Anda krājumi mērāmi kartupeļu kastēs: Aicina izvētīt bēniņus un albumus 0
Līdz 15. februārim ikviens Latvijas iedzīvotājs tiek aicināts izvētīt savas mājas bēniņu krājumus, kā arī caurlūkot savus albumus, lai papildinātu jau atlasītos 50 Latvijas ainavu dārgumus ar savām personiskajām atmiņām un foto fiksācijām.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Latvijas Nacionālā bibliotēka īsteno projektu kā dāvanu Latvijai dzimšanas dienā, – veido elektronisku Latvijas ainavu dārgumu krātuvi “Latvijas ainavu dārgumi vakar, šodien, rīt”. Tajā tiks iekļautas sabiedrības vērtējumā nozīmīgas ainavas ar īpašu vēstījumu par Latvijas un tās reģionu dabu un vēsturi, kas jāsaglabā nākamajām paaudzēm.
Tādējādi nākamajām paaudzēm tiks atstātas arī uzskatāmas liecības par to, kā laika gaitā ainavas mainās un cik būtiski ir domāt par to saglabāšanu, lai nepienāk brīdis, kad tās izzūd pavisam.
Anda Āboltiņa tēvs savulaik bijis Mazsalacas puses zināmākais fotogrāfs – ar savu darbnīcu un mīlestību uz fotogrāfiju. Jānis Žanis Āboltiņš (1904-1971) fotolietās savulaik ievadījis arī kinorežisoru Ansi Epneru un kinooperatoru Kalvi Zalcmani, kuri tad vēl bijuši vidusskolēni un sākuši izrādīt interesi par fotogrāfiju.
Andis smejoties atzīst, ka mantojumā palikuši fotogrāfiju krājumi, kas mērāmi teju kartupeļu kastēs. Daļa jau nodota Valmieras muzejam arhīvā, tomēr ļoti daudz interesantu laikmeta liecību joprojām ir pašam Andim. Izrādot fotogrāfijas projekta īstenotājiem Vidzemē, teju katrai bildei līdzi ceļo stāsts – par vietu, par fotogrāfijas uzņemšanas brīdi, par līdzcilvēkiem un tā laika iezīmēm.
Anda tēvs – Jānis Āboltiņš, kurš dzimis 1904. gadā, – bija viens no zināmākajiem tā laika Mazsalacas puses fotogrāfiem. Latvijas laikā viņš Mazsalacā atvēra grāmatu veikalu, tirgoja gan grāmatas, gan skaņuplates, gan foto piederumus, dažādas sīkas rotaslietas dāmām – dzintara krellītes, sudraba krustiņus. Pie reizes veikals pildīja arī bibliotēkas funkciju – grāmatas deva arī uz mājām lasīt.
“Reizi nedēļā viņš brauca uz Rīgu, lai sagādātu veikalam visu nepieciešamo. Toreiz Mazsalacā bija vien divas smagās automašīnas, tās tad arī kaut ko pieveda. Katrā ziņā, pārvietošanās bija izaicinājums, toreiz arī velosipēds bija milzīgs retums, tas maksāja lielu naudu, un ne katrs varēja to nopirkt. Vēlāk, kad 1937. gadā Mazsalacā atvēra dzelzceļa līniju Rīga-Limbaži-Mazsalaca-Rūjiena, tas krietni atviegloja preču piegādi, saimnieciskā dzīve uzplauka. Tā nu viņš tirgojās, bet vienlaicīgi arī fotografēja, kā nu bija Rīgā samācījies – un nu to modi nesa uz laukiem. Reizēm mode bija meklējama fotokartītes maliņu noformējumā – attēls tas pats, taču malas ar tādiem vai šādiem robiņiem. Mūsdienās to laikam sauc par mārketinga trikiem. Salona fotogrāfijās meitenes tika sēdinātas modernās pozās, laukos jau tā nebija pieņemts – Jānis Mazsalacā ienesa Rīgas modes vēsmas. Tētim vārds bija Jānis, bet kāpēc parādījās arī otrs vārds – Žanītis, tā arī nesapratu. Sākotnēji fotoizstādēs viņš figurēja kā Ž.Āboltiņš un tikai ap 1940.gadu parādās logo ar Jānis Āboltiņš. Mamma aizgāja mūžībā 2016. gadā, bet tā arī līdz tam nepaguvu viņai pajautāt. Tās ir tās lietas, kas paliek neizzinātas, kas nepaliek vēsturē – jo stāsti aiziet mūžībā līdzi cilvēkiem. Par to vajag atcerēties!” stāsta Andis.
Andis rāda vairākas fotogrāfijas, kurās redzams Burtnieku novada Tūteres ozols, kas uzskatāms par vienu no pēdējiem upurozoliem Latvijā. Anda tēvam izdevies iemūžināt ozolu dažādos laikos, gan tad, kad tas bijis pašā plaukumā, gan tad, kad no ozola vairs nekā nav palicis pāri. 1967. gadā vētrā ozols nolūza – palika tikai sakne un blakus tika iestādīts jauns ozols.
Andis rāda Mazsalacas novada pašvaldības izdevumu, kur uz vāka redzams kāds Salacas upes līkums un no krājumiem izvelk fotogrāfiju, kurā skaidri redzams, ka tagadējā meža vietā upes līkumā ticis vākts siens un, fotogrāfijas uzņemšanas brīdī, tas žāvējas, glīti sakrauts gubās. Pagājuši apmēram tikai 70 – 80 gadi, taču viss izskatās pavisam citādi.
“Kad mamma aizgāja pirms neilga laika mūžībā, tad arī pieķēros klāt šai lietai, drusku tomēr lietas jāsakārto, jāsaliek viss pa plauktiņiem. Izvētīju bēniņus, grāmatplauktus, lai saliktu visu kopā, kaut kā par to agrāk nebiju iedomājies. 1980tajos Valmieras muzejs bija šīs puses galvenais lietu glabātājs, tad Mazsalacā vēl muzeja nebija. Zinu, ka daudz fotogrāfiju mamma nodevusi Valmieras muzejā, taču nezinu, ko tieši,” teic Andis.
Viņš atzīst, ka būtiski fotogrāfiju ir atstāt kopā ar stāstu, jo bez stāsta informācija ir nepilnīga. Tāpēc svarīgi ir veikt pierakstus, kaut vai uz fotogrāfijas aizmugures, lai var nojaust tās uzņemšanas laiku, personas, kas tajā redzamas – tad tā bilde ir pilnīga, tad var kaut ko sazīmēt. Tikai tad, kad fotogrāfija tiek savienota ar stāstu, tā var kalpot par laikmeta liecinieku.
