Ameriks: Dome nav baznīca, kur noliek svecīti… 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Rīgas domes vicemērs, partijas “Gods kalpot Rīgai” priekšsēdētājs ANDRIS AMERIKS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. Protams, par gaidāmajām vēlēšanām.
V. Krustiņš: – Izplatīts uzskats, ka par varu Rīgā cīnīšoties Ušakova un Amerika tandēms pret “latvisko” partiju bloku. Sakiet, vai “Gods kalpot Rīgai” (“GKR”) nav latviska partija? Kā identificējat “Amerika partiju”?
A. Ameriks: – Veidojot reģionālo Rīgas partiju, nacionālais jautājums noteikti netika izvirzīts kā prioritārais. Kā no bīskapa Alberta laikiem, kad Rīgu dibināja, tur bija vācieši, latvieši, zviedri, krievi un citi, tā joprojām šī ir daudznacionāla pilsēta. Līdz ar to aicinājām nākt pulkā aktīvos rīdziniekus. Šodien “GKR” ir 400 biedru, pāri par 200 atbalstītāju un viņu vidū divas trešdaļas – latvieši. Mēs neuzsveram latviešus pret krieviem vai otrādi, kā nacionālpolitikā nereti mēdz svērt “lielās” partijas. Vairāk runājam par lietām, kas aktuālas pilsētai, un, manuprāt, ir diezgan zemiski vai provokatīvi, ja citi politiskie spēki izspēlē nacionālo kārti pašvaldības līmenī. “Saskaņas centrs” trīsarpus gadus bijis mūsu veiksmīgas sadarbības partneris Rīgā. Iepriekšējos sasaukumos pats esmu strādājis koalīcijā arī ar Aksenoku un “Jauno laiku”, ar Birku un “TB”/LNNK, un citiem – arī tur daudz tika padarīts, bet savstarpējie kašķi nereti ņēma virsroku, traucējot paveikt tik daudz kā tagad ar “SC”.
Ja šodien ceļ polemiku par “latvisku” sarakstu veidošanu vai par “Rīgas atdošanu Latvijai”, tad es atbildu, ka Latvijā ir viena valsts valoda, viens karogs, viens prezidents un viena himna un ka šie simboli ir spēkā arī Rīgā – kurpretī polemiku rada vairāk tāpēc, ka oponentiem īsti nav ko piedāvāt saimnieciskajā politikā.
Viņi piepūlas atrast veidu, kā citādi sevi profilēt – varbūt par Lāčplēšiem, kuri cīņā ar “Melno bruņinieku” atgūs Rīgu Latvijai.
– Bet jūsu partija laikam nav tik liela kā saskaņiešiem? Tas ir no svara.
– Biedru skaits partijai ir nozīmīgs rādītājs. Reformu partija uzdevusi, ka Rīgas nodaļā tai ir 700 biedru, bet atceros lasījis, ka uz pēdējo sapulci viņi spēja savākt 60 biedrus. Mūsu kopsapulcēs ierodas visi 400, aktīvi spriež – ne gluži par to, kā krievus par latviešiem pārtaisīt, bet, teiksim, kā labiekārtot apkaimes: Torņakalnu vai Juglu.
– Jūs uzmetāt sāli zatleriešiem…
– Es tikai piemēra pēc. Lūk, ko gribu piebilst: brīvā valstī katrs var publiski paust viedokli, taču, esot politikā, tas jādara publiski atbildīgi. Trīsarpus gadu laikā Rīgas dome ir nākusi pretī latviešu luterāņu draudzēm un baznīcām, ieguldījusi Brāļu kapu sakopšanā un Brīvības pieminekļa remontdarbos, piešķīrusi ikgadēju atbalstu Okupācijas muzejam. Tāpēc es atbildīgi saku – salīdzinām, cik līdzekļu šo latviskuma simbolu uzpošanai piešķīra iepriekšējos sasaukumos un cik tiek dots tagad? Tagad šī nauda ir ievērojami lielāka!
