Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. oktobris, 2016
Drukāt

Džeza un izklaižu pilsētas Ņūorleānas šarms, aligators purvā un burgerā. Amerikas ceļojuma piezīmes (1)

Nami Ņūorleānas centrālajās ielās greznoti dienvidnieciskām mežģīnēm un augiem. Foto - Ilze KuzminaNami Ņūorleānas centrālajās ielās greznoti dienvidnieciskām mežģīnēm un augiem. Foto - Ilze Kuzmina

“Aizbrauc gan uz to Ameriku. Es joprojām neticu, ka tā tiešām pastāv,” tā vienam no maniem ceļabiedriem pirms brauciena uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) teica viņa kolēģis. Aizbraucām un divu nedēļu laikā secinājām, ka vismaz dažas ASV pilsētas patiešām ir, taču tās ir tik dažādas, ka beidzot pa īstam saproti, kāpēc ASV ir valstis, nevis valsts.Visilgāk ASV biju tās dienvidu štata – Luiziānas – galvaspilsētā Ņūorleānā. Tāpēc šis stāsts ir galvenokārt par šo pilsētu un apkaimi.

 

Bijušajā franču zemē

Uz ASV devos Dienvidkarolīnas universitātes organizēta Baltijas žurnālistu izglītošanas projekta ietvaros. Ņūorleāna bija mūsu pirmā pietura ASV, jo tur notika vērienīga Pētnieciskās žurnālistikas žurnālistu un redaktoru konference.

Nokļūt līdz tik eksotiskai ASV vietai nebija viegli. Vispirms lidojām no Frankfurtes uz Teksasu ērtā “Lufthansa” lidmašīnā, bet pēc tam nokļuvām “United Airlines” nagos. Tas ir kas trakāks par Eiropas lēto ceno aviosabiedrību “Ryanair”! Vietas lidmašīnā tikpat maz, un turklāt tās neizlido laikā. Vispirms kavējās pats reiss. Kad beidzot tikām lidmašīnā, stundu nekustējāmies ne no vietas un arī pēc nolaišanās ilgi netikām laukā. Rezultāts – ceļā pavadītas aptuveni 30 stundas. Kad tiku viesnīcā, no pārguruma jau sākās teju halucinācijas, šķita, ka grīda šūpojas. Sajūta kā uz kuģa. Taču nākamā diena Ņūorleānā atausa saulaina un priekpilna, jo konference vēl nebija sākusies: varējām iepazīt pilsētu.

Taisnību sakot, pirmais iespaids radās jau pirmajā vakarā. To radīja ļoti karstais, mitrais gaiss un daudzie ubagi ap viesnīcu. Taču atšķirībā no vēlāk apmeklētās Bostonas te ubagi laikam bija pārāk karstuma nogurdināti un tāpēc nebija īpaši uzmācīgi.

Gan tropiskie laika apstākļi, gan dienvidnieciskā namu arhitektūra un daudzie melnādainie, gan vispārējā laiskuma atmosfēra un plašais jūras velšu un ruma kokteiļu piedāvājums nākamajās dienās radīja iespaidu, ka patiesībā esmu kādā no Karību jūras saliņām. Ņūorleānā savulaik bija daudz franciski runājošo ieceļotāju, ASV pat nācās Luiziānas štatu nopirkt no Napoleona laika Francijas. Tāpēc viena no štata īpatnībām ir tā, ka te var baudīt keidžunu ēdienus, piemēram, frī kartupeļus keidžunu gaumē, kas ir nedaudz asāki par parastajiem, nopirkt keidžunu garšvielas, klausīties keidžunu mūziku. Keidžuni ir franču izcelsmes ieceļotāji, kuri gan vispirms bija apmetušies Kanādā, bet pēc tam devās uz ASV. No franču virtuves Ņūorleānā neko daudz nevar baudīt, taču viena no pilsētas slavenākajām kafejnīcām ir “Cafe du Monde”, kuras ēdienkartē ir tikai un vienīgi franču virtuļi, bet dzērienu kartē – tikai ūdens, kafija un svaigi spiesta apelsīnu sula. Neraugoties uz ierobežoto piedāvājumu, visu dienu pie tās stāv gara apmeklētāju rinda, jo virtuļi patiesi ir neaizmirstami gardi. Mums paveicās, jo atnācām uz kafejnīcu ap pulksten astoņiem, kad rindas vēl nebija. Bet, kad pēc nepilnas stundas devāmies prom, rindā jau stāvēja vairāki desmiti izsalkušo. Ielas pretējā pusē pie citas ēstuves ir uzraksts: “Mums arī ir virtuļi. Nestāviet rindā!” Taču ieradumam liels spēks – “Cafe du Monde” strādā jau kopš 1862. gada un tās tagadējais interjers izskatās vismaz simt gadus sens.

Līdzās “Cafe du Monde” atrodas Franču kvartāls ar tirgu, kurā var nopirkt gan suvenīrus, gan kārumus, gan jūras veltes, ko turpat notiesāt. Neiesaku pirkt Ņūorleānas tradicionālās pralinē! Tāds neliels kārums maksā vismaz divus dolārus, bet sevišķi gards tas nav: garšo tāpat kā pārāk vecas, sakaltušas “Gotiņas”.

Daudz slavenāks par keidžunu mūziku ir džezs un blūzs, kas arī tapis Ņūorleānā. Visticamāk, tas radies, jaucoties keidžunu un citu Eiropas izceļotāju, kā arī afrikāņu mūzikai. Jo, kā jau minēju, arī melnādainu ļaužu te ir daudz. Tieši dienvidu štatos savulaik tika ievests daudz vergu no Āfrikas, lai viņus nodarbinātu plašajās kokvilnas plantācijās. Tāpēc viena no populārām Ņūorleānas viesu izklaidēm ir doties tā sauktajās plantāciju tūrēs. Viesus ved ārpus pilsētas uz fazendām, kur var uzzināt, kādos apstākļos dzīvoja kungi, kādos vergi, kādi bija vergu bēgšanas ceļi utt.

Šādai ekskursijai man nebija laika, taču verdzības laikos vergi, protams, bija arī pilsētā. Tāpēc ieskatu par šo laikmetu var gūt, apmeklējot, piemēram, Hermana un Grimas vēsturisko namu, kurā saglabāts 19. gadsimta iekārtojums. Ēkā dzīvojuši seši līdz astoņi tā sauktie mājas vergi, kuri pildīja sulaiņu, virējas, istabenes, bērnaukles pienākumus. Kungu apartamentu greznība krasi kontrastē ar vergu guļamistabu kailajām sienām. Tomēr nams atmiņā paliek arī ar kādu īpatnēju interjera priekšmetu – dekoru, kas veidots no matiem. 19. gadsimtā tādi šajā pilsētā bijuši ļoti iecienīti.

Ja nav laika un vēlmes apmeklēt muzejus, var vienkārši pastaigāt pa Rojalstrītu. Tajā viens pie otra izvietoti antikvariāti, kas ļaus novērtēt seno laiku greznību: te ir gan smalkas kristāla lustras, gan filigrāni izstrādātas mēbeles.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. New Orleans ir miskaste pec pasha pieredzeta. Par parejam cenam taisniba, kaut gan dargi man nelikas. Rigaa nav daudz letak.

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+