Kultūra
Mūzika

Amerikas vilinājums latviešu mūziķu versijā 0


“Latvian Sound Quartet” Leonarda Bernsteina skaņdarba interpretācijā uzrunāja ar emocionāli lokaniem un trāpīgiem tēlu un raksturu atainojumiem.
“Latvian Sound Quartet” Leonarda Bernsteina skaņdarba interpretācijā uzrunāja ar emocionāli lokaniem un trāpīgiem tēlu un raksturu atainojumiem.
Publicitātes foto

Obojiste Jana Zeļenska, vijolniece Līva Plociņa-Janova, čelliste Māra Botmane un pianiste Roksana Tarvide ar savu radošo darbību bija zināmas jau iepriekš – viņas uzstājušās dažādu kameransambļu sastāvos un regulāri pievērsušās arī laikmetīgajai mūzikai, tostarp latviešu komponistu darbiem.

Tomēr šķita gluži neticami, ka četru mūziķu apvienība “Latvian Sound Quartet” pastāv jau piecus gadus, šajā ziņai vienlaikus raisot arī nožēlu par to, cik daudz potenciāli vērtīgu kultūras pasākumu pagaisuši ikdienas skrējienā.

Tādēļ ansambļa jubilejas koncerts bija īstā iespēja pievērsties tuvāk “Latvian Sound Quartet” veidotajām programmām, un mūziķu uzstāšanās 2018. gada 1. decembrī Spīķeru koncertzālē liecināja, ka tā ir nozīmīga plašākam klausītāju lokam. Var arī saprast, kādēļ – novērtējot atskaņotāju profesionālās dotības, uzreiz jāsecina, ka programma “Amerikas vilinājums” saistīja ar neierastāku mūzikas izvēli.

Vispirms jau – koncerta pieteikumā minētā Amerika jāuztver plašākā kontekstā: čehu komponists Bohuslavs Martinū ASV guva patvērumu no totalitārisma plosītās Eiropas, un viņa kvartets obojai, vijolei, čellam un klavierēm rakstīts tieši Ņujorkā, bet 1962. gadā dzimušais Liduinu Pitombeira un viņa opuss “Seresta” nr. 13 nāk no Brazīlijas.

Ja reiz Amerika, tad, protams, vispiemērotākais brīdis ir atcerēties Leonarda Bernsteina simtgadi ar viņa klavieru trio, turpretī 1971. gadā dzimušā Kevina Bīversa diptihs “Nāves dejas” – atkal ar obojas piedalīšanos – vēstīja, ka oriģināldarbu šādam sastāvam nav nemaz tik daudz, un “Latvian Sound Quartet” dalībniecēm nācās meklēt partitūru un pašu komponistu pa vissarežģītākajiem apkārtceļiem.

Tātad šoreiz – neviena standartrepertuāra gabala, ja vien par tādu neuzskata Artura Maskata skaņdarbu “Pusnakts Rīgā”, kuru kopš pirmatskaņojuma 2014. gadā spēlē daudz, interpretiem un autoram piedāvājot arī vairākus instrumentācijas variantus.

Viena no problēmām, ar kuru uzreiz jāsaskaras, – Rīgā grūti sameklēt piemērotu vietu ne tikai simfoniskajiem, bet arī kamermūzikas koncertiem. Vairāk vai mazāk neatrisināmi trūkumi ir gan Rīgas Latviešu biedrības zālēm, gan Mazajai un Lielajai ģildei, un arī Spīķeru koncertzālē bija jāpiepūlas, lai no četriem atsevišķi skanošiem instrumentiem klausītāja apziņā izveidotu vienotu kopainu.

Visgrūtāk klājās obojai, kas regulāri šķita kā neobligāts pielikums, un tādēļ brīži ar Janas Zeļenskas spēlētajām soloepizodēm ļāva ar atvieglojumu secināt, ka mūziķes priekšnesumam tomēr pašam par sevi piemīt pienācīgi skanīgs tembrs un muzikālo rakursu daudzveidība.

Otrs secinājums – acīmredzot Liduinu Pitombeira un Kevins Bīverss nav pievērsuši vēlamo uzmanību obojas integrēšanai ansamblī, un tas diemžēl nebija vienīgais no abu opusu trūkumiem.

Pitombeiras diptiha konvencionālajam skaņurakstam vēl nāca par labu muzikālā dramaturģija, kur liriskas dziesmas un dejas pretstats automātiski nodrošināja noskaņu, tematisma, temporitma kontrastus, toties Bīversa “Nāves dejas” ar “Melno atraitni” un “Miroņa tango” vēl jo vairāk izklausījās pēc tipiska “pielietojamās mūzikas” parauga. Saliedētā un dzīvīgā interpretācijā, kādu arī sniedza “Latvian Sound Quartet”, klausīties var, bet atmiņā nekas īpašs vienalga nepaliek.

Citādi ar Bohuslava Martinū kvartetu, kura stilistiski noslīpētais un saturā niansētais cikls ar vieglas humora izjūtas klātbūtni un smalkiem folkloriskiem mājieniem deva visplašākās iespējas muzikāli saistošam un kolorītam lasījumam.

Līdzvērtīgs interpretācijas potenciāls piemita arī Leonarda Bernsteina klavieru trio, kura melodiski iezīmīgās intonācijas, polifonās, harmoniskās, ritmiskās kompleksitātes un tā pati apburošā humora izjūta aicināja atskaņotājus izveidot krāsainu un bagātīgu priekšnesuma versiju.

“Latvian Sound Quartet” šīs iespējas arī izmantoja, uzrunājot ar emocionāli lokaniem un trāpīgiem tēlu un raksturu atainojumiem un veiksmīgi strukturētu dramaturģisko arhitektoniku.

Protams, savu iespēju robežās – gan vijolnieces, gan pianistes spēlē bija kā spilgtāki, tā blāvāki brīži, un jāteic, ka lielu daļu no interpretācijas sprieguma un valdzinājuma nodrošināja čellistes Māras Botmanes tembrāli piesātinātais un impulsīvais veikums.

Skaidrs arī, kādēļ Artura Maskata opusam “Pusnakts Rīgā” mūziķi pievēršas aizvien no jauna – skaņdarba caurviju formu te piepilda gan intonatīvi plastisks un kontrastains tematisms, gan dažādi uztverams un tulkojams metaforisks vēstījums, ko “Latvian Sound Quartet” dalībnieces arī iedzīvināja pietiekami mērķtiecīgi, iedvesmojoši un jūtīgi.

Līdz ar to ir pamats cerēt, ka pēc programmas “Amerikas vilinājums” un tās izskaņas ar atgriešanos dažādu paaudžu Rīgā kvarteta radošā darbība turpināsies vēl ar citu latviešu komponistu partitūru atskaņojumiem – Arturs Maskats, Linda Leimane, Platons Buravickis jau uzrunāti, varbūt nākotnē pienāks kārta arī Madarai Pētersonei, Kristam Auzniekam vai Selgai Mencei.

LA.lv