Foto – Karīna Miezāja

Ameriks skatās vairākus gājienus uz priekšu
 60

Pirms sestdienas kongresa “Latvijas Avīzē” viesojās “Gods kalpot Rīgai” partijas priekšsēdētājs ANDRIS AMERIKS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Ko apspriedīsiet “GKR” kongresā? Partijas nākamās gaitas? 


A. Ameriks: – Sliktā ziņa Latvijas cilvēkiem – partiju ar katru vēlēšanu ciklu paliek mazāk. Rīgas domē vairs tikai trīs saraksti pārvarēja piecu procentu robežu. Agrāk bija vismaz četri, arī seši un pat astoņi domē. Tas parāda, ka šodien cilvēki paļaujas uz kaut ko ļoti stabilu, savukārt ir skeptiski pret visādiem jauniem uznācieniem. Mums kā pirms pusotra gada dibinātai partijai bija nedaudz pāri 300 dibinātāju, tie bija Rīgas patrioti. Pa šo laiku biedru skaits ir gandrīz dubultojies. Ar varu neesam vilkuši, īpaši arī nereklamējāmies. Cilvēki nākuši, redzot, kas notiek Rīgā gan kultūrā, gan sportā, gan uzņēmējdarbībā. Tagad, piemēram, vēlmi darboties izteica ilggadējais futbolists, Latvijas izlases treneris Aleksandrs Starkovs. Viņš redzot, kā Rīgā varētu attīstīt futbola lietas, kas neattīstās pietiekami labi. Starkovs gribot piesaistīt futbolam jauniešus, caur partiju to būšot vieglāk izdarīt, un viņš man tagad ir ārštata padomnieks. Katrā valdes sēdē uzņemam līdz 15 jaunus partijas biedrus. Cilvēki pēc būtības ir aktīvi!

CITI ŠOBRĪD LASA

– Vai analizējat partiju – kas ir tās biedri, cik tajā ir skolotāju, strādnieku, citu profesiju pārstāvju?


– Jā, bet analizējam citā formā – kādā jomā cilvēks grib darboties, kultūrā vai sportā, vai citā. To viņi ieraksta iestāšanās anketā. Turklāt “GKR” ir ne vien biedri, bet arī atbalstītāji. Tā kongresā mums būs apsveikums no Dziesmu svētku virsdiriģenta Romāna Vanaga, kongresā viesosies kardināls Jānis Pujats. Atbalstītāji ir arī citi mācītāji, kultūras, sporta, uzņēmējdarbības vides ļaudis. Pēc sastāva “GKR” nebūt nav tikai “Amerika partija”. Man blakus ir Dainis Turlais, Eiženija Aldermane, profesore Ausma Cimdiņa, mācītājs Ainārs Baštiks, profesors Juris Zaķis – cilvēki, kas tā vai citādi reprezentējas kā personības. Ja “GKR” šodien neuzstāda mērķi iespaidot Latvijas politiku, tad tomēr to ietekmējam caur Rīgas platformu. Lielākais izaicinājums savulaik mums bija – vai ir pareizi, ka uz domes vēlēšanām gājām kopā ar ”SC”, ar koalīcijas sarak-stu, ko agrāk neviens nebija darījis. Daudzi šaubījās, vai krievi neizstrīpos kandidātus ar latviskiem uzvārdiem. Vai tā panāksim labāko iespējamo rezultātu? Galaiznākumā vairāk nekā 134 tūkstoši vēlētāju nobalsoja par kopīgo sarakstu, ievēlēja Cimdiņu, Baštiku, Zaķi, mācītāju Jāni Šmitu, bet neievēlēja četrus sasaukumus domē ievēlēto “SC” kandidātu Ivanu Ivanovu! Tagad vēlētājs kļuvis pieaudzis un nobriedis, un bažas, ka no kopējā saraksta latviešus neievēlēs, izrādījušās gluži veltas. Gribu uzsvērt lietas, kas svarīgas jūsu nacionālas ievirzes avīzes lasītājiem. Reizēm pat mūsu inteliģences dižgari pāršauj pār strīpu kā Māra Zālīte, piemēram, izsakoties par Ausmu Cimdiņu…

– Bet nacionālistus arī nevajag vest un likt Zooloģiskā dārza būros.