Arī Rīgā tiek cienīta vēsture, vērtības, visi valstiskumam veltīti pasākumi. Atzīmējām 18. novembra svētkus, iedibinājām Līgo svinēšanas tradīciju Daugavmalā, notiek 4. maija atzīmēšana, kā arī represēto pieminēšana. Ja par to mums met akmeni, tad vispirms lai tomēr izvērtē.
– Sakiet, cik “Gods kalpot Rīgai” biedru ir atbildīgos administratīvos amatos Rīgas domē – komiteju, pārvalžu, departamentu priekšgalā?
– Runājot par domes politiskajiem amatiem – “GKR” vada pusi, bet “SC” otru pusi no domes astoņām komitejām. Ekonomējot budžeta līdzekļus, komiteju skaits šajā sasaukumā ir par divām samazināts. Departamenti būtībā jāvada ierēdņiem, jo politiķi nāk un iet, bet ierēdņiem jāstrādā, taču Rīgā viena daļa priekšnieku ir izvēlējušies pēc pašu gribas iestāties partijā. Agrāk tas nebija raksturīgi, ja nu izņēmuma kārtā, piemēram, Askolds Kļaviņš no Zaļo partijas vadīja Vides departamentu. Redz, partijas biedra karte kabatā ir liels apdraudējums, kolīdz varu pārņem citi. Citi var “palūgt” aiziet, jo neuzticēsies. Tagad samērā daudzi domes izpildvaras cilvēki, arī augstu posteņu cilvēki ir iesaistījušies mūsu partijā. Zināmā mērā – spēruši riskantu soli, jo pastāv variants, ka, esošajai koalīcijai zaudējot, jāiet prom no amatiem. Bet mūsu mērķis nav bijis politizēt izpildvaru.
Ameriks nevienam nav licis iekļauties partijā, tāpat kā nevar piespiest iet uz to vai citu baznīcu. Viņi nāca, izteica vēlēšanos – gribam būt “Gods kalpot Rīgai”. Tas ir zināms uzticības apliecinājums.
– Nākamais posms amatu hierarhijā laikam ir iekārotākais – pašvaldību uzņēmumu valdēs ar visiem tiem amatiem un labām algām. Kas Rīgā ir šī “bagātā vieta” – satiksmes uzņēmums, kuru bieži piesauc?
– Rīgas pilsētai daļēji vai pilnībā pieder 23 kapitālsabiedrības, no kurām atbilstoši MK noteikumiem trīs uzņēmumi ir “lielo” kārtā – “Rīgas satiksme”, “Rīgas ūdens” un “Rīgas Namu pārvaldnieks”. To valdes locekļus apstiprina uz trim gadiem.
– Šie locekļi, priekšnieki ir partiju biedri?
– Tāds nosacījums viņiem nav izvirzīts. Cik zinu, Leons Bemhens (SIA “Rīgas satiksme” valdes priekšsēdētājs) un Dagnija Kalniņa (SIA “Rīgas ūdens” valdes priekšsēdētāja) nav partijās, “Rīgas Namu pārvaldnieka” valdes priekšsēdētājs Ervīns Straupe ir “GKR” biedrs.
– Taču par valdes locekļu vietām runā kā par sinekūrām – labi apmaksātiem amatiem, kur nekas daudz nav jāstrādā. Vai tur ir norīkoti partiju cilvēki, ielikteņi?
– Domāju, ka lielu uzņēmumu valdēs jāstrādā ļoti nopietni, jo tur vairs nav kā agrāk politiskās uzraudzības padomes. Valdes locekļi nes pilnu atbildību – pat ar savu personisko mantu – par pieņemtiem lēmumiem. Šaubos, vai kāds var šodien atļauties gulēt mājās un lasīt avīzes.
– Kas notika pēc TV izrādītās nelaimīgās asfalta piemīdīšanas ar kājām? Darbaļaudis slavēja priekšnieku un gribēja aizstāvēt, kaut parasti tā vis negadās. Viņš atbrīvots no amata?
