×
Mobilā versija
Brīdinājums +16.4°C
Milija, Maiga
Pirmdiena, 25. jūnijs, 2018
23. maijs, 2018
Drukāt

Kā tas mūsdienu Latvijā vispār ir iespējams? Analfabēts 38 gadu vecumā (46)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Kā tas mūsdienu Latvijā vispār ir iespējams? Šāds jautājums pirmais iešaujas prātā, uzzinot Andra Vasko dzīvesstāstu. Augumā raženais vīrietis spēka gados daudz neatšķiras no citiem saviem vienaudžiem, kas palikuši bez darba. Taču ir apstāklis, kas Andra mērķi atrast jaunu darba vietu padara par gandrīz neiespējamo misiju – jaunais vīrietis neprot ne lasīt, ne rakstīt.

Andra stāstā par pagātni netrūkst baltu plankumu un neskaidrību, jo savas lietas dokumentus viņš joprojām nav saņēmis. Tomēr 1980. gadā dzimušais vīrietis atminas, ka bērnībā dzīvojis Aizkraukles pusē ar kādu ģimeni, bet pats nav pārliecināts – tie bijuši viņa īstie vecāki vai audžuvecāki. Apstākļi ģimenē nav bijuši bērnam labvēlīgi – pieaugušie lietojuši alkoholu un kļuvuši vardarbīgi. Zēns pāris gadus esot laists skolā, bet mācībām nav īsti ticis līdzi. Iespējams, vājdzirdības un dzīvesvietas apstākļu dēļ. Taču tādām niansēm tolaik neviens neesot pievērsis uzmanību un aptuveni desmit gadu vecumā zēns nokļuvis Latvijas sociālās aprūpes “sistēmā” ar diagnozi par garīgu atpalicību.

Kopš tā laika viņš turēts dažādos pansionātos, jo nepilngadīgos ar psiholoģiskām problēmām neizvieto parastajos bērnunamos. Bērnība un pusaudža gadi pagāja pansionātā “Baldone” un VSAC “Rīga” filiālē “Kalnciems”, bet līdz ar pilngadības sasniegšanu 1998. gadā viņš pārvietots uz pieaugušo pansionātu “Atsaucība” Rīgā, Telts ielā, kur dzīvojis līdz pat 2013. gadam, kad radusies iespēja pārcelties uz biedrības “Rūpju bērns” grupu māju Bolderājā personām ar garīgās atpalicības traucējumiem. Tur viņš iepazinies ar sociālo darbinieci Nataļju Vilisteri, kura brīvprātīgā kārtā joprojām viņam palīdz darba meklējumos.

Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere uzsver, ka pieaugušo analfabētisma problēma kļūst arvien aktuālāka un deinstitucionalizācijas ietekmē vēl vairāk saasināsies. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā ir aptuveni 1800 analfabētu, kas ir ap 0,1% no Latvijas iedzīvotāju kopējā skaita.

 

Diagnoze neiet kopā ar realitāti

“Kad es ieraudzīju An­dri un izlasīju viņa diagnozi, man papīros uzrakstītais negāja kopā ar to, ko redzēju dzīvē. Viņš pilnīgi sakarīgi spēj izklāstīt savu domu, saprot visu, ko viņam stāsta, spēj patstāvīgi tikt galā ar lietām – turklāt šīs prasmes lielākoties apguvis pašmācības ceļā, jo pansionātos viņš nav gatavots patstāvīgai dzīvei. Nav pat mācīts lasīt un rak­stīt. Tā vietā tur esot bijusi “darba terapija” – smags fizisks darbs pansionāta darbinieku lauku īpašumos, lasot akmeņus vai novācot kartupeļus. Protams – bez atlīdzības,” stāsta Nataļja. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka atpalicība Andrim noteikta nepamatoti. “Tikai 36 gadu vecumā viņš beidzot dabūja dzirdes pastiprinātāju. Nekad neaizmirsīšu viņa pirmo reakciju, kad sāka dzirdēt pasauli pavisam citādi. Esmu pārliecināta, ka izdosies tikt galā arī ar citām lietām, tostarp atrast darbu, iemācīties lasīt un rakstīt. Kaut gan apzinos, ka viegli nebūs. Ja cilvēks vairāk nekā 20 gadus turēts institucionālajā “sistēmā”, barots ar zālēm un viņam apkārt lielākoties ir personas ar garīgām atpalicībām, tad tas atstāj iespaidu. Šobrīd apgūt lasīšanu būs daudz grūtāk, nekā būtu bijis bērnībā,” spriež Nataļja. Viņa arī apgalvoja, ka pansionāti atsakoties Andrim izsniegt viņa lietas dokumentus, kas ļautu saprast viņa slimības vēsturi un gūt papildu informāciju par puiša pagātni, tostarp iespējams sameklēt arī kādus radiniekus. Pansionāta “Atsaucība” direktora vietniece Mārīte Andiņa telefonsarunā man apstiprināja, ka Andra lieta joprojām atrodas pansionātā, bet to gan esot iespējams saņemt pēc pieprasījuma. Par to, kādēļ puisim nav bijusi nodrošināta iespēja iemācīties lasīt un rakstīt, gan pansionāti runā izvairīgi. Sak, mēs viņu tādu jau saņēmām, un bija jau par vēlu ko labot.