– Nezinu, kurš grib viņus likt būros, bet mēs pasūtījām lietišķu pētījumu “Latvijas faktiem”, kur viens no jautājumiem bija – kurš strādā labāk: Rīgas dome vai valdība. Aptauja aptvēra visu Latviju, un 44% anketēto atbildēja, ka labāk vērtē domes darbu, un tikai 12% deva priekšroku valdībai. Pārējie atbildēja “nezinu” vai abas institūcijas vērtēja vienādi. Īpaši gribu vērst uzmanību padarītajam nacionālajās lietās. Lai kā vienai daļai nacionālu uzskatu cilvēku nepatiktu Nils Ušakovs vai vispār krievi, jāatzīst, ka tiek koptas latviešiem tuvās vēsturiskās un piemiņas vietas Rīgā. Izvestajiem – Torņakalnā un Šķirotavā, karavīriem – Brāļu kapos. Tiek likti celiņi, apgaismojums, gatavojamies Brāļu kapu simtgadei – tā ir viena no domes vadības prioritātēm. Visas lietas, kas skar nacionālo formātu, ir Rīgā un notiek nevis vārdos, bet darbos. Var salīdzināt, cik naudas tur ielika nacionālā Birka vai tautpartijieša Ārgaļa varas laikā un cik izdarīts tagad. Latvijas Mākslas muzeju remontē, latviešu skolas renovē, tās pārtop skaistākas un koptākas. Tāpēc viena lieta ir pateikt, ka nepatīk Ušakovs vai krievi, bet otra ir racionāla rīcība, ko padara “Gods kalpot Rīgai” kopā ar “Saskaņas centru”, un, ja pāri par 58% pilsētnieku nobalso par vienu sarak-
stu Rīgā, tad tas pierāda, ka viņiem tomēr uzticas.

Reklāma
Reklāma

– Jā, tā rīdzinieki darījuši, bet jūsu opozīcija saka, ka viņi nezinot īstos apstākļus. Ka cilvēki esot bankrota priekšā ar tukšu kasi, ka no laukiem iebraukušie nevarēs skatīties Zooloģisko dārzu un dārgi maksās par biļeti līdz Stradiņiem. Divreiz dārgāk nekā Rīgas ļaudis?


– Īsi: Rīga ir galvaspilsēta, un tās funkcijas sniedzas pāri jebkuras citas pašvaldības funkcijām. Tāpēc šīs funkcijas būtu jāfinansē no valsts budžeta, citādi nemaz to nevar izdarīt. Sabiedriskais transports gadā Rīgā nobrauc vairāk nekā 40 miljonus kilometru, pārvadā pāri par 142 miljoniem pasažieru. Mēs rēķināmies, ka cilvēki iebrauc galvaspilsētā strādāt, ārstēties, saņemt izziņas. Tad jāpieņem vai nu likums par galvaspilsētu, vai īpaši noteikumi, kā budžets finansē tās papildu funkcijas, kas Rīgai ir kā galvaspilsētai. Bet valdība saka – mēs neko par to negribam zināt, lai Rīga par visu maksā.

– Cik tad ir tas zaudējums, ko nodara Rīgas augstais stāvoklis būt par galvaspilsētu?


– Būsim precīzi. Brauciena pašizmaksa ir eiro un septiņi centi, taču kopā ar PVN jau eiro un divdesmit. Arī šo 12% nodokli uzliek valdība. Es jau noskaitīju aprēķinu, ka ir vairāk nekā 142 milj. braucēju, un, ja cena ir zemāka par pašizmaksu, tad tā jākompensē ar subsīdiju no Rīgas budžeta. Ik gadu tie ir 70 miljoni latu, ko piešķiram “Rīgas satiksmei”. Par brīvu brauc skolēni, pensionāri, taču pret Rīgas atlaidēm valdība nostājas ar dubultu pieeju. Kad Sprūdža ministrijā pateica, ka mēs nedrīkstam to darīt, piemērot atlaides, tad Siguldā – un viņi ir malači! – jau pirms gada nolēma, ka visi Siguldā deklarētie sabiedriskajā transportā brauc par brīvu, bet visi pārējie maksā. Un šos noteikumus VARAM akceptējis bez iebildumiem.

– Sigulda nav galvaspilsēta.