– Rīgā nav kā perifērijā – remontus visi redz un izjūt. Darbojas “tautas kontroles” mehānisms, kas filmē, kritizē notiekošo. Un uz Ceļu pārvaldes priekšnieku gulstas tā pati atbildība, kas uz minētajiem valdes locekļiem – ja kritizē pamatoti un tu nespēj prasīt atbildību no darbiniekiem, nekas cits neatliek kā prasīt atbildību no tevis.
– Tātad strādnieks lietoja nepareizu “jauno tehnoloģiju”?
– Tas ir tāpat kā iekšpagalmu remontos. Cilvēki no balkoniem vai garām- ejot visu uzmana, pārbauda kvalitāti, raksta sūdzības, ja ir neapmierināti. Mēs tamdēļ pat lauzām līgumu ar iekšpagalmu remonta uzņēmumu “Tikka” – nebija kvalitātes, ko vēlējāmies. Domes statistika rāda, ka iedzīvotāji, kuri ienāk domē vai atraksta, deviņos gadījumos no desmit to nedara, lai pateiktu paldies. Tās ir problēmas un sūdzības, ka kaut kas nav izdarīts. Un dome nav baznīca, kur uzlikt svecīti, – tā teikt, noklausījāmies un aizlūgsim. No domes prasa arī rīcību. Reizēm citu variantu nav, kā rīkoties asi.
– Sakiet, vai Aldermanes kundzes sfērā arī ir sūdzības, protesti par integrācijas pareizībām vai nepareizībām, par domes “latviskošanu”, par izglītības politiku?
– Aldermanei gan vairāk tiek teikts paldies. Viņa ir pieredzējusi kā izglītības, tā naturalizācijas sistēmā, un vismaz septiņreiz nomēra, kamēr dara. Netiecas pēc meitenīgas publicitātes. Līdz ar to viņai ir labs kontakts ar skolu direktoriem, jaunievedums novērtēt labākos bērnudārzu audzinātājus un pedagogus. Integrācijas lietā vienmēr varēs apgalvot – izdarīts par maz. Vai – bija jādara citādi. Rīgā ir ļoti labi apmeklēti kursi latviešu valodas mācībā, esam pat spiesti atvēlēt papildu budžeta naudu, lai būtu vietas visiem, kas grib mācīties. Tas ir pozitīvi. Ja runā par integrācijas politikas sadarbību ar valsti, tā bieži ir kā pingpongs.
Pēc valodu referenduma arī valdībā lēma par papildu līdzekļiem valodas mācīšanai, kultūras atbalstam, bet Rīga nedabūja neko. Nulli. Tāpēc viss, kas Rīgā integrācijas jomā izdarīts, darīts par mūsu budžeta naudu.
– Tomēr uz referendumu negāja tāpēc, ka te slikti mācītu latviešu valodu. 270 000 pilsoņu gribēja krievu valodu par valsts valodu, un nevienam nav atbildes – kāpēc viņi to gribēja? Vai jūs kā politiķis nevēlaties šādu atbildi saņemt? Vai pateikt?
– Varētu būt trūkumi izglītības sistēmā – patriotiskajā audzināšanā. Svarīgākais, ko varu pateikt no savas puses: es arī esmu latvietis un lielās “referendumu” politikas ziņā mūsu viedokļi ar Nilu atšķīrās. Man kā pilsonim pat neliekas vērts diskutēt – te jābūt vienai valsts valodai. Dzīvojam valstī, kurā jāaizstāv Satversmes pamati, tajā pašā laikā cilvēki pauž dažādus viedokļus. Arī Rīgā pie nama Imantā piekarināja ielas nosaukuma plāksnīti divās valodās. Tobrīd izpildīju mēra pienākumus, devu municipālpolicijai komandu, un dažu stundu laikā plāksnīte nozuda. Šobrīd Rīgā vairs nav pat runu, ka derētu uzraksti abās valodās. Tā ir stingra politika, tāpat kā latviešu valodas mācīšana. Vai no tās izriet kāds pamats protesta balsojumam, to es nevaru atbildēt.
