu atdzejojusi ilgus gadus, bet beigās tapusi tikai neliela atdzejas kopa grāmatiņā blakus citu kolēģu darbiem… Tomēr trīs grāmatas man izdevies sastādīt un atdzejot pašai vien. Vēsture katrai pavisam citāda.

Vācu dzejnieku, savu vienaudzi Uvi Kolbi sastapu kādā dzejas festivālā, viņa darbi man patika, biogrāfija pārsteidza. Kad žurnāls “Karogs” veidoja vācu literatūrai veltītu numuru, atdzejoju tam Uvi – un uzreiz sapratu, ka viņam vajag grāmatu latviski. Latviešu izcelsmes amerikāņu dzejnieces Intas Ezergailes dzeju sastapu, kad latviski iznāca vēsturnieka Andreja Ezergaiļa biogrāfiskā grāmata par viņa sievu Intu – un mani palūdza atdzejot tur izmantotos Intas darbu fragmentus. Arī tad uzreiz sapratu, ka Intai vajag pašai savu dzejoļu krājumu. Bet par Annu – tas ir stāsts pusmūža garumā. Tālā jaunībā jauno autoru seminārā piedalījos kā atdzejotāja – ar Ahmatovu, kuru izvēlējos tā grūti formulējamā valdzinājuma dēļ, ko rada galējas atklātības apvienojums ar nesatricināmu pašcieņu, sievišķīgas koķetērijas apvienojums ar traģēdijas dziļumu… Kopš tā laika atgriežos pie viņas atkal un atkal. Viņas skaisto un baiso biogrāfiju pārdzejoju Ērika Fanka operai. Viņa ir vienīgais cilvēks, kam esmu uzrakstījusi akrostihu. Viņa bijusi man diezgan zobgalīga nakts sarunu biedrene, mudinātāja nepadoties dzīves grūtībām… Taisnība Josifam Brodskim, kurš teica: “Ahmatova ir dzejnieks, ar kuru var nodzīvot mūžu.”

– Esat Jūrmalas iedzimtā. Kurā gadalaikā jums jūra patīk vislabāk, un kādēļ?

– Obligāti jāizvēlas viens gadalaiks? Tad – protams un nemainīgi – vasara, jo peldēties man bezgala patīk joprojām, tikai tagad vairs tik ļoti nesajūsmina svelmīgās dienas. Bērnībā mīlēju sniegainās ziemas, kad varēju slēpot kāpās. Tagad man patīk pirmssniega laiks, kad var ilgi klejot pa tukšo pludmali un vērot vētras pēdas.

– Šķiet, ka no visām krāsām jums dominē zaļā. Ko tā jums nozīmē?

– Nezinu, vai zaļais gluži tā dominē…

Pirmajos krājumos noteikti vairāk bija melnā un violetā. Aizpagājušajā gadā iznākušā krājuma “Šonakt biju zaļš putns” nosaukums tāds tāpēc, ka patiešām dažos sapņos redzēju sevi kā zaļu putnu, man pat asinis bija zaļas – un tas nelikās biedējoši. Varbūt tā bija satuvināšanās ar visu, kas apkārt zaļo…

Un vēl: zaļas acis bija cilvēkam, kuru es ļoti mīlēju. Viņa paša vairs nav, bet viņa skatienu reizēm sajūtu.

 

 

***

mīlestība nepārnāca mājās

toties saziedēja pienenes

un ciemos iegriezās zaļacis pavasaris

pavasarim labāk

viņš katru gadu piedzimst no jauna

 

JŪRMALAS VILCIENĀ

gotu meičas

ar tetovējumiem uz sirds

ar mutēm kā melnas pārsprāgušas plūmes

netīri skaistas

kā pasaules gals

fellīni vecmammas

līganas kā persijas kaķi

gaišas kā dzimtu iedomātā vēsture

svētas kā otrs pasaules gals

es

bez vēstures

neglīta kā pasaules sākums

 

***

apaugu zirnekļtīkliem un nepasacītiem vārdiem

pasacītie kā papīra laiviņas aizpeld

tajā upē

kuras krastā reiz stāvēju

peldēt nemācēdama

vismaz mani vārdi aizpeld

tajā upē

kurai ir sievietes vārds

***

brīva kā verdzene

kuru saimnieks sen aizmirsis

vergoju vārdiem un vējiem

 

brīva kā vējš

kurš netiek no zemes prom

ar mākoņiem dejoju

sapītām potītēm

gravitācijas zelta ķēdēs

vārdu sudraba rotās

 

***

vecā piezīmju grāmatiņa

izžulgusi caurledojusi

izdegusi

ierakstos gramatiskās kļūdas

cīnās par pastāvēšanas tiesībām

faktu kļūdas

kļūst par vēsturi

kļūdains garāmgājēja maigums

izlabo sevi par likteni

piezīmju grāmatiņa

uz ielas vējā

nekurp

 

skaistāk par rozēm

rītišķa stundā

večuks steberē pa ielu

stīvā rokā nes maisiņu ar divām rožmaizītēm

piebīdīs ķeblīti sievai pie gultas

ceļā no virtuves izšļakstīs pusi tējas

stāstīs par sastaptiem suņiem un karogiem

 

bizmārīte rāpo

pa zobena asmeni

lido uz puķēm, bizmārīt!

tur tevi nenotvers

putna iznīcinošā acs

nebūs uzreiz jālaižas dejā

ar pārdzimšanu

bizmārīte spītīgi

pa zobena asmeni rāpo

cik tev punktiņu, bizmārīt?

laimes vai nelaimes skaits?

deg tava mājiņa, bizmārīt

laidies uz uguni!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+