– Piekrītu, bet mēs runājam par papildu funkcijām, kuras mums jāsniedz kā galvaspilsētai. Tad vienojāmies, ko un kā dotē valsts budžets. Ārpus Rīgas uz Salaspili, Mārupi un citām pusēm ved 18 “Rīgas satiksmes” maršruti. Tikai sešiem piešķirta valsts dotācija, pārējiem reisiem pēdējo četru gadu laikā tā nosvītrota. Mēs nevaram atļauties noņemt šos maršrutus – ir jābrauc tur, kur iedzīvotājiem vajag. Kā veidojas 70 miljonu zaudējumi? Mēs sakām – pensionāri brauc par velti, skolēni no 1. līdz 12. klasei par brīvu, tāpat skolotāji, invalīdi, un “Rīgas satiksme” rēķinu piestāda domei. Visi, kam piešķirta 100 procentu atlaide, izmantojuši tik un tik braucienus. Lūdzu, par to samaksājiet. Tālāk “Rīgas satiksmes” cilvēki skaita, ka arī tie, kas pērk biļeti par 50 santīmiem, arī maksā krietni zem pašizmaksas. Tas tāpat jāsedz no budžeta. Un liela daļa braucēju vēl piedevām ir nerīdzinieki, kuriem līdz šim arī “izmaksājām” braucienu mūsu sabiedriskajā transportā. Mēs sēstos pie galda ar Ogres, Jūrmalas vai Stopiņu pašvaldībām un risinātu, kādā veidā kopīgi segt starpību starp cenu un pašizmaksu.

– Darbaļaudis varētu prasīt – Amerika kungs, cik tad būtu jādod valstij, citām pašvaldībām, lai nerastos problēmas ar pasažieru pārvadāšanu?


– Nosaucot jebkuru apaļu summu, šaubīsies, vai Ameriks nemānās. No augšminētajiem 70 miljoniem latu lielākā puse ir samaksāta par domē nolemtajām brīvbiļetēm, bet apmēram trešdaļa no dotācijas summas ir saistīta ar šo starpību, kas rodas no biļetes cenas 50 santīmiem un reālās pašizmaksas ar PVN 84 santīmiem. Līdz ar to būtu jāvienojas par principiem un kārtību, kā tiek dotēts sabiedriskais transports. Biļete dzelzceļā no Dubultiem līdz Rīgai jau šodien maksā latu un deviņus santīmus – tas ir izmaksām pieskaņots tarifs.

E. Līcītis: – Gadiem ilgi runā par “Rīgas likumu”. Tādu vajagot, bet vai to raksta valdībā vai domē?


– “Rīgas likums”, cik atminos, rakstīts jau trīsreiz. Pirmoreiz, kad mērs bija Gundars Bojārs, juristi analizēja Prāgas, Stokholmas pieredzi, bet politiķi beigās lēma – lai sociāldemokrāti pie varas Rīgā vēl paciešas bez speciāla likuma. Otrreiz likumprojektu turpināja Aksenoka laikā, bet gan valdībā, gan galvaspilsētā pie varas bija “Jaunais laiks”, kas izdomāja, ka visus jautājumus var sakārtot “pa tiešo vadu”, un tā tas projekts pazuda. Visbeidzot vistālāk nonāca trešais likumprojekts mēra Birka laikā, kad Saeima jau nobalsoja likumu pirmajā lasījumā. Bet tad gāja vaļā politiskās spēles, kā jau parasti, un viss noslēdzās bez rezultāta. Man liekas, ka šādam likumam vai īpašiem noteikumiem ir jābūt, kad par katru lietu jāmaksā. Vai tā ir vēstniecību auto stāvēšana vai drošība pasākumos, vai valsts iestāžu pieejamība vai tas, ko runājam par sabiedrisko transportu – tas savstarpēji finansiāli ir jāsedz, nevis jāatstāj viss uz Rīgas pleciem.

V. Krustiņš: – Sakiet, lūdzu, kā ir ar 40 miljonu meklēšanu, kas esot nozagti vai izsaimniekoti brīvostā?


– Ģenerālprokuratūra šo lietu nodevusi Ekonomiskajai policijai. Ostas pārvaldnieks Loginova kungs mani informējis, ka viņš izskaidrojis policijai, par ko ir runa, vairākas reizes. Šodien vairs nav runas par nekādu nozagšanu – kā mani informēja Loginovs. Turklāt bija konference, kurā premjers bija drusku dusmīgs uz Valsts kontroli, un arī ģenerālprokurors skeptiski izteicās, ka publiskajā telpā parādās ļoti skaļi apgalvojumi, bet pēc pārbaudēm izrādās, ka tie neatbilst patiesībai. Es nevaru teikt vairāk, kā jau pateicis premjers un ģenerālprokurors.