– Valstij gan vajadzētu būt interesei, kāpēc pēc brīvas izvēles tik daudz pilsoņu gribētu otru valsts valodu. Un ko vēl viņi gribētu? Man teikuši – pieskaitiet klāt vēl 300 tūkstošus nepilsoņu, dabūjiet viņiem balsstiesības un redzēsiet, ka mēs izstāsimies no Eiropas Savienības!
– Tas liekas pārspīlēts scenārijs. Es domāju, ka summa veidojas no daudziem saskaitāmajiem. No patriotiskās audzināšanas skolās, no valsts attieksmes pret saviem pilsoņiem – no tā veidojas pilsoņu atgriezeniskā attieksme pret valsti.
– Jūs teicāt, ka būsiet komunālpolitikas veidotāji, bet reizēm “mazā” politika gluži nemanot mēdz ieslīdēt lielajā, gribat to vai negribat. Ja kontrolēsiet varu ar 51% Rīgā, nevarēsiet pabēgt malā, aizcirst durvis: mēs esam ārpus politikas.
– Negribu distancēties no šiem jautājumiem un aizcirst durvis. Es jau minēju cieņu pret vēsturi un ieguldījumus simbolu kopšanā, un tas ir darīts, atrodoties varā kopā ar “Saskaņas centru”. Pieskaitīšu labiem darbiem Torņakalna memoriālu komunistiskā terora upuru piemiņai un Šķirotavas piemiņas vietu. Tieši no Šķirotavas uz Sibīriju aizsūtīja manu mammu un vecomammu. Šādām vēstures piemiņas vietām naudu nežēlojam, šie ieguldījumi ir daudzkārt lielāki nekā iepriekš. Tas ir praktisks darbs, nevis lielā politiskā tarkšķēšana no parlamenta tribīnes.
– Jā, bet sākumā bija jautājums gandrīz vai par asiņainu pretstāvēšanu – kā sienai pret sienu. Ja esat daudz ko darījuši, ja arī esat latviska partija, vai ar citām neradīsiet kādu kontaktu? Asfalts, caurules – patiešām nav nekas politisks.
– Gribu teikt, ka primitīvākais, kas varētu notikt un uz ko vedina politiskajā virtuvē, ir salaist matos latviešus ar krieviem. Tas ir lētākais, nepareizākais variants. Mēs uz pašvaldību vēlēšanām ejam citu ceļu. Agrāk pat koalīcijas partijas sacentās un skauda – nevis jūs, bet mēs remontējām bērnudārzus, mēs pirmie darījām, kamēr tie otri blakus stāvēja.
Tagad esam vienojušies, ka trīsarpus gados padarīto liekam kopā kā vienotas komandas darbu. Ja mūs atbalstīs, turpināsim. Ja neatbalstīs, tad acīmredzot mūsu veikums nebūs derējis, cilvēki prasa ko citu. Taču mēs neejam siena pret sienu.
Tas drīzāk novērojams Saeimas partiju diskusijās. Bet Rīga mums ir viena. Tad nāciet nevis ar “latvieši pret krieviem”, bet ar to, kāda ir jūsu programma par Rīgu.
– Šķiet, pagaidām Ēlertes kundze vienīgā novilkusi robežu pret jums?
– Jā, ka nesadarbosies. Nacionālās apvienības kandidāte Brokas kundze šķiet mērenāka.
– Vai konfliktējošu attiecību vietā nevar būt citas? Pa Amerika durtiņām nevar ieiet?
