Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
14. janvāris, 2014
Drukāt

Anda Buševica: Force Majeure

Busevica_2

Anda Buševica

Tik daudz runu, iedvesmojošu solījumu! Vismaz pēdējo pusgadu mēs, kultūras žurnālisti, skaitījām to kā mantru, dēstījām kā zīmolu, gaidījām kā svētkus – 2014. gadu, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Vai šobrīd, kad par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu jārunā tagadnes formā, kas ir mainījies?

Atverot “Rīgas 2014” mājas lapu, redzams, ka tajā valda tāda kā mūžīgo svētku atmosfēra – ar vienlīdz skaļu urrā! reklamēto notikumu skaits un blīvums drīzāk traucē, nevis palīdz orientēties. Kad prāts sācis kārtot notiekošo pa mēnešiem un pēc konteksta, saproti, ka pēc būtības “Rīgas 2014” statuss padarījis redzamu to, kas parasti nav pieejams, – visa gada galvaspilsētas kultūras notikumu afišu. No vienas puses, jau sen bija nepieciešama šāda mobilizēšanās, lai haotiski un bez turpinājuma notiekošos kultūras spožos zibšņus kāds sakārtotu plānotā programmā. No otras, manuprāt, “Rīgas 2014” mēģinājums informāciju par jebkuru pasākumu pasniegt kā pirmreizīgu un spilgtu, neatsaucoties uz tā prestižu un tradīcijām, traucē orientēties. Traucē rīdziniekam, bet vēl jo vairāk neapskaužu tos solītos divsimt tūkstošus pilsētas viesu, kas Rīgā ieradīšoties tieši saistībā ar Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Tāpēc mēģināšu gluži subjektīvi prognozēt, kā tad jaunais statuss mainīs pilsētas kultūras dzīvi.

Sākšu ar globālo – pasaules kultūrvēsturē 2014. gadā Rīga savu vārdu pilnīgi noteikti ierakstīs ar diviem starptautiski izciliem notikumiem – Pasaules koru olimpiādi jūlijā un Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremoniju decembrī. Nepārspīlēsim kultūras galvaspilsētas statusa nozīmi – koru olimpiāde Rīgā notiek tāpēc, ka mums ir pasaules labākie kori, bet Eiropas Kinoakadēmijas simpātijas pret Rīgu ir atsevišķu kino entuziastu daudzu darba gadu vainagojums. Taču kultūras galvaspilsētas finansējums un rīkotāju darbs dos iespēju nodrošināt šo notikumu atspoguļojumu medijos labākā līmenī.

Bet kas paliks mums pašiem pāri no Eiropas kultūras galvaspilsētas goda pēc tam, kad gads būs aizritējis? Daudzas no bijušajām kultūras pilsētām atklāti atzinušas, ka “sausais atlikums” ir kultūrai domātās ēkas. Rīgas mēģinājumi iet šo ceļu – rekonstruēt Nacionālā mākslas muzeja ēku, laikus uzcelt un pabeigt jauno Nacionālās bibliotēkas ēku – izgāzās (kas arī gaidāmās Grāmatu ķēdes ideju padara mazliet absurdu). Paradoksālā kārtā par vienīgo šā gada jauno kultūras celtni eventuāli varētu kļūt tā sauktā Stūra māja, ko plānots apdzīvot ar vairāku muzeju ekspozīcijām. Es turēšu īkšķi, lai māja pēc 2014. gada atkal neatgrieztos neizrunāto tēmu pieminekļa statusā.

Trešais, kas man pašai šķiet amizants un vien laikus jau sen ļoti vajadzīgs – tā ir kultūras galvaspilsētas statusa diktētā nepieciešamība uz savas nabas vērošanu tendēto Latvijas kultūru strauji padarīt pārtulkojamu, samērojamu citu Eiropas valstu vēstures kontekstā. Kultūras galvaspilsētas statuss kā metamos kauliņus sajaucis jau esošos kultūras projektus, marginālijas pēkšņi padarot par centrālajām tēmām. Toties no sirds priecājos par nu jau 15 gadus pastāvošās tekstgrupas “Orbita” panākumiem, kam Eiropas kultūras galvaspilsētas finansējums devis iespēju izdot Latvijas krievu dzeju, jaunā līmenī īstenot ideju par šobrīd aktuālu Krievijas dzejnieku viesošanos Latvijā. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā šobrīd skatāma izstāde par Doma muzeja vēsturi, kas savukārt stāsta par 18. gadsimta, Apgaismības laika, Rīgu, centieniem to padarīt par izglītības, grāmatizdošanas un izcilas arhitektūras pilsētu. Un arī šāda pašizpēte, kam zaļo gaismu devuši “Rīgas 2014” projekti, sola vēl daudz atklājumu – Rīga kā Riharda Vāgnera pilsēta, Imanuela Kanta grāmatu pirmizdevumu vieta, Sergeja Eizenšteina, viņa tēva Mihaila Eizenšteina Rīga.

Force majeure tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “nepārvarama vara”. Šādu nosaukumu “Rīgas 2014” programmai devuši tās radītāji, un laikam jau tajā ir arī kaut kas no radošu cilvēku iekšējās sajūtas. Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss ir tas brīdis, kad ideju radītāju rīcībā ir gan finansējums, gan arī politiskais atbalsts. Lai tikai viss tvaiks neaiziet svilpē! Būs interesanti!

Kultūras galvaspilsēta sakārto lietas, kam vajadzētu būt normāli. Jautājums, ko veltu nākotnei, – ja viss izdosies, vai gribēsim pa vecam?

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+