Ambainis mierina: robotu sacelšanās nav gaidāma 2
Latvijas Univesitātes profesors, izcils zinātnieks kvantu skaitļošanas jomā atgriezās Latvijā pēc studijām un darba prestižās Amerikas Savienoto valstu universitātēs un Kanādā. Tagad tepat Latvijā viņš vada starptautisku pētnieku grupu, ieguvis 1,6 miljonus lielu finansējumu no Eiropas zinātnes padomes saviem pētījumiem un kļuvis par Eiropas cilvēku Latvijā.
Intervijā “Latvijas Avīzei” A. Ambainis stāsta, kas ir kvantu skaitļošana, vai mums jābaidās no tehnoloģiju spēka un pārmaiņām, kas notiek Eiropā.
– Vai varat plašai publikai saprotamā valodā izskaidrot, kas tad ir kvantu skaitļošana?
– Tā ir zinātnes nozare, kas mēģina pielietot kvantu fiziku, lai uzbūvētu labākus datorus. Tie būtu jaunas paaudzes superdatori, kas spēj izrēķināt ko tādu, ko nevar parastie superdatori. Kvantu skaitļotāji domā, izmantot kvantu fiziku, lai datorikā izdarītu to, ko nevar izdarīt parastajā ceļā.
– Jūsu teiktais par superdatoru nedaudz biedē. Jau par esošajām tehnoloģijām dažbrīd rodas sajūta, ka tās valda pār cilvēci. Vai stāsti par mākslīgo intelektu, kas darbojas savās interesēs, arī nākotnē būs tikai zinātniskā fantastika?
– Man liekas, ka mākslīgais intelekts ar savu gribu ir un paliks tikai fantastika. Risks, ka mākslīgais intelekts pārņems pasauli un sāks par to valdīt, ir nereāls. Katrā ziņā es tam neticu, jo zinu, kā mākslīgā intelekta programmas funkcionē. Mākslīgā intelekta programmas tiešām daudz ko spēj, taču tās to spēj, sekojot instrukcijām. Tās nespēj pašas izdomāt, kas būtu jādara. Jā, tās var ieprogrammēt darīt ļoti daudzas lietas, bet tām nav savas gribas. Robotu sacelšanās mums nedraud vēl ļoti ilgi.
– Jūsu panākumi zinātnē pārsteidz, jo dzirdēts tik daudz vaimanu, ka Latvijas zinātne ir zemā līmenī, ka mūsu zinātnieki plāno aizbraukt utt. Tā nav taisnība vai jūs vienkārši neiekļaujaties kopējās Latvijas zinātnes tendencēs?
– Latvijas zinātne ir ārkārtīgi raiba. Mums ir gan ļoti laba zinātne, gan zinātne, kur standarti ir zemāki, nekā vajadzētu būt. Vidējā temperatūra pati par sevi neko daudz neizsaka, tomēr domāju, ka tā būtu zemāka nekā Rietumeiropā. Latvijā zinātnei jāizvirza augstāki standarti. Tad dabiski izkristalizētos tie zinātnes virzieni, kas ir viskonkurētspējīgākie. Tālāk vajadzētu attīstīt tikai tos, koncentrējot resursus tajos. Latiņa, pēc kuras dala valsts finansējumu zinātniskajām institūcijām, ilgu laiku turēta ļoti zema. Tikai pēdējos gados tā cēlusies. Iepriekš prasības pret zinātniskajām institūcijām bija birokrātiskas; netika prasīts augsts zinātnes saturiskais līmenis. Kad pretendēju uz savu pirmo Eiropas struktūrfondu projektu, ar kura palīdzību sāku veidot savu zinātnisko grupu, tur bija vērtēšanas skala ar padsmit kritērijiem, par kuriem varēja saņemt punktus. Tieši par zinātnisko kvalitāti bija tikai trīs kritēriji. Pārējie bija par to, vai projekts atrodas Rīgā vai reģionos, vai saistīts ar vides aizsardzību, vai tiks nodarbināti dažādu kategoriju un dzimumu cilvēki. Kas pie šādas vērtēšanas skalas saņem naudu? Projekti, kas saistīti ar vides aizsardzību un tiek īstenoti reģionos. Man ir aizdomas, ka mans projekts pie finansējuma toreiz tika kā pēdējais.
– Kā jūs šobrīd jūtaties, dzīvojot Eiropā? Šķiet, tās metropoles vairs nemaz nav droša vieta…
– Mani kolēģi, kuri dzīvo šajās metropolēs, patiesībā daudz mazāk jūtas nedroši nekā cilvēki pie mums Latvijā. Dažas nedēļas pēc teroraktiem Parīzē runāju ar kolēģi, kurš tur dzīvo. Viņa lielākās bailes bija, ka Francija varētu pārmērīgi reaģēt uz notiekošo un nebūt vairs uzticīga savām vērtībām un atvērtībai.
Es kā matemātiķis pagaidām nesaskatu lielu apdraudētību. Saskaitu, cik procenti ir pamatiedzīvotāju, cik procenti ir iebraucēji un cik no tiem spēj daudzmaz integrēties sabiedrībā un secinu, ka Eiropa ir ļoti tālu no tā, lai šī atvērtība to nogalinātu. Riski ir, taču tie ir mazāki nekā bailes.
– Latvijā toties tuvojas kārtējās vēlēšanas. Vai jums būs par ko balsot?
– Par balsošanas tēmu es agonizēju jau gadus četrus. Saprotu, ka man kā Latvijas pilsonim ir jābalso, jāpauž sava pozīcija. Ja nebalsoju, tad nododu pusbalsi par to, par ko gribētu balsot vismazāk. Jābalso ir, bet izvēles nav ne tuvu tik labas kā gribētos. Gribētos, lai kāds radītu partiju, kas ir tīra un atbilstu manām vērtībām: būtu sociāldemokrātiska un liberāla. Diemžēl sajūta ir, ka drīzāk virzāmies prom no tā.
– Vai inteliģencei nevajadzētu būt politiski aktīvākai?
– Bieži manu, ka inteliģence par šiem jautājumiem tiek intervēta, bet politiskā vide no tā labāka nepaliek. Sabiedrībai kopumā jābūt aktīvākai un vairāk jāiesaistās politiskās partijās. Kamēr partijās ir tik maza daļa sabiedrības, arī izvēle ir tāda, kāda ir. Man pašam gan stāties kādā partijā būtu grūti. Man ir zinātnieka, nevis politiķa talants. Negribētos no izcila zinātnieka pārvērsties par viduvēju politiķi.
Pilnu interviju ar A. Ambaini, lasiet 10. janvāra “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.