– Šodien piedāvājam mūsu komandas darbu, bet nekur nedēsimies – nākamajā sasaukumā tāpat būs jāstrādā. Jautājums, kāda tur būs kopdarbošanās? Pārsteidz, ka vārdos visi daudzina Rīgu par nozīmīgu pilsētu un ekonomikas motoru, bet, tiklīdz ir runa par gatavību nākt uz Rīgu strādāt, visi sēž krūmos. Dodiet, sūtiet stiprākos spēkus no Saeimas un valdības uz Rīgu! Pavļutu, Vējoni, “Vienotības” spices cilvēkus! Nenāk. Ļoti cienu Birka kungu, bet, viņam vadot Rīgu, domei brīdi pirms vēlēšanām bija atbalsts ap 30%, kā noskaidroja aptaujās.
Šodien domi atbalsta 70% pilsētnieku. Man liekas, ka tas ir tas, kas baida citus kandidātus. Ja jau mēs tiktu pelti un nokritizēti, ticiet man, te uz balta zirga izjātu ne viens vien bruņinieks. Tagad gribas mums iekniebt, iespert, bet ārā līst neviens īsti negrib.
E. Līcītis: – Pacietieties. Vēl izlīdīs. Kādā kondīcijā ir jūsu kopīgais saraksts? Zinām, ka Ušakovs būs mērs, jūs – vicemērs, bet kas tālākajās vietās? Vai vietas tikpat labdabīgi sadalīs kā varu – uz pusēm, vai priekšplānā virzīs “SC” spēcīgos līderus – Baraņņiku un citus?
– Abpusēji apstiprināti pirmais un otrais numurs, bet par pārējo sarakstu ieturam pauzi, jo gaidām Saeimas izlemšanu, cik galu galā būs pašvaldību deputāti. Ja domes sastāvu kvantitatīvi samazina, ar to maina līdzšinējo kārtību, ka pašvaldības deputāts ir sabiedrisks amats. Tad viņam var nākties pārcelties pastāvīgā darbā domē, un cilvēkiem jaunajā situācijā jāpadomā, vai kandidēt listē, kā kārtot lietas ar pašreizējiem darba devējiem. Tie ir vēl neatbildēti jautājumi.
– Jā, tur var būt korekcijas, bet vai “SC” un “GKR” kopīgajā listē tiks dalītas partiju vietu kvotas?
– Esam runājuši, kā meklēsim kandidātus sarakstam. Zināma priekšrocība būs deputātiem, kuri domē jau iepriekš strādājuši. Papildu cilvēkus meklējam no abām pusēm.
– Jājautā par Brandava kungu. Jums prasīs atbildību un pārmetīs, ka viņam, partijas biedram, esot parādīta labvēlība, izkārtojot maršruta taksometru pārvadājumu konkursu.
– Šobrīd Rīgā astoņas maršruta taksometru kompānijas piedāvā šo pakalpojumu.
Kad jautājāt, cik saņemam sūdzības, tad viena daļa ir tieši par šiem taksometriem. Ka mikroautobusiņi esot veci, sagrabējuši. Kad sakām, lai atjauno autoparku, seko aizbildināšanās – nē, tehnisko apskati tie iziet. Jūs nedrīkstat mūs noņemt no trases. Otra lieta, ka maršrutnieki, lai pelnītu, dublē “Rīgas satiksmes” transporta maršrutus, bet nerada tos kustības virzienus, ko pasažieriem vajadzētu, piemēram, savienojot mikrorajonus.
Tagad aizbildināšanās – neesot papildu busiņu. Konkursa nauda – 25 miljoni piecos gados – ne par vienu santīmu nenāk no domes budžeta. Tā jāņem bankā kā aizdevums un jāiegulda ar attiecīgajiem noteikumiem. Savukārt partijas biedru biznesu “GKR” valdē neapspriežam, turklāt Brandavs mani informējis, ka viņš ir prom no attiecīgām firmām. Rīgai taču vajag šo pakalpojumu jaunā, kvalitatīvā līmenī, par ko iedzīvotāji nesūdzētos. Attiecīgās iestādēs lai sver, vai un kam tur ir kāds interešu konflikts, man par to nav informācijas.