 

Dažādi redzējumi

Par spīti lasīt un rakstīt neprašanai Andris jau pansionāta laikā pamanījies atrast sev darbu un vairākus gadus nostrādājis kādā hidroizolācijas uzņēmumā. Taču pēc iepazīšanās ar Nataļju šo darbu pametis. Sociālās darbinieces ieskatā darba devējs esot An­dri izmantojis. Viņa puisi iekārtojusi par palīgstrādnieku VSAC “Rīga”, kur strādājusi arī pati. Taču tur neesot izdevies saprasties ar kolēģiem, tādēļ ar neilgu laika atstarpi abi pametuši šo darbavietu. Nataļjas mudināts, puisis pametis arī grupu dzīvokļu māju, lai sāktu pilnībā patstāvīgu dzīvi.

No šīs vietas versijas par notikušo atšķiras. Biedrības “Rūpju bērns” pārstāve Margita Erele sarunā ar mani pauda bažas, ka An­dra aiziešana no grupu dzīvokļu mājas bijusi pārsteidzīga. “Mēs vēlējāmies, lai viņš vēl padzīvo pie mums, kamēr izdodas atrast jaunu darbu un nostabilizēties tajā, tad varētu arī palīdzēt noformēt pašvaldības dzīvokli, atrast kādu piemērotu mācību iestādi, piešķirt sociālo asistentu un drošu sirdi palaist viņu savā dzīvē. Ja viņš tagad izrādītu interesi atgriezties grupu mājā, tad tas būtu iespējams, kaut gan var nākties nedaudz uzgaidīt rindā,” man teica M. Erele. Savukārt Nataļja uzskata, ka pašvaldības institūcijas un sociālā atbalsta biedrības tikai velk laiku: “Viņiem ir izdevīgi, ka cilvēks veģetē viņu aprūpē, jo pašvaldības finansējums atkarīgs no klientu skaita. Mana metode turpretim ir iedrošināt un motivēt – tu vari, tev izdosies, mēģini pats!”

Un cīnīties sanāk pamatīgi. Šobrīd Andra vienīgie ienākumi ir invalīda pensija un bezdarbnieka pabalsts. Viņam noteikta otrās grupas invaliditāte ar pamatojumu “vidēji smaga garīga atpalicība”, bet rīcībspēja nav atņemta, tādēļ An­dris drīkst slēgt līgumus un kārtot citas formalitātes. Tomēr pašvaldības dzīvokli birokrātisku šķēršļu dēļ saņemt joprojām nav izdevies, tādēļ viņš iznomājis mazdārziņu Mūkupurva rajonā, kur arī deklarējis savu dzīvesvietu. Ziemā gan tur dzīvot nevarot, tādēļ viņš aukstajos mēnešos īrē dzīvoklīti, bet šovasar cenšas nosiltināt savu dārza namiņu. “Viņš pats savām rokām remontē, siltina, uzbūvējis verandu, prot apieties ar dažādiem remontinstrumentiem. Iekopis dārziņu, audzē dārzeņus…” slavē Nataļja. Par spīti analfabētismam An­dris iemanījies apieties ar internetbanku un kaut cik rēķināt. Viņam esot lieliska atmiņa – labi orientējas apvidū un atceras visas sarunātās tikšanās. Taču reizēm pieklibojot laika izjūta.

Kaut arī pansionātiem, grupu mājai un Nataļjai atšķiras redzējumi par sociālā darba metodēm, An­dri visas puses raksturo pozitīvi. Puisis varot reizēm būt skaļš vai bravūrīgs, bet nekādas problēmas ar atkarībām, likumpārkāpumiem vai agresijas uzliesmojumiem neesot bijušas. Viņš esot ļoti motivēts meklēt darbu, bet mācībām gan ne vienmēr pietiekot pacietības.

Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere atceras, ka Andris savulaik apmeklējis centrā notiekošos kursus, tostarp mēģinājis apgūt burtus: “Viņš noteikti nav bezcerīgs gadījums. Kamēr apmeklēja nodarbības, varēja just progresu, bet nepieciešama arī motivācija no paša audzēkņa puses. Pēdējā laikā viņš pie mums nav redzēts. Taču mums šobrīd ir ES finansēta programma par nepieciešamo prasmju apgūšanu, kuras ietvaros varētu nodrošināt arī lasīt un rakstīt prasmes apguvi.”

Pievienot komentāru

Komentāri (46)

  1. Vaita viņš ir vienigais analfabēts, bet citi. Dvīņu brāļi 52 gadus veci, auguši dzīvojuši pilnā ģimenē, bet vecaki nav laiduši skolā.

  2. Šis gadījums, un ļoti ceru, ka tāds tas ir un būs tikai viens, neizskatās pēc ārstējošo iestāžu nolaidības – kungam no bērna kājas apzināti nepalīdzēts, jo veidots par VERGU tiem, kuru pienākums bija viņam palīdzēt.
    Kā gan citādāk šo absurdu lai nosauc?!

  3. Zuze, vai jūs par šo gadījumu ar adoptēto meiteni varētu pastāstīt vairāk? Man var rakstīt baiba @ apeirons. lv (atstarpes izņemiet) Ar mani var kontaktēties arī FB, Draugos, tviterī. Zinātāji atšifrēs… Šie gadījumi ir pārāk nopietni, lai tos ignorētu.

  4. Kada diagnoze? Vinsh ir vajdzirdigs. Un ja lietos dzirdes aparatu to visi tapat redzes.

  5. Tik daudz iestazu un ierednishu un jauns cilveks burtski norakts! Pansionataa “Atsauciba” bija vesela chupa pirmspensijas dakteri-psihiatru, kas var teikt vienkarshi atsedeja stundas un sanem naudu. Zinu gadijumu, kur cilvekam 15 gadu laika netika nomainitas zales, ka rezultata psihiska saslimshana strauji progreseja un faktiski noveda sho cilveku nave. Pilniga vienaldziba! Drausmigi.

  6. Tik daudz iestazu un ierednishu un jauns cilveks burtski norakts! Pansionata “Atsauciba” bija vesela chupa pirmspensijas dakteri-psihiatru, kas var teikt vienkarshi atsedeja stundas un sanem naudu. Zinu gadijumu, kur cilvekam 15 gadu laika netika nomainitas zales, ka rezultata psihiska saslimshana strauji progreseja un faktiski noveda sho cilveku nave. Pilnga vienaldziba! Drausmigi.

  7. Jaunākajā žurnālā IR vēl plašāks raksts par Andri. Lasot, mute vaļā paliek. Bet sociālā darbiniece Nataļja ir malacis!

  8. Nu kā var ar bildi ielikt rakstu par cilvēku ar īpašām vajadzībām.
    Nu rīcībspējīgs. Bet izvazā ar tādu diagnozi pa visu Latviju…
    Datu aizsardzība…

  9. Par to es nebrīnos . Sen atpakaļ – vairāk kā 30 gadi atpakaļ es adoptēju bērnu ar baigām diagnozēm – šizofrēnija , oligofrēnija u.c. , kurai neviena diagnoze neapstiprinājās. Tagad manam bērnam ir divas augstākās izglītības ( raksturīgi oligofrēnam , vai ne?) Tiem kas nezin – vieglāka stadija ir debilitāte , smagākā idiotija. Ak , cik toreiz bērnu nama vadītāja bija nikna , kad uzzināju par šo bērnu ( draudzene pastāstīja ka ir normāla meitene , kuru jāglābj) . Bet es biju neatlaidos un bērnam ir ģimene. Toreiz diagnozes rakstīja lai b/n dabūtu piemaksas. Bērns skaitās pilnīgi kopjams. Ceru ka tagad tā nav un bērnu likteņus tā nelauž.
    Tieši tāpēc Andris ir analfabēts.” Garīgi slimos ” taču nemācīja , bet zāļoja tāpat kā manu bērnu.

