Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. jūlijs, 2013
Drukāt

Āmurs, zāģis, olas pret padomju varu


Foto - Artis DrēziņšFoto - Artis Drēziņš

Turlavnieks Zigfrīds Peniķis ir tiešs un atklāts. Viņš vēlas kļūt par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku viena iemesla dēļ: lai saņemtu klāt pie pensijas likuma noteiktos 50 latus kā dažādus nodokļu atvieglojumus, kas viņam kā vientuļam vecā viensētā dzīvojošam vīram ir ļoti svarīgi.


Protams, pirmais jautājums: kur viņš bija pēdējos 20 gadus, kad cilvēki, kas bija cīnījušies (lielākā daļa – arī cietusi) pret padomju varu, iznāca no ierakumiem un izsita no neatkarīgās Latvijas varas to, kas tiem pienācās?

“Mani nekad nav interesējušas regālijas un statuss. Diemžēl šobrīd dzīve ir tāda, ka atbalsts noderētu,” skaidro Z. Peniķis, kurš uzskata, ka ar vairākām epizodēm šo statusu būtu nopelnījis. Diemžēl ir viens mīnuss: nav liecinieku, no kuriem Z. Peniķis apzināti izvairījies, lai netiktu nodots un neciestu no padomju varas. Bet bez lieciniekiem vai neapgāžamiem pierādījumiem nav iespējams saņemt tiesas spriedumu, kas nepieciešams, lai Pilsonības un migrācijas pārvalde apstiprinātu nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Izskatās, ka Z. Peniķim cerības šo statusu dabūt ir niecīgas, kaut arī vismaz divi viņa izstāstītie gadījumi ir pietiekami nopietni, lai padomju gados par to saņemtu reālu cietumsodu. Protams, ja notikušais ir patiesība. Varbūt atsaucas kāds liecinieks…

 

Ar āmuru 
Ļeņinam pa galvu

Vispirms 1969. gadā, būdams 19 gadus vecs un strādādams Kuldīgas komunālo uzņēmumu kantorī, jauneklis klusi ielavījies sarkanajā stūrīti (tā laikā iestādēm bija jābūt tādām padomju varas piemiņas un propagandas vietām), kur ar āmuru sadauzījis ģipša Ļeņina krūšutēlu. Lauskas noslēpis jumta pārsegumā. Iestādes priekšniekam par zudumu pēc priekšrakstiem bijis jāziņo milicijai, bet viņš acīmredzot nobijies. Pēc pāris dienām Zigfrīds dzirdējis, kā apkopēja izbrīnīta saka kādai kolēģei: “Diez kur priekšnieks Ļeņinu nobāzis?!”

 

Ar zāģīti 
pie Čakstes pieminekļa

1971. gadā Z. Peniķis strādājis par elektriķi kuģu remonta darbnīcās un nobriedis varoņdarbam pie pirmā Latvijas valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa Rīgas Meža kapos. Uz to viņu pamudinājis gadījums pirms diviem gadiem, kad, kopā ar krusttēvu apmeklējot kapu, piebiedrojies jauniešiem, kas pie J. Čakstes pieminekļa dedzinājuši svecītes. Ticis pat čekistu nagos, bet tie tikai pierakstījuši viņa personas datus un palaiduši. Pa šiem diviem gadiem pie pieminekļa sastādītas liepiņas, lai traucētu tam pieeju. Z. Peņiķis nolēmis šīs liepiņas nozāģēt.

“Dzīvoju kopmītnēs. No laukiem biju atvedis mazu, saliekamu zāģīti. Lai komandante nepamanītu, no kopmītnēm izlīdu pa dušas telpas logu. Līņāja un bija tumšs. Pie pieminekļa bija simtiem liepiņu sastādīts. Nezinu, cik nogriezu, bet centrālo daļu attīrīju. Atpakaļ uz kopmītnēm gāju pa tramvaja sliedēm, lai suņi nevarētu tik viegli pēdas saost.