– Tātad nekas nav nozagts. Pēc gada būs Saeimas vēlēšanas. Kaut sakāties esam “tikai” Rīgas partija, neatlaidīgi tiek cilāts jautājums, vai “GKR” tomēr nepiedalīsies arī “lielajās” vēlēšanās. 


– Man bijušas sarunas ar Ušakova un Urbanoviča kungiem, kāda varētu būt sadarbība uz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tātad! Esam pierādījuši ļoti konstruktīvu darbu, nekašķējoties un neplēšoties Rīgas līmenī. Šāds pozitīvs piemērs “Saskaņai” ir arī Liepājā, kur viņi strādā kopā ar Seska kungu un Liepājas partiju. Tāpēc, ja nākamreiz “GKR” kongress lems deleģēt mūsu kandidātus kopīgā Saeimas vēlēšanu listē, tad tam ir radīti priekšnosacījumi. Vai šo Rīgas pozitīvās sadarbības paraugu izdosies pārcelt Latvijas mērogā, būtu liels izaicinājums. Vai arī “Saskaņas” partija spēs atlasīt savus cilvēkus, kas spēs piepildīt vēlētāju uzticību? Līdz ar to, lai arī “GKR” vēl nav galīga lēmuma par kandidēšanu uz Saeimu, nenoliegšu, ka esam ļoti ieinteresēti, lai nebūtu kašķēšanās starp Rīgas pilsētu un Saeimu un valdību. Tas rada diskomfortu, ja visu laiku jākašķējas. Rīdziniekiem tas arī nepatīk. Viņiem patīk, ja ir kārtība, attīstība un atbalsts. Tāpēc ir svarīgi redzēt, kā attīstīsies tālāk “SC”, kādi cilvēki tiks likti par deputātu kandidātiem, un no tā pavasarī būs atkarīgs mūsu lēmums par sadarbības iespējām Saeimas līmenī. Jo saskaņiešiem ir šis izaicinājums – atkārtot labo Rīgas modeli, jo oponenti saka – uzvara esot bijusi tikai tāds gadījums, tas vairāk neatkārtošoties. Ja “SC” spēs noraidīt dažas personas savā sastāvā un tajā pašā laikā izveidot daudz spēcīgāku saturisko fronti, domāju, ka viņiem būs gan noteiktāks atbalsts, gan lielas izredzes vēlēšanās. Pats personiski palikšu Rīgā, uz Saeimu nekandidēšu.

E. Līcītis: – Uz Eiroparlamentu neviens jūsu partijā negrib pretendēt?


– Mums ir bijuši piedāvājumi, bet es saku – nē. Varu vēlreiz atkārtot – liela daļa cilvēku, kas ir spēruši šo soli, iestājoties mūsu partijā, kaut šodien stāties kādā partijā nav tik populāri, ir savas pilsētas patrioti un vēlas darboties galvaspilsētas līmenī. Protams, starp 500 partijas biedriem ir cilvēki, kuri gribētu un varētu būt profesionāli politiķi un strādātu Saeimā. Nepieciešamības gadījumā vairākus desmitus augsta līmeņa profesonāļu varam rekrutēt darbam lielajā politikā. Mūsu vidū ir bijušie Saeimas deputāti – Kārlis Leiškalns, Andrejs Požarnovs, Sarmīte Pīka. Kā minēju, izvēli izdarīsim nākamgad.

V. Krustiņš: – Kā skatāties uz Satversmes preambulas pieņemšanu? Tas kļuvis vispārpolitisks jautājums, valsts svētkos neviens runātājs neiztika bez preambulas pieminēšanas. 


– Man patīk vēsture un mājās ir liela pirmskara Latvijas izdevumu bibliotēka. Tad, kad pieņēma mūsu Satversmi, arī bija daudz strīdu – arī saistībā ar preambulu un dažādiem skaidrojumiem. Domāju, ka Satversmi var papildināt, un tas jau ir darīts. Taču vajadzētu izšķiršanos pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām, kad ievēlē partijas uz četru gadu periodu, tās saka – jā, mēs jūtam, ka tas ir vajadzīgs, liekam to par vienu no galvenajiem uzdevumiem. Tad tas ir vairāk profesionāls darbs. Šodien, nepilnu gadu līdz vēlēšanām, ņemties ar apvainojumiem, ka viens ir vairāk nacionāls, otrs par daudz krievus mīlošs, trešais piemeklē vēl savu pantmēru preambulai – pats divkārt biju ievēlēts Saeimā, un zinu, ka atlikušajā periodā parlamenta darbs ir mazāk racionāls un ap pusgadu pirms vēlēšanām prāti sāk migloties.