    • Interesants apraksts.paldies par viedokli zuziit:))) galvenais ka Tavs bērns miil Jeezu,tad viņam patiesi viss ir un būs arī,neatkarīgi no tā kas ir, kas nav …

  10. Atvainojiet par atkārtošanos… likumus valstī neražo ierēdņi!!! LIKUMUS RAŽO SIMTS NEKOMPETENTI GADĪJUMA CILVĒKI!!! Pirms veram muti, lai kliegtu uz ierēdņiem – palūkosimies, ar kādu likumdošanas bāzi tie spiesti strādāt!!!

    • Nevajag troļļot!
      Ar likumdošas bāzi mums viss ir kārtībā. Ierēdņi savukārt ir tie, kuri likumus piemēro dzīvē vai tieši otrādi – izliekas, ka viņiem likumi neeksistē un var nodarbināt garīgi slimus cilvēkus savos piemājas dārziņos gurķus ravēt, kamēr pašiem slinkums.

  11. Bērnu dēļ vājdzirdības uztaisa par garīgi atpalikušu! Sanāk, ka laikā, kad bija nepilngadīgs, nevienam neienāca prātā viņu mācīt? Mums Satversme grantē – ikvienam bērnam nodrošināt pamatizglītību. Tas ir cilvēktiesību pārkāpums, labs advokāts pro bono varētu palīdzēt iesniegt tiesā prasību pret valsti.

  12. Domāju, ka šis ir tikai pirmā bezdelīga un mūsu aprūpes iestādēs vēl daudz šādu gadījumu slēpjas, kad ar personu soc.jomas ierēdņi un ārsti nav gribējuši krāmēties, tādēl nogrūduši pansionātos un piebarojuši ar zālēm. Tādēļ jau tagad tie paši ierēdņi velk garumā deinstitucionalizāciju, jo tad šie stāsti nāks gaismā viens pēc otra!!!

  13. Piekrītu Linai! Šim zellim vajadzētu samaklēt sev labu advokātu, apstrīdēt noteikto diagnozi un mēģināt no valsts attiesāt kompensāciju par salauztu dzīvi!!! Manuprāt viņš izgājis baisākai ellei nekā ja šos pašus gadus būtu nepatiesi notiesāts pavadījis kolonijās un cietumos, kur vismaz ir mācības un kursi un pat iespēja strādāt. Lai nu izdodas!!!

  14. Sirds lūst par to cilvēku. Sapostīta dzīve ārstu un ierēdņu bezatbildības un paviršības dēļ. Vai nebūtu jāmeklē un jātiesā konkrētās personas, kas to ir izdarījušas? Vai tas nav noziegums?! Protams, Andrim no tā vieglāk nekļūs un zaudētos gadus vairs neatgūt. Vēlu, lai viņam turpmāk viss izdodas!

  15. Dūdiņš atbildēja ļoti izsmeļoši – blablablabla blablablabla blablablabla.

  16. sistēma sabojāja cilvēkam dzīvi,arī dvēseli,ari garu……..

  17. Tas latvijā ir normāli! Galvenais taču ir labi nopelnīt, vai ne?

  18. Vājprāts un tagad tikai skatās kā vecākiem atņemt bērnus, lai ievietotu šādās “labvēlīgās” iestādēs. Da ar jebkuru dzērājvecāku būtu labāk dzīvot , tad vismaz līdz skolai tiktu.

  19. Satriecošs stāsts par totālu vienaldzību pret Cilvēku…. Un signāls – pārliecināties, vai mūsdienās dakteri spēj noteikt pareizu diagnozi, ja bērns neiekļaujas “rāmjos”.

  20. Kā var gadiem dot zāles veselam cilvēkam.? Un kas tas par ārstu kas neatšķir veselu no slima?

  21. Sociālās aprūpes centros sociālie darbinieki, soc.aprūpētāji un soc.rehabilitētāji ir ar formālu izglītību, bet bez sapratnes, kas ir dzīves kvalitāte un bez vēlmes kaut ko darīt. Tā ir sistēmas vaina, jo socus māca 100un 1augstskola-samaksā tik naudu un diploms kabatā. Izvērtējumi un rehabilitåcijas plāni ir tikai uz papīra, bet reāli nenotiek, un ja Notiek, tad ir pilnīgi “garām”. Piemēram, večukam-plāns pusgadam ir kultűras pasākumu apmeklēšana. Un tad viss pagastā, dziļos laukos, kur kultūras pasākumi ir reizi 3-4 mēnešos. Ja viņš uz vienu neaiziet, jo jūtas savārdzis, un uz otru viņu neviens neaizved, jo nevienam nav laika, tad tas plāns ir kaķim zem astes. LM, pasekojiet, ne tikai lielajiem valsts SAC, bet arī mazajiem lauku un līgumorganizācijām! Zili brīnumi papīros notiek. Un realitātē vēl zilāki.