Iekritu gultā un aizmigu. No rīta kolēģi brīnījās, kāpēc esmu slapjš un koku skaidām aplipis. Teicu, ka mani kokvedēja mašīna apšļākusi,” atceras Z. Peniķis. “Pēc tam kapos pie Čakstes pieminekļa redzēju, ka parādījies milicijas postenis: vagoniņš, divi miliči, kas staigā ar suni. Tad jau par zāģēšanu vairs nebija ko domāt. Mazo liepiņu vietā sastādīja jau lielus kokus.”

 

Ar olām pret 
padomju vēlēšanām

Savukārt 1977. gadā, esot Liepājā, Z. Peniķis nolēmis izpausties pret vietējām padomju vēlēšanām.

Nopircis veikalā pāris iepakojumu olu, no tām pa caurumiņiem iztecinājis saturu, bet vietā iepildījis melnu krāsu. Caurumiņus aizlīmējis ar izolācijas lenti. Staigājis pa nakti apkārt un apmētājis vēlēšanu plakātus, bet no rīta ar prieku skatījies, kā miliči vāc sabojāto propagandu. Par izdarīto nevienam neesot stāstījis, pat saviem miesīgiem brāļiem nebildis ne vārda.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sazinājies ar Čakstes fonda ļaudīm un izstāstījis par liepiņām. Saņēmis uzslavu.

Padomju laikos par kriminālām, negatīvām lietām rakstīja maz. Par to pārliecinājos, izpētot 1977. gada Liepājas pilsētas laikrakstu “Komunists” un Liepājas rajona laikrakstu “Ļeņina Ceļš”. Par plakātu bojāšanu neko neatceras dzirdējusi ne tā laika “Komunista” redaktore Dzinta Andiņa, ne žurnālists Andžils Remess, ne “Komunista” fotogrāfs Uldis Briedis, kas vēlēšanas fotografēja.

“Tas, ka es neko nezinu, nenozīmē, ka svaidīšanās ar olām nenotika. Tādus pretvalstiskus gājienus jau tajā laikā nepopularizēja. Normāli arī tas, ka tad, ja cilvēks uz kaut ko tādu sadūšojās, viņš iepriekš neviena neko neteica, pat saviem tuvākajiem kā, piemēram, Bruno Javoišs, kurš 1963. gadā Rīgas radiotornī uzvilka Latvijas karogu,” komentē Uldis Briedis. Viņš nedaudz ironiski turpina, ka tad, ja gribētu, arī varētu kļūt par varoni.

“1974. gadā pie Liepājas teātra atrada lapiņas ar pretpadomju uzsaukumiem. Mani čekisti aizturēja un pratināja, bet es neko nespēju atcerēties, jo iepriekšējā vakarā biju tik krietnā kunga dūšā, ka “filma bija pārtrūkusi”. Bet lapiņās uzsaukumi bija rakstīti manā rokrakstā…

Čekisti draudēja ar cietumu, ja neatzīšos. Atzinos un mani palaida vaļā.”

 

Tā varēja būt, bet…

Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons skaidro, ka dažādu plakātu un citu padomju varas atribūtu postīšana nebija nekas neparasts. Lai arī ko tagad stāsta par čeku, pilnīgi visu tā kontrolēt nespēja, katram cilvēkam čekistu pielikt nevarēja, tāpēc bija iespējams izsprukt cauri sveikā. Videokameras bija ļoti retas un Rīgā atradās tikai dažās vietās, piemēram, pie čekas galvenās ēkas, kompartijas nama.

“Jānovērtē cilvēku drošsirdība. Ja cilvēks stāsta patiesību, tad par plakātiem un Ļeņina krūšutēlu viņu varēja tiesāt, mazākais, par huligānismu, bet par liepiņām būtu bijuši vismaz pāris gadi cietuma. Ja būtu gribējuši, arī par plakātiem un Ļeņinu čeka varēja būt bargāka, pievienot kaut ko citu klāt.

Piemēram, kādam vīram, kas bija izrunājies par Čehijas okupāciju, lietai piesēja klāt, ka viņš nācis uz darbu dzērumā un zadzis linoleju. Ja cilvēks stāsta patiesību, tad to var uzskatīt par juridiski nepierādītu nevardarbīgās pretošanās kustības paveidu. Lai saņemtu nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, tomēr nepieciešami pierādījumi,” skaidro R. Jansons.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+