– Tā gan nerunājiet par latviešu tautas priekšstāvjiem.


– Nē, nē, es jau pats arī to savā laikā jutu. Politiskā konkurence, savstarpējā apkarošana, pārliecība tikai par savu ideju pareizību – tā tas notiek. Ja vienojas par preambulu, to var sagatavot, bet bez politiskās sāncensības gaisotnes, kurš smukāks un gudrāks – un nākamā Saeima par to izlemtu. Tas ir ļoti nopietns lēmums, bet šodien ir premjera partija “Vienotība”, kas visus pārējos audzina. Audzina nacionāļus, audzina zaļos zemniekus un pārējos, kā pareizi vajag lemt, dzīvot un uzvesties. Nedomāju, ka šais apstākļos būs kas cits kā politiskā spēka demonstrēšana.

E. Līcītis: – Kad premjers viesojās redakcijā, viņš atkārtoja, ka Repšes topošā partija esot “SC” satelītprojekts. Vai jūs kā tuvu stāvošs “Saskaņai” arī tā domājat?


– Vēlu veiksmi jebkuram spēkam, lai izdodas pārliecināt vēlētājus, un esmu ticies ar Repšes kungu. Klausījos viņa argumentos, teicu savus – ka pirms vēlēšanām daudz tikāmies ar iedzīvotājiem gan Ķengaragā, gan Imantā un Bolderājā. Cilvēkiem svarīgi zināt tiešas lietas. Vai viņi būs sociāli aizsargāti, vai būs darbs, vai politiķi, kas šodien uzņemas atbildību, paši neaizmuks uz ārzemēm, bet paliks kopā ar cilvēkiem. Ja uz šiem jautājumiem Repše spēs sniegt atbildes, tad iegūs atbalstu. Tāpat kā jebkura cita jauna partija. Ja atbildes nesniedz, tad šādus politiķus cilvēki vērtē – tie jau tikai teātra aktieri. Tos var pakritizēt par labāku vai sliktāku spēli, bet par viņiem nebalsos. Un vēl ir jāpārliecina par komandu, ar kuru tu nāc. Viena cilvēka, mesijas resurss pēc Zatlera kunga uznāciena ir izsmelts. Ar viena Latvijas glābēja parādīšanos – arī Sudrabas kundzei diez vai tas izdosies, ja viņa izlemtu iet politikā.

V. Krustiņš: – “LA” lasītāji zvanījuši un jautājuši – kāpēc nomainījāt pašvaldības policijas priekšnieku?


– Negribu runāt Jāņa Geduševa vietā, bet viņam, ļoti pieredzējušam militārās sfēras cilvēkam, municipālpolicijas priekšnieks bija karjeras augstākais punkts. Tajā dienestā nav ģenerāļa vietas, pakāpties nebija kur. Tagad es pieļauju, ka Geduševa kungs iestāsies “Gods kalpot Rīgai” un, iespējams, arī būs viens no kandidātiem uz Saeimas vēlēšanām. Pagaidām tas ir mūsu savstarpējās sarunas formā.

– Tātad teiksim tā, ka jūsu partija pēc vēlēšanām saglabājusi visus varas punktus un vēl palielinājusi pārstāvību domē?


– Jā, bet šodien svarīgi redzēt divus trīs gājienus uz priekšu. Es nepiederu harismātisku politiķu tipam, toties esmu bijis sporta meistars dambretē un dodu priekšroku darbam stiprā komandā.

E. Līcītis: – Kā dambretistam jums vajadzētu aizlikt vārdu par pilsonības piešķiršanu šaha lielmeistaram Garijam Kasparovam.


– Ja vaicājat manu personisko viedokli, es dotu Kasparovam pilsonību. Pasaules čempions šahā nozīmē tādu intelekta virsotni, kas Latvijai būtu tikai ieguvums. Taču ar nosacījumu, ja viņš atsakās no Krievijas pilsonības.