  22. Diezgan daudz presē raksta par vājdzirdības medicīniskajiem aspektiem, bet maz par tās diagnosticēšanu, rehabilitācijas pasākumiem. Cilvēkiem (arī pedagogiem, sociālajiem un pat medicīnas darbiniekiem) bieži nav skaidrs, ar ko, piemēram, atškiras otrā vājdzirdības pakāpe no ceturtās.
    Ja bērnam ir, piemēram, trešā vājdzirdības pakāpe, tad viņš kaut ko dzirdēs, kaut ko ne. Kaut ko sapratīs, kaut ko ne. Dumjš? Slikti mācās un nav centīgs? Izklaidīgs? Ja skolotājs secinās to un neiedomāsies ieteikt aizvest bērnu uz dzirdes centru, liktenis bērnam būs skarbs. Un pieaugušajiem ar dzirdi “pa vidam” arī ir problēmas gan ar darbu, gan ar mācībām.

  23. Fufels….

  24. ja pie mums jebkurā ministrijā var būt jebkurš, ka tik pareizajā partijā, tad priekš kam šim lasīt rakstīt prasme? Balsošanas pogu “par” taču atpazīst?

  25. Zel ka ta ar dzeku.meza trukst paligu darbs fiziski smags toties patstavigs.

  26. Darbu var darīt ari neprotot rakstīt un lasīt. Pie konveijera.
    Galvenais tad ir kadi cilvēki to darbu dod.
    Tie atbraukušie migranti jau lidzīgi. Tūristi…

  27. Vēl un vēlreiz gribu atkārtot: dzirdes traucējumiem bērniem un jauniešiem Latvijā tiek pievērsta pārāk maza uzmanība. Kvalitatīviem dzirdes aparātiem bērniem tiek vākti ziedojumi. Par citiem palīglīdzekļiem sabiedrībai informācijas maz, bet palīglīdzekļu ir vairāk, nekā tikai dzirdes aparāti. Teksta pierakstītāja pakalpojuma studentiem nav. Es par šo jautājumu labprāt parunātu vairāk, arī presē.

  28. nav nekāds ūnikums Atbildēt

    Balvu novadā ari ir viens tāds,spēks kā zirgam ,bet lasīt un rakstīt nemāk.

  29. Apmēram sarēķināsim: pirmā klase 1987.vai 1988.gadā (padomju laiki) un pansionāts 1990.gadā. Tolaik dzirdi vai nu nepārbaudīja vispār, vai to darīja ļoti pavirši. Tiešām ļoooti pavirši. Un tas, ka vājdzirdīgi bērni tiek uzskatīti par garīgi atpalikušiem, ir diezgan plaši izplatīts.

  30. Es tik brīnos,cik viegli bērnam tiek noteikta diagnoze ”garīgā atpalicība”. Man radu bērnam (4gadi) uzreiz noteica,ka jāmācās specializētajā bērnu dārzā,tad skolā. Manā skatījumā tas bērns ir pilnīgi normāls,tikai tāds brīvdomātājs un nepakļaujas dresūrai,bet,kad ar viņu parunā kā ar cilvēku….Jāstrādā ar šādiem bērniem,smagi jāstrādā,bet laikam jau vieglāk kaut kur iespundēt un nelikties zinis…

  31. Pirmskara Latvijā vispār nebija analfabētu. 21.gs. ap 1800 analfabētu Latvijā. Prātam neaptverams fakts.
    Kā tas iespējams, ka ir bērni, kas neapmeklē skolu, lai gan mēs likvidējam skolas nedomājot par to kā bērniem nokļūt uz skolām citās apdzīvotās vietās, jo transports arī tiek likvidēts ārpus Rīgas. Kas mēs esam par sabiedrību? Acīmredzot daļa nodzērusies, noseksojušies, bez garīgām, morālam vērtībām, bezatbildīgi viens pret otru, bezatbildīga par tiem kurus laiž pasaulē. Bērniem nemācam tikumību, jo no šī varda bēgam ka…..no krusta. Veidojam dzīvniekveidīgu sabiedrību, kurai galvenais apmierināt savas fiziskās tieksmes. Mums vispirms ir vajadzīga likumdošana, kas nosaka striktu atbildību par bērnu pamešanu likteņa varā nevis runāt par bezatbildīgu kopā dzīvošanu- šodien gribu, rīt ne, bet par bērniem lai rūpējas valsts vai žēlsirdīgie. Latvija ir tik neliela valsts un, ja tajā rada haosu cilvēciskajās attiecībās, rada visatļautību, bezatbildību skot no politiķiem, valdību un beidzot ar katru sabiedrības locekli, tad dzīvosim kā dzīvnieki-plēsīgie ņem virsroku, kaut ka piepildām vēderu, rīkojam pūļa prastas izpriecas un esam apmierināti. Bet gudrākas tautas, kā teica Krištopāns, šo muļķu zemi, izmanto pakļaušanai savas attīstības iespēju palielināšanai (mazizglītots, tāpēc lēts darba spēks)

    • Pirmskara laika latvijā bija liela daļa analfabeti jo obligāto pamatskolas izglītību pieņēma psrs laikā!

  32. elementāri,cilvēks dzimis 1980-tajā gadā,kad bija jāiet skolā, lpsr sākās jukas ar visām izrietošajām sekām.

    • 1987.gadā,kad puikam bija jāapmeklē skola bija PSRS un nevis Latvijas Republika.Es tai gadā vidusskolu beidzu.

  33. Kad mācījos pagājušā gs. tālajos 60 gados, skolotāja lasīšanas stundā ātri atprasīja vielu lasītpratējiem un pārējo stundas daļu ņēmās ar lasīt mācīšanu grūtgalvītei, mēs ar sola biedru klusām spēlējām pilsētu atrašanas spēli no kāda 7.-8.klases ģeogrāfijas atlantu (tātad vecāki jau sākumskolā bija tādu nopirkuši, jo vecāku brāļu vai māsa nebija, bija tikai jaunāks brālis). Šodien laikam visiem ir vienalga, vai bērns apmeklē skolu, vai prot lasīt (neraugoties uz to, ka pilnīgi visa informācija par iedzīvotajiem ir datoru sistēmās), turklāt vēl nāk klāt mājmācības. Jāsaka, man par to nav ilūziju, vecākiem kas to uzņemas, pašiem ir jābūt ļoti izglītotiem un disciplinētiem bērna izglītošanas organizēšanā.

  34. Nu nav viņa sejā garīgi atpalikušiem raksturīgo vaibstu. Labestīgs smaids puisim.

  35. Gan jau viņš tāds nav vienīgais kas sataisīts par nederīgu.

  36. Lačplēši Kaimiņa Atbildēt

    latvija var

  37. …turklāt šīs prasmes lielākoties apguvis pašmācības ceļā, jo pansionātos viņš nav gatavots patstāvīgai dzīvei. Nav pat mācīts lasīt un rak­stīt. Tā vietā tur esot bijusi “darba terapija” – smags fizisks darbs pansionāta darbinieku lauku īpašumos, lasot akmeņus vai novācot kartupeļus. Protams – bez atlīdzības,”… Te nu mēs esam, bezmaksas kalpi pansionāta “darbiniekiem”

    • Pašvaldībās jau arī 150 euronieki, burtiski bezmakas palīdzība. Sakot (augstākajos amatos sēdošie), ka nevar maksāt minimālo ilgstoši vai zem minimālās algas, tāda divkosība domās un darbos. Tos mēnešus būtu šiem labāk maksājuši minimālo algu, nevis paši rada cilvēkus ar ļoti zemu sociālo statusu, kas iet roku roka ar sociālo nevienlīdzību, ielaistām slimībām, … .

  38. Atradusi par ko brinities. Tas ir ta sauktas izglitibas sitemas merktiecigi virzits fakts – reali an alfabetu jau kura paaudze, kuri, kaut formali iemaciti kka lasit, rakstit, bet absoluti nejegas jebkura elemntara dzives situacija. Tiesi tadu del ir saveleta tada valdiba, kura tur vispar nedrikstetu atrasties. Un tiesi tadu del Latvijai nespid. Jo nav pat ne mazako saubu, ka tie atkal veles par tiem pasiem, jo neredz kas notiek apkart un pasi zelojas par savu aplamibu rezultatu. Pilniga in fan tilisma izpausmes visa krasnuma.

Draugiem Facebook Twitter